Seksa izpārdošana: Ar puspliku meiteņu palīdzību mēģina pārdot pat celtniecības materiālus 2
Puskailu sieviešu ķermeņi, kas reklamē dažnedažādas preces, sākot no dušas želejām un smaržām līdz pat riepām un radiatoriem: tā ir ierasta aina gan televīzijā, gan citos plašsaziņas līdzekļos. Reklāmu pasūtītāji un autori vadās pēc pieņēmuma “seksu var pārdot”, bet šāda pieeja riskē izraisīt pārsātinājumu un pat riebumu pret uzbāzīgo reklāmu.
Kad tuvojas Valentīna diena, šķiet, ka publiskā vidē parādās vēl vairāk seksa nekā ikdienā: visās malās redzamas reklāmas, kas ar juteklīgu tēlu palīdzību rosina pirkt dārglietas, šampanieti, šokolādi, erotisko veļu vai biļetes uz festivālu “Erots”, savukārt žurnālos un interneta portālos lasāmi neskaitāmi padomi, kā ar dažādiem seksa tehnikas paņēmieniem iepriecināt savu partneri. Tiesa gan, vispirms ir jāparūpējas, lai būtu ko iepriecināt, jo mūsu sabiedrībā ir arī gana liels vientuļu cilvēku īpatsvars, kam Valentīna dienas propaganda tikai saasina nepilnvērtības sajūtu.
Jārunā par mīlestību
“Valentīna dienā vairāk būtu jārunā par mīlestību, nevis seksu. Diemžēl daudziem cilvēkiem mīlestība saistās tikai ar seksu, kas ir redzamākā mīlestības izpausme,” stāsta Rita Lasmane – viņa savulaik kā viena no pirmajām sāka atklāti runāt par latviešu seksuālo dzīvi. Padomju laikā šī tēma bija tabu, bet līdz ar brīvības atgūšanu pār Latviju sāka velties seksualizācijas vilnis, kas joprojām uzņem apgriezienus.
“Padomju laikā par seksu un erotiku publiski nerunāja, bet tagad esam ieslīguši otrā galējībā, visa ir pārāk daudz,” uzskata psihoterapeite un TV raidījumu vadītāja Aina Poiša. “Manuprāt, sekss ir privāta un intīma sfēra, kas nav domāta, lai to izliktu publiskai apskatei. Sekss nevar būt vienīgais cilvēka vērtības mērs, ar ko vajadzētu dižoties. Redz, cik esmu gribošs un varošs, bet, ja tev nav seksa, tad tevis nav vispār!”
Poiša ar nožēlu secina, ka mūsdienās sekss ir kļuvis par tirgus preci, kas mērķēta uz cilvēka dabisko instinktu kairināšanu. Visuzskatāmāk tas redzams reklāmas industrijā, kas ar seksa palīdzību mēģina pārdot ne tikai ar šo jomu saistītus produktus, bet arī tādas preces, kam šķietami nav nekādas saistības ar intīmo dzīvi, piemēram, celtniecības materiālus vai automašīnu rezerves daļas. “Vai tiešām automobili var pārdot tikai kailums, stāvot tam blakus?” vaicā Aina Poiša. “Sievietes ķermenis šajā gadījumā tiek izmantots kā kairinātājs, kas mudina vīriešus atvērt maku.”
Atceras pliko meiteni, nevis flīzes
Seksisma piemērus dažādās reklāmās apkopo publiciste un feministe Linda Curika, kura apšauba, vai ar šādām reklāmām vispār iespējams sasniegt mērķi. “Nereti vērojams nepamatots uzskats, ka reklāmu galvenā auditorija ir vīrieši, kas pieņem lēmumus par dažādiem pirkumiem. Taču mūsdienās arī sievietes strādā un pelna naudu, bet ar šādām reklāmām viņas netiek uzrunātas,” secina Curika. “Reklāmas saturs parasti ir atkarīgs no pasūtītāja vēlmēm: ko viņš vēlas redzēt savas produkcijas reklāmā. Un bieži vien reklāmas pasūtītāju vidū ir izplatīts uzskats, ka ar seksu var pārdot: ja tu reklamē flīzes, atliek tikai nolikt blakus puspliku meiteni un visi noteikti pamanīs tavu reklāmu. Taču cilvēki redzēs un atcerēsies meiteni, nevis tavas flīzes, kas reklāmā ir otršķirīgas.”
Reklāmas aģentūras “!MOOZ” radošais direktors Ēriks Stendzenieks atzīst, ka mūsdienās mačo tipa vīrieši pamazām izmirst, piemēram, arvien retāk gadās redzēt autoservisu, kur pie sienām būtu izlīmēti plakāti ar plikām meitenēm. Galu galā arvien lielāku daļu autoservisu klientu veido sievietes, kas diez vai būtu sajūsmā par šādiem skatiem. Taču vienlaikus Stendzenieks ir pārliecināts, ka seksīgās reklāmas nekur nepazudīs. “Feminisms turpina savu uzvaras gājienu, taču bioloģiju neviens nav atcēlis: vīriešiem patīk skatīties uz seksīgām sievietēm, arī dāmas labprāt skatās uz pievilcīgiem vīriešiem.” Kā piemēru viņš min neseno “Zelta globusu” pasniegšanas ceremoniju Holivudā: “Visas aktrises sarunāja ierasties melnās kleitās, lai protestētu pret seksuālo uzmākšanos. Taču daudzas atnāca tāda piegriezuma kleitās, ka krūtis bija izliktas vispārējai apskatei un šķēlums tik iespaidīgs, lai katrs varētu novērtēt aktrises kājas un dibena formu.”
Negribu dzirdēt par seksu!
Pārmērīgā seksa reklamēšana gan dažkārt var radīt pretēju efektu, jo tā vien gribas teikt: “Lieciet mani mierā, negribu neko dzirdēt par to jūsu seksu!” Taču Stendzenieks nepiekrīt, ka sekss ir tā joma, kurā varētu iestāties pārsātinājums. “Ar seksu ir līdzīgi kā ar ēšanu. Tagad katrā televīzijā ir savs kulinārijas raidījums, žurnālos un internetā tiek publicētas neskaitāmas ēdienu receptes, taču cilvēki nebūt nav ar to visu pārsātinājušies. Cilvēks paēd, bet pēc kāda laika atkal ir izsalcis un domā, kā apmierināt savas vēlmes. Tāpat arī situācijā, ja trūkst seksa, viņš mēģinās risināt šo vajadzību. Manuprāt, cilvēks nevar tā pārsātināties ar ēdienu vai seksu, lai zaudētu jebkādu interesi par to visu.”
Tomēr pasaulē veiktas aptaujas un pētījumi rāda, ka tieši mūsdienās, kad sekss ir šķietami visuresošs un brīvi pieejams, daudziem cilvēkiem tas vairs nešķiet tik vilinošs. Viens no pārsteidzošiem atklājumiem ir mūsdienu jauniešu samērā vēsā attieksme pret seksu. Piemēram, ASV veikts pētījums atklāja, ka strauji palielinājies to jauniešu skaits, kas vispār atturas no seksa. 20 līdz 24 gadus veco jauniešu vidū (90. gados dzimusī paaudze) 15% aptaujas dalībnieku atzina, ka pēc pilngadības sasniegšanas viņiem vispār nav bijis sekss. Salīdzinājumam: paaudzei, kas dzimusi 60. gados, šis rādītājs bija tikai 6%. Pētnieki piedāvā vairākus skaidrojumus šai parādībai, piemēram, mūsdienu jauniešiem ir daudz plašākas iespējas, kā pavadīt brīvo laiku, un daudzi ir iegrimuši interneta un sociālo tīklu pasaulē, nemēģinot veidot reālas attiecības. Ja viņi tomēr nonāk līdz reālam seksam, tad arvien biežāk atklājas seksuālas dabas traucējumi, piemēram, nespēja dzimumakta laikā sasniegt orgasmu (ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem).
Seksa “fast food”
Viens no šīs parādības cēloņiem ir brīvā pornogrāfijas pieejamība. Agrāk pornogrāfiski materiāli bija jāmeklē intīmpreču veikalos vai kiosku augšējos plauktos, bet mūsdienās ikviens pusaudzis, kam ir interneta pieslēgums, var brīvi piekļūt pornogrāfijai neierobežotā daudzumā un žanru daudzveidībā. Pornogrāfija neapšaubāmi ietekmē arī pieaugušo cilvēku seksuālo dzīvi, jo uzliek nereālus standartus un veido greizu priekšstatu par seksu, kas ir tāls no realitātes, jo pornofilmās pārsvarā darbojas plastiskās ķirurģijas “uzlabotas” sievietes un iespaidīgiem dotumiem apveltīti vīrieši, kas var stundām ilgi saglabāt erekciju un nodarboties ar seksu.
Rita Lasmane gan uzskata, ka pornogrāfijas kaitīgo ietekmi nevajadzētu pārspīlēt. “Mūsdienu kapitālisma apstākļos visās jomās ir milzīgs piedāvājums, tādēļ cilvēkam jāmācās izvēlēties, kas no tā visa viņam ir vajadzīgs. Arī no erotikas un pornogrāfijas katrs var paņemt tik, cik viņam vajadzīgs,” norāda Lasmane. “Tas ir līdzīgi kā ar pārtiku: ir cilvēki, kas pārtiek tikai no “fast food” un nevar iedomāties, ka iespējams lietot uzturā daudz kvalitatīvāku un garšīgāku ēdienu. Pornogrāfija ir seksa “fast food”, kas domāta ātrai iegribu apmierināšanai. Īstas attiecības, īsts sekss ir pavisam kas cits, jo sniedz daudz lielāku gandarījumu un pēcgaršu.”
Pietrūkst atbildības
Padomju laikā pornogrāfija Latvijā bija aizliegta (par tās izplatīšanu draudēja kriminālatbildība), un publiski pat izskanēja teiciens, ka “Padomju Savienībā nav seksa”, lai gan patiesībā bija gan sekss, gan pornogrāfija, tikai tas viss nebija domāts publiskai apspriešanai. Kā gan citādi “bezseksa” Latvijā, piemēram, 1987. gadā piedzima 42 000 bērnu, bet mūsdienu Latvijā, kur sekss jau sen nav deficīts, dzimušo skaits ir gandrīz divreiz mazāks? Ritai Lasmanei par to ir vienkāršs skaidrojums: “Padomju laikā dzimstība bija daudz augstāka, jo pretapaugļošanās līdzekļi bija neefektīvi un grūti pieejami.”
Pēc demogrāfa Ilmāra Meža domām, pašlaik Latvijā pārāk daudz tiek runāts par seksuālām un romantiskām attiecībām, bet pārāk maz tiek pieminēta atbildība pret ģimeni. “Diskusijās par zemo dzimstības līmeni mūsu vīrieši parasti mēģina novelt atbildību uz sievietēm, bet es uzskatu, ka šāda situācija izveidojusies galvenokārt vīriešu dēļ. Diemžēl ir ļoti daudz vīriešu, kas nevēlas uzņemties atbildību par ģimeni un bērniem. Viņi vēlas vieglas attiecības bez pienākumiem; viņu dzīvē lielāka loma ir hokejam un bāram, nevis ģimenei. Protams, ar laiku arī šāds nenobriedis vīrietis var kļūt pieaudzis un piecdesmit gadu vecumā pēkšņi saprast, ka vēlas ģimeni un bērnus, bet tad jau nereti ir par vēlu.” Mežs gan uzsver, ka dzimstības palielināšana noteikti nedrīkst kļūt par pašmērķi. “Mums nav vajadzīgi nelaimīgi bērni, kas piedzimuši ģimenē, kur viņi nav bijuši gaidīti un mīlēti. Latvijai ir vajadzīgas laimīgas ģimenes.”
