Atpakaļ nākotnē 0
Tā nu ciešā pārliecībā, ka “postskriptum sekss” izjukušās attiecībās ir vien turpinājums ilgam mīlestības stāstam ar ievadu un izvadīšanu… ievadu… un atkal izvadīšanu (un tā, līdz iestājas orgasms), es sāku rakties slepenajā draudzenes motivācijā.
Jautājumus formulēju iespējami delikāti:
“Un tev nepaliek slikti no bijušā?”
“Nea,” padomājusi atbildēja draudzene. “Agrāk varbūt bija, bet tagad tam vairs nav nozīmes.”
Izrādījās, ka agrāk, piecus gadus atpakaļ, kad draudzene ar savu draugu bija kopā, viņi bieži strīdējas un mocīja viens otru ar kaprīzēm un paaugstinātām prasībām. No kaisles, protams, pēc strīdīm nepalika ne miņas: dzīve nav filma “Misters un misis Smiti”. Galu galā viņi tik ļoti nogura viens no otra nemitīgajām skaidrošanām, ka pašķīrās. Šajā reizē – inteliģenti un bez skandāla, pazīstamiem paziņojot banālo “nesaderēja raksturi”.
Gāja gadi un reiz Viņš pazvanīja draudzenei. Vārdu pa vārdam, nolēma vakarā aiziet kopīgi uz kino. Kāpēc gan ne? Galu galā nav taču viens otram svešinieki, aizvainojumi aizmirsušies un neviens jau sen neko nevienam nav parādā. Viss beidzās klasiski mājās pie draudzenes – līdz kino viņi tā arī neaizgāja.
Pēc tam satikās vēlreiz, jau bez izdomāta iemesla, un vēl… Un te, voilā! – draudzene mums pie “Martini” paziņo: “Es guļu ar savu bijušo un esmu ļoti ar to apmierināta.” Viņai šobrīd nav vīrieša, bet par to, vai viņam ir draudzene, viņai pat ir slinkums painteresēties. Varētu likties, viss ir vienkārši: cilvēki atraduši to attiecību robežu, kad viņi sevi neapgrūtina ar prasībām domāt par nākotni un vienkārši jauki pavada laiku. Dzīvot un priecāties! Bet kas būs, ja draugs atradīs sev pastāvīgu draudzeni?
