Nūbijas “ārieši” 0
Lenijas kā režisores pēdējā filma “Ieleja” pabeigta 1954. gadā, un tā praktiski tā arī īsti nenokļuva līdz skatītājiem. Lenija vēl nepadevās. Vienā pašā 1955. gadā viņa uzsāka piecus projektus, taču nevienu neizdevās līdz galam īstenot. Viņas vārds vairs nešķita pietiekami saistošs ne Vecajā, ne Jaunajā pasaulē. Nevienu no viņas 11 pēckara kinoprojektiem tā arī neizdevās pabeigt, lai arī tajos bija iesaistītas daudzas tā laika kinozvaigznes – Anna Manjāni, Bridžita Bardo, Žans Kokto, Žans Marē un citi. Pēc apsūdzības “fašistiskajos” Nūbijas fotoalbumos līdz ekrāniem nenonāca arī neviena Lenijas samontētā dokumentālā filma par Āfriku.
52 gadu vecumā Lenija sāka aizrauties ar fotografēšanu. 1962. gadā, jau 60 gadu vecumā, viņa iecerēja ekspedīciju uz Sudānu. Līdzekļu nebija, viņa nonāca praktiski neizpildāmas misijas priekšā: vajadzēja atrast operatoru, autovadītāju un mehāniķi, kuri piekristu doties uz Āfriku, lai tur ārkārtīgi sarežģītos apstākļos strādātu bez samaksas. Brīnumainā kārtā visus vajadzīgos speciālistus viņa atrada vienā personā – operatora asistentā un automehāniķī Horstā Ketnerā, kurš bija vienkārši neprātīgi iemīlējies Āfrikā, tāpēc patiešām bija gatavs strādāt bez atalgojuma.
Atmiņās Lenija raksta, ka satikusi mazliet biklu liela auguma jaunu vīrieti, staltu un lieliskā formā. Nezin kāpēc Horsta skatiens acumirklī raisījis uzticību. Noskaidrojās, ka viņš kā vācu vecāku bērns uzaudzis Čehoslovākijā un tikai pirms dažiem gadiem pārcēlies uz Vāciju. Turklāt Lenijas vārds viņam neko neizteica. Absolūti neko!
Viņai tātad tobrīd bija 60, viņam 20 gadu, un kopš tā mirkļa viņi vairs nešķīrās, visus nākamos 40 Lenijas dzīves gadus paliekot kopā. Turklāt Lenija atzinusi, ka viņai tas patiešām nebija tikai kārtējais romāniņš jau patiešām cienījamā vecumā, bet gan kaut kas krietni vien vairāk pat par kaislīgu mīlestību. Tā bija radoša saplūšana vienotā veselumā. Horsts viņai bija viss – gan mīļākais, gan draugs, gan līdzgaitnieks un kompanjons. Un katrā ziņā Āfrikas tuksnesī patiešām sarežģītos apstākļos, kad viņiem abiem viss tikai sākās, jūtas bija īpaši saasinātas, teju vai līdz galējai robežai. Tuvības rašana ar 40 gadus jaunāko (dzimis 1942. gadā – tātad izteikts kara bērns) Horstu arī ir kārtējais Lenijas personīgais rekords…
Lenijas fiksētos ceļojumu iespaidus publicēja faktiski visi vadošie tā dēvētie glancētie žurnāli – “Stern”, “The Sunday Times”, “Paris Match”, “L’Europeo”, “Newsweek”, “The Sun”. Laikā no 1962. līdz 1977. gadam Lenija ar fotoaparātu rokās vairākkārt šķērsoja Nūbijas tuksnesi, iemūžinot nūbiešu cilšu dzīvi. Būtībā tieši Lenija plašākai auditorijai pirmo reizi atklāja Sudānas centrālās daļas nūbiešu ciltis – pēc viņas fotoreportāžām par šo cilšu dzīvi ieinteresējās ne tikai izdevēji, bet arī antropologi un vēsturnieki.
Bet, protams, bija virkne kritiķu, kuri Lenijas nūbiešu fotoalbumos saskatīja “fašistiskās estētikas” izpausmes. Piemēram, Sjūzena Zontāga rakstā “Maģiskais fašisms” rakstīja: “Lai arī nūbieši nav ārieši, tomēr Lenijas Rīfenštāles radītais viņu portrets atdzemdina dažas bijušās nacistiskās ideoloģijas tēmas: tīrā un netīrā, pērkamā un neuzpērkamā, fiziskā un garīgā, gaišā un tumšā pretnostatījums.”
Kā izrauties laukā no pagātnes vajājošajiem rēgiem? Izrādās, tāda vieta ir iespējama. Un tas ir okeāns…
