Reāls stāsts 54
Rita Ruduša, publiciste: Padomju laika dakteri J. Zālīti neuzskatu par autoritāti, īpaši lasot viņa grāmatas “Mīlestības vārdā” nodaļu “Ar likumu aizliegtā mīlestība”. Tā lieliski atklāj tolaik valdošos uzskatus par seksuālajām minoritātēm. Sevišķi sirsnīga ir replika par “skumjajām sievietēm”, kurām esot paaugstināts risks laist pasaulē bērnu ar noslieci uz homoseksualitāti. Ķengaragā intervēju Olgu, vienu no šīm “skumjajām” personām savā grāmatā. Jutos neērti, ka esmu atnākusi tikai ar vienu saulespuķi un neko nepiedāvāju galdam – Olga ir tik ļoti centusies, lai tikšanās būtu īpaša. Viņai mugurā ir plandoša zila blūze, lūpas rūpīgi uzkrāsotas, uz plakstiem vieglas ēnas. Puķainās krūzītēs kūp tēja. Vēl tikai iesildāmies sarunai, kad Olga negaidīti pajautā: “Bet vai es izskatos pēc sievietes, kā jums šķiet?” Olgai atbilde uz šo jautājumu ir ļoti būtiska, jo dzīvi viņa sāka kā Oļegs. Bērnībā smagi raustījusi valodu, un tās dēļ viņu vajāja klasesbiedri. Bet ne tikai tās dēļ – Olga neatbilda gandrīz nevienam standarta zēna kritērijam, un apkārtējie nezināja, ko ar šo dīvaini iesākt, arī vecāki ne. Precizēsim – audžuvecāki. “Es piedzimu 1948. gadā, un četru gadu vecumā mani paņēma no bērnunama.” Olga nonāca ģimenē ar relatīvi augstu statusu padomju sabiedrībā, bet ar tolaik izplatītu vājību – dzeršanu. Iemeslu Olgu nopērt vecākiem netrūka un, ja pietrūka, tad varēja nopērt arī tāpat vien. Piemēram, vecmāmiņa (“vienīgais cilvēks, kas mani aizstāvēja”) reiz nopirkusi bērnam bulciņas – svaigas un smaržīgas, nu gatavie svētki, jo Olgas mamma ēst gatavoja izcili negaršīgi. Bet māte, padzirdējusi, ka bulciņas ēstas, Olgu nopēra. Visbiežāk Olgu sita par to, ka viņa nebija tāda, kādam jābūt “kārtīgam puikam”. Un viņa centās par tādu kļūt – nodarbojās ar sportu, bet tik un tā agresiju uzaudzēt tā arī neizdevās, gluži otrādi – padsmitnieka gados sievišķais sāka lauzties uz āru vēl vairāk un Olga sākusi paslepus vilkt sieviešu apģērbu. “Bēniņos fenderēju.” Nakts stundās Olga zagusies uz bēniņiem, kur mājas iemītnieki žāvēja veļu, atradusi kādu sieviešu apģērba gabalu un tupat bēniņos uzlaikojusi. Armijā Olgai paveicies – viņa nodienējusi virtuvē, kur apkārt bijušas tikai sievietes, nevis mačiskie ģedi. Pēcāk Olga ir meklējusi iespējas veikt dzimuma maiņas operāciju vai vismaz tikt pie krūtīm, bet tas maksāja tādu summu, kādu pensionētai invalīdei nav izredžu dabūt. Vēlāk Olga sieviešu drēbēs staigāja pastāvīgi, ar sievietes vārdu iestājusies vairākās nevalstiskās organizācijās. Viņa aizgāja mūžībā no nedziedināmas slimības, klusi kaut kur aprakta, bērēs nav aicināts neviens viņas draugs, paziņa… Pat pēc nāves viņa nevarēja būt savā identitātē, jo apbērēta kā Oļegs, nevis Olga…
Reāls stāsts
Rīdzinieks J.: Uz Kalngali braucu sauļoties nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Te jau mēs cits citu pazīstam vaigā un svešiniekus pamanām uzreiz. Vieni ierodas intereses, otri – iepazīšanās dēļ, trešie… Jā, bija arī tādi, kas mums uzbruka. Ja nemaldos, tad ap 1989. gadu te siroja pieci seši vīrieši, kas gāja pa kāpām un uzbruka visiem pēc kārtas, kas sauļojās kaili. Izkliedza pret viņiem vērstas lamas, sita pa seju… Uzbrucējiem bija izteikti slāviski sejas vaibsti, pēcāk dažus no viņiem pamanīju Čiekurkalna tirgū. Uzbrukuma vilnis atkārtojās ap 1992., pēcāk vēl ap 2003. gadu, tad minoritātes tiranizēja citi huligāni. Vai kāds no viņiem būtu sodīts? Esmu gan dzirdējis, ka gejus izsekoja milicijas un drošības iestādes. Dažreiz pludmalē dzirdēju stāstām, kurš bijis izsaukts Rīgā pie Čičkovska vai Naumova, vai Ižboldina, vai Rudoja… Iespējams, ka tieši šie cilvēki uzskaitīja seksuālās minoritātes, ar geju fotogrāfijām veidoja īpašus albumus.
Skaidrības labad
Kā rodas seksuālā orientācija?
Ir dažādas teorijas, tomēr neviena nav pilnībā zinātniski pamatota. Pastāv teorija, ka homoseksualitāte iedzimst, tomēr šis gēns vēl nav atklāts. Var gadīties, ka šāda gēna nav, bet cilvēkam ir gēnu kombinācija, kas netieši stimulē viņu tuvām attiecībām izvēlēties sava dzimuma pārstāvjus. Pēc citas teorijas, izšķiroša nozīme ir grūtniecības laika notikumiem. Uzskata arī, ka homoseksualitāte veidojas apkārtējās vides ietekmē. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids atzina, ka homoseksuāli bērni ir audzināšanas rezultāts – tie rodas ģimenēs, kur ir valdonīgas mātes un nevarīgi tēvi. Mūsdienās šī teorija ir apgāzta. Daži zinātnieki apgalvo, ka homoseksualitāte veidojas bērna pirmajos dzīves gados. Tomēr dažādu teoriju pārstāvji un speciālisti ir vienisprātis, ka:
* homoseksuālo pārstāvju skaits populācijā visu laiku ir nemainīgs. Tie ir 8 – 10% no populācijas neatkarīgi no vides ietekmes un sabiedrības attieksmes;
* homoseksualitātes veidošanos ne ģimenes modelis, ne dzimumu un lomu sadalījums ģimenē tiešā veidā neietekmē. Homoseksuālās ģimenēs var izaugt heteroseksuāli bērni un otrādi. Pētījumi liecina, ka homoseksuāļu skaits procentuāli ir tieši tikpat liels gan homoseksuālās, gan heteroseksuālās ģimenēs;
* seksuālo orientāciju nevar mainīt, ne audzinot ar kādu īpašu metodi, ne ārstējot. Ja meiteni ģērbj rozā krāsas drēbēs un audzina kā heteroseksuāli, tas neietekmē viņas seksuālo orientāciju. Homoseksualitāti nevar arī izārstēt, jo tā nav slimība. Ja vecāki vai sabiedrības spiediens bērnam liek noliegt sevī homoseksualitāti, mostas kauns un vainas izjūta, kas neļauj cilvēkam justies laimīgam.
Ko var darīt vecāki
Labākais, ko vecāki var dot, lai bērna seksualitāte attīstītos veselīgi, ir attieksme – tu esi labs un mīlams tāds, kāds esi! Augot ar šādu apziņu, bērns iemācās veidot labas attiecības ar citiem. Vēl vecāki var palīdzēt bērnam apgūt attiecību mākslas praktisko pusi – kā tuvoties otram, kā paust savas jūtas, kā tikt galā ar atraidījumu, kā atbalstīt, kā risināt konfliktsituācijas.
(Žurnāls “Mans Mazais”, 2008)
*
1973. gadā pēc zinātniskiem pētījumiem ASV Psihiatru asociācija atzina, ka homoseksualitāte nav saistīta ar psiholoģisku novirzi.
*
Garīgam apvārsnim
Režisores Ināras Kolmanes filma “Dubultā dzīve. Sekss un PSRS”.
*
Kaspara Gobas dokumentālā filma “Homo@lv” .
*
Ritas Rudušas grāmata “Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā”.
*
Kaspara Zālīša, Inetas Lipšas zinātnisks pētījums “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”.
*
Riharda Bargā īsprozas krājums “Plikie rukši”.
*
Dailes teātra izrāde “Eņģeļi Amerikā”.
*
Jaunā Rīgas teātra izrādes “Dukši” un “Cerību ezers”.
