“Paies laiks. Tagadne ieies tālā pagātnē, bet atmiņas par mūsu karavīru dzīves gadiem arī tad neizgaisīs. Par ilgu atmiņu dārgajam Tosjkam, 29.09.50. Nometne (nesalasāma). Pirkta antikvariātā Liepājā 2016. gadā. No Aināra Radovica privātkolekcijas.

Seksa nebija, citādos ārstēja. Homoseksuāļu dubultā dzīve PSRS laikos

Reāls stāsts

Ja neesi pareizais, ārstēsim!

80. gadu sākumā Latvijas iedzīvotāji informāciju par seksuāla rakstura jautājumiem galvenokārt varēja iegūt no seksologa Jāņa Zālīša (1933 – 2007) lekcijām un publikācijām, populārākā no tām bija grāmata “Mīlestības vārdā” (1981). Tajā homoseksualitāte aprakstīta kā nepareizas dzimumaudzināšanas ietekmē radusies novirze, ko nepieciešams ārstēt, jo tās dēļ samazinoties dzimstība, rodoties izvirtība un noziedzība. Padomju Savienībā praktizēja personu prettiesisku piespiedu “ārstēšanu” no homoseksuālās orientācijas, pacientus ievietoja stingra režīma psihiatriskajās slimnīcās. Pagaidām ziņu, ka tas darīts arī padomju Latvijā, nav. Tomēr ir pierādījumi, ka padomju laikā Latvijas ārsti praktizēja seksuālās orientācijas korekciju pēc personu lūguma. Tā, piemēram, grāmatā “Mīlestības vārdā” Jānis Zālītis apraksta gadījumu, kad vīrietim lietoja hipnozi, lai mainītu viņa homoseksuālo orientāciju uz heteroseksuālu. Kā liecina homoseksuāļu dzīvesstāsti Ritas Rudušas interviju krājumā “Pagrīdes citādība”, Zālīša grāmatas iespaidā jaunieši apzinājās savas izjūtas kā ārstējamu patoloģiju. Piemēram, Māra Santa stāstījums (11. stāsts “Dzīvam būt”). Baidoties, ka homoseksuālā orientācija neļaus viņam īstenot sapni nodibināt laimīgu ģimeni, Māris dodas pie ārstiem uz hipnozes seansiem, lai “izārstētos” no homoseksualitātes. Tāpat viņš meklē Dieva palīdzību un mokās ar domām par pašnāvību. Viņa plānotā pašnāvība neizdodas vienīgi nejaušības dēļ. Taču citi to izdarījuši, piemēram, toreizējās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes students V. ielēcis Daugavā. Viņš lieliski dziedāja, taču balss bija izteikti sievišķīga, un manierīguma dēļ viņu apsaukāja par pidaru – mūsdienās šāda pašcieņas aizskaršana ir uzskatāma par emocionālo vardarbību, par ko var sodīt. Toreiz ne vienam vien liktenis izvērtās traģisks, piemēram, arī viesnīcas “Jūrmala” restorāna solistam Sašam, kuru Krievijā nosita… Biežāk uzbrukumus veica tautā tā dēvētie “remontņiki” (remontētāji), runāts, ka dažu piekauto pat iemetuši kanālā… Iespējams, ka šos huligānus atbalstīja pat drošības iestādes. Neiecietību pret seksuālajām minoritātēm vairoja arī toreizējā prese ar publikācijām. Piemēram, LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais seksopatologs Eduards Aganovs žurnālā “Liesma” 1988. gadā stāsta par vīriešu homoseksualitāti kā riskantu un draudīgu praksi, kura esot izplatīta kultūras darbinieku vidū. Arī seksopatoloģes Mirdzas Liepiņas attieksme pret lesbismu intervijā žurnālam “Liesma” 1989. gadā ir krasi noliedzoša – viņa uzskata, ka pareizi audzināta sieviete “pašā sliktākajā gadījumā [..] varētu nonākt pie masturbācijas, bet nekādā gadījumā pie homoseksuālisma”. Tomēr viņa min datus – lai gan 25% lesbiešu mēģinājušas izdarīt pašnāvību un 3% gadījumu sekas bijušas letālas, vairākums lesbiešu nevēlas ārstēties, jo uzskata, ka “tas dzīvot netraucē”. PSRS varas iestādes problematizēja homoseksualitāti īpaši biedējošā aspektā – 80. gadu beigās AIDS izplatījās arī Padomju Savienībā, un šai problēmai veltītos izdevumos vīriešus, kas stājas homoseksuālos sakaros, attēloja kā galvenos nāvējošās slimības pārnēsātājus.

Izsekošana, vervēšana un šantāža 

Lasītākie

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

Kokteilis

2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm

Veselam

Kā tad ir pareizi ēst hurmas – ar vai bez mizas? Uztura speciālistiem ir kategoriska atbilde

Lasīt citas ziņas

Padomju laikā homoseksuālos prettiesiski pakļāva uzskaitei un šantāžai, ko veica milicijas un valsts drošības struktūras. Vēsturniece Ineta Lipša min faktu, ka “bija darbinieks Rīgas Izpildu komitejas Iekšlietu pārvaldes kriminālizmeklēšanas nodaļā, kurš pārzināja šo jautājumu.” Kā liecina intervijas ar gejiem, milicijas struktūrās pastāvēja amati, kuru veicēju atsevišķs uzdevums bija nodarboties ar homoseksuālistu uzskaiti un veidot homoseksuālo personu kartotēku. Bieži vien homoseksuālos, kuriem milicija draudēja ar kriminālo vajāšanu par labprātīgiem dzimumsakariem ar citiem vīriešiem, šantažēja un izmantoja par ziņu pienesējiem. Tam piemērus var rast žurnālista Armanda Pučes grāmatā “Kurtizānes apakšveļa”: “Daļa no homoseksuāli orientētajiem arī no laba prāta piekrita sadarboties ar speciālo dienestu, jo tā viņi nodrošināja gan savas seksuālās tieksmes, gan izvairījās no publiska pazemojuma…”

VDK speciāliem uzdevumiem vajadzēja vīriešus, kas gultā pie vīrieša tēloja sievieti. “Operatīvie uzdevumi varēja būt dažādi, tāpat – klientu vēlmes, – Viktors atsāka lēni un apcerīgi. – Mani ieveda speciālā istabā, kur bija duša, atstāja bundžiņu ar vazelīnu, un – varēju pats savā nodabā visu izmēģināt. Tur bija dažādu izmēru mākslīgie dzimumlocekļi (..) No visiem šiem trenažieriem man patika viens stacionārais – pie krēsla bija piestiprināts gumijas falls, kam varēja uzsēsties… “ Autoram jautāts, vai tiešām tā bija, kā rakstīts? Armands Puče apstiprina: “Mana grāmata ir dokumentālā proza. Bija pat vēl trakāk, ja juta cilvēka homoseksuālo noslieci vai par viņu bija kompromats, “salauza” viegli …”.

Kokteilis

VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus

Militārais analītiķis: Pret Ukrainu raidītā starpkontinentālā raķete ir brīdinājuma signāls pārējai pasaulei

“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns

Geja Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatā 1970. gada 8. novembrī ierakstīts: “Pāri ielai stāvēja kāda mašīna ar brezentu – armijas. Tādas lieto arī milicija. Sapratu, ka mauzolejā (ateja) ierīkots kāds slazds homoseksuāļu ķeršanai (..). Arī atejā pie Jāņa baznīcas redzēti ieejam divi jauni miliči un kādu laiku stāvam pie durvīm. Šādās akcijās liela izdevība izspiešanai. Cik zinu, tad ir arī, kas to dara, it sevišķi no tā saucamā palīgdienesta aprindām, kur iesaistās arī noziedzīgi elementi.” Kā vēsta “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”, homoseksuāļu sociālai kontrolei izmantoja divas kartotēkas: vienu uzturēja Republikāniskais ādas un venerisko slimību dispansers, otru – Rīgas Izpildu komitejas Iekšlietu pārvaldes kriminālizmeklēšanas nodaļa. Kā nonāca uzskaitē? Venerisko slimību dispanseri informēja Iekšlietu ministrijas orgānus par potenciāli slimajiem, ziņas nonāca arī pie Rīgas milicijas garnizona iecirkņa pilnvarotajiem, kas informēja savas struktūras miličus un brīvprātīgos kārtības sargus. Viņi kopā ar operatīvo grupu devās reidos pa homoseksuāļu tikšanās vietām. Procesu uzraudzīja LPSR prokuratūra. Darbojās stacionārs ar speciālu režīmu (faktiski cietums), kam bija sava operatīvā grupa slimnieku ķeršanai, lai viņus piespiedu kārtā izmeklētu un ārstētu. Tas bija pakļauts Rīgas Veselības aizsardzības nodaļai un atradās Rīgā, Maskavas ielā 241.

Sevi lauzu, bet nesalauzu…

Ir bijuši arī geji, kas centušies paši tikt vaļā no savas “ačgārnās” identitātes, sevi laužot – cenšoties kļūt par heteroseksuāliem: ne žestu, ne skatienu, ne arī apģērba, kas ļautu nojaust patieso seksuālo orientāciju. Par šādu gadījumu savā grāmatā raksta Rita Ruduša: “Puisis no Daugavpils: “Padomju armijā es pirmo reizi izdzirdēju tādus vārdus kā “pediņš”, “zilais”, “mīkstais” – jautāju, kas tie tādi, un man paskaidroja, ka tas ir tad, kad vīrietis ar vīrieti. Jēziņ, tas taču par mani! Sapratu, ka man jābūt kārtīgam “heterītim”.” Ja tas neizdotos, draudētu labākajā gadījumā regulāra apsaukāšana un nievas, sliktākajā – fiziska izrēķināšanās. Pēc armijas Sandis nolēma hetero leģendu padarīt par realitāti. “Vienkārši negribēju vairs būt gejs. Bija visu laiku jāslapstās, jābaidās. Man nepatika bailes. Tā nevar dzīvot.” Iepazinies ar meiteni, vārdā Kate, Sandis mēģināja “sevi lauzt” un panākt to, lai viņa iepatiktos. (..)

Kā ir iespējams piespiest sevi kādā ieskatīties? Sandis pacietīgi paskaidro: “Centos atrast kaut ko tādu, kas man patiktu. Un atradu – viņas balss bija līdzīga džeka balsij. Mums bija intīmas attiecības. Bija jāsameklē saikne ar vīrišķo, citādi nekas nesanāktu.” Draudzība turpinājās četrus gadus, un, saaudzis ar leģendu, Sandis bija apņēmības pilns precēties, “lai būtu normāla ģimene”. Viņš pat aizveda līgavu atrādīt mammai, un tā atzina Kati par labu esam. “Teica – preci nost.” Taču tad Sandi pēkšņi nosūtīja darbā uz citu pilsētu, un attiecības pārtrūka. Sevis laušanas projekts bija izgāzies.”

Atjaunotajā Latvijā par homoseksualitāti vairs nesoda, tomēr daļa sabiedrības pret šiem citādajiem joprojām ir naidīgi, pat agresīvi. To liecina arī komentāri internetā, kā arī ziņa, ka jaunākajā seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācijas “ILGA Europe” pētījumā “Rainbow Europe 2018” par LGBT tiesību stāvokli Eiropā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) tiesību ievērošanas jomā Latvijā ir sliktākā situācija Eiropas Savienībā. (LETA, 14. maijs). Tāpēc seksuālās minoritātes ar savu publicitāti (arī praidu) cenšas iegūt tādu pašu vienlīdzību likumos kā viņu heteroseksuālie līdzpilsoņi, un viņu darbība atbilst demokrātiskas valsts idejai un vispāratzītām cilvēktiesību normām.

Seksa nebija, citādos ārstēja. Homoseksuāļu dubultā dzīve PSRS laikos

Reāls stāsts