“Man liekas, mēs visi mītam tādā vienā lielā virtuālā ciematā.” Saruna ar rakstnieci Baibu Zīli 8
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rakstnieces Baibas Zīles debijas romāns “Dzīves simulācija” (ar pseidonīmu Anna Kravicka) nāca klajā 2005. gadā, tam sekoja romāns “Melu Meistars”, stāstu krājums “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados”, kā arī humoristisks dokumentālās prozas darbs “Rausītis un karma”.
Šopavasar izdots humoristisks dokumentālo stāstu krājums “Piezīmes no Citurzemes”, un jau rudenī ceļu pie lasītājiem meklēs nākamais romāns.
Esat ļoti ražīga autore, vai drīkst uzzināt, par ko būs nākamā grāmata?
B. Zīle: Iesākumā stāstiņu apkopojums “Piezīmes no Citurzemes” bija ieraksti “Facebook” – tie bija novērojumi, kā dienasgrāmata par manu dzīvi Vācijā.
Tad vienā brīdī to visu apkopoju, pierakstīju vēl klāt par kultūršoku, par pārcelšanos un par ievākšanos, vēl visādas nianses. Kopumā tas bija dokumentāls darbs gadu garumā.
Romāns būs kas pavisam cits, tur viss ir pilnīgi izdomāts, “fiction”. Tas ir romāns – odiseja, par ceļojumu uz pasaules malu, par Rietumu vīrieša un Austrumeiropas sievietes satikšanos, šo divu kultūru satikšanos.
Augustā izdevniecība “Zvaigzne ABC” rīko manu tematisko mēnesi, būšu mēneša autore, un tiks pārizdots mans pirmais romāns “Dzīves simulācija”, kuru rakstīju pirms 17 gadiem.
Toreiz man likās, ka pirmo romānu jāpabeidz rakstīt līdz trīsdesmit gadiem, tā, tikai dažas dienas pirms trīsdesmitās jubilejas, es grāmatu arī pabeidzu. Tā kā tas bija mans pirmais romāns, drusku kautrējos, un to izdeva ar pseidonīmu.
Lasīju, ka arī “Piezīmes no Citurzemes” jau esot izpirktas…
To gan tiešām nezināju, tā gan ir laba ziņa! Parasti jau autors kautrējas jautāt izdevniecībai, vai un cik labi pērk… Bet man ir liels prieks, ka pērk!
Vai arī jaunais romāns būs humoristisku ievirzi?
Nē, romāns par pasaules malu noteikti nav humoristisks, tas drīzāk ir ar dramatisku ievirzi – tur ir mīlestība, tāda kā apsēstība, kaislība, kultūru saduršanās. Laikam gan humors nav iespējams tur, kur ir apsēstība un kaislība.
Un par ko top garstāsts?
Ceru, ka rakstnieka māņticība ir pazīstama – kamēr darbs vēl nav pavisam pabeigts, par to daudz runāt nedrīkst. Es labāk runāšu par pabeigtajiem darbiem.
“Piezīmēs no Citurzemes” jūs rakstījāt, ka “paša vērotāja uztvere mainās, esot nemitīgā ceļojumā”. Vai šo gadu Latvijā jūs skatāt ar Vācijas jeb Latvijas acīm?
Jau agrāk visu laiku uz Latviju esmu braukājusi ļoti bieži, un tāpēc nejūtu nekādu attālumu. Turklāt mūsdienās ar virtuālo realitāti un ar komunikāciju iespējām jau viss ir saplūdis.
Savā grāmatā es it kā aprakstu pilnīgi citu dzīvi, lietas, kuras mūsdienu jaunatnei šķitīs kā pagājušais gadsimts, iespējams, viņiem būs interesanti palasīt.
Toreiz internets jau gan bija, bet nebija viedtālruņu, bija dārgas telefona sarunu iespējas, izmantojām kaut kādus kodus un kartes. Nemaz tik daudz gadu nav pagājis, bet pasaule ir pilnībā mainījusies.
Ar draugiem Latvijā ir iespējami videozvani, internetā var visam sekot līdzi, var skatīties teātri tiešsaistē, ar draugiem sarakstīties “Facebook”, var pat visi kopā un vienlaicīgi apmeklēt kādu, teiksim, kafejnīcu… Nezinu, viss ir tik ļoti izmainījies, ka patiesībā pat nevaru īsti pateikt, kur es dzīvoju.
Man liekas, mēs visi mītam tādā vienā lielā virtuālā ciematā.
Toreiz, pirms piecpadsmit gadiem, tiešām varēja just – tu atrodies tikai šeit un tagad. Toreiz bija arī ļoti maz iespēju komunicēt ar lasītājiem. Par pirmo romānu runājot – aizbraucu, iesniedzu, tas tika Latvijā publicēts, bet pati es dzīvoju Vācijā, daudz neko par romānu nezināju.
Toreiz jau nebija nekādi feisbuki, ne tvitteri, nekas. E-pasti gan jau bija, bet tiešām likās, ka esmu kādā citā pasaulē. Šobrīd atrašanās vietai vispār nav nozīmes.
Tad jau romāna otrreizējā iznākšana ir īpašs notikums – beidzot varēsiet sarunāties ar saviem lasītājiem!
Jā! Tagad ir pavisam citādāk – tik daudzi raksta mesendžerī, dažādos sociālajos tīklos. Mājaslapā gan ir norādīts arī e-pasts, bet tur jau neviens neraksta. Beidzot tiešām varu just atgriezenisko saiti ar lasītājiem, un tā mani ļoti interesē.
Starp citu, tie lasītāji, ar kuriem pēdējā laikā sazinos, nemaz nezināja, ka man, gan ar citu vārdu, toreiz iznācis tāds pirmais romāns. Tagad lasīšana viņiem būs atklājums.
Sociālie tīkli man tiešām nozīmē daudz – varu kontaktēties ar draugiem, paziņām, domubiedriem, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Beļģijā, Luksemburgā, Krievijā, Amerikā… Tas ir ļoti labs veids, kā sekot līdzi cilvēkiem.
Rakstniekam tā ir ļoti laba platforma, kur var reklamēt savu produktu, to, ko rakstu. Es kaut ko uzrakstu, cilvēki atsaucas, tādējādi izveidojas dialogs. Ne viss rakstītais ir gluži pārdomāts, pieķemmēts, bet es pierakstu kādus mirkļus, iespaidus par to, kas notiek man apkārt.
Man tiešām patīk šāda veida komunikācija ar lasītājiem un draugiem, tas ir ļoti liels pluss, īpaši salīdzinot, kā bija kādreiz – šad un tad tik it kā dzirdēja, ka kāds kaut kur tevi lasa.
Vai arī kāds ir uzzinājis e-pastu un ļoti nopietni uzraksta: “Labdien, Baiba…” Tas ir ļoti jauki, ja var iegūt atgriezenisko saiti.
Latvietis mūžam meklē laimīgo zemi. Kā jūs domājat, kas vēl bez finansiālās puses tiek meklēts pasaulē? Jūs braukājat turpu un šurpu, iespējams, jums ir radies kāds cits skatījums nekā mums pašiem, dzīvojot uz vietas.
Latvieši pasaulē dodas ļoti dažādu iemeslu dēļ, cilvēki ir dažādi. Manā draugu lokā ir daudzi, kuri vienkārši vēlas paplašināt robežas, izrauties no sava ciemata šaurības. Īpaši jaunībā liekas, ka citviet zāle būs zaļāka.
Ir arī tādi, kuri pēc meklējumu laika atgriežas Latvijā. Nenoliegsim, daudziem laimi liek meklēt finansiālais aspekts. Mums ceļošana ir salīdzinoši jauna lieta, bet daudzas tautas tā dara jau sen, skaties, kur vien gribi, piemēram, itālieši vai īri izkaisīti visā pasaulē, visur viņu ir daudz.
Pasaule mainās, bet ne jau vienmēr ārzemēs ir tāda leiputrija. Es pati tagad, pēc ārzemēs pavadītā laika, daudzas lietas Latvijā uztveru pozitīvāk. Daudzējādā ziņā šeit ir labāka dzīves kvalitāte, daudzas lietas, kas šeit ir, cilvēki nenovērtē.
Piemēram, Latvijas daba, īpaši neskartā daba pie jūras, ezeriem, kur nav cilvēku. Var runāt arī naudas izteiksmē – Vācijā nemaz nevar nokļūt vietā pie jūras, kur tu būtu pilnīgi viens; tāda vieta nav nopērkama, jo tādas nemaz vairs nav.
Mums, pat Rīgā dzīvojot, pabūt vienatnē pie jūras ir vienkārša lieta. Tas pieder pie dzīves kvalitātes.
Protams, tur, ārzemēs, ir plašs kultūras piedāvājums, bet Latvijas kultūrvide, teātri runā mūsu valodā, par mūsu vēsturi; vidē, ko pazīstam jau kopš bērnības.
Jebkas ārzemēs ir daudz bezpersoniskāks, it visā, kas tur notiek, mums nav sakņu sajūtas, tur esam kļuvuši par cilvēkiem no malas, vērotājiem. Protams, palīdz kļūt par labu vērotāju, jo visu laiku tu to vien dari, kā vēro.
Kur jūs šobrīd dzīvojat – Latvijā vai Vācijā?
Šobrīd jau viss ir sajucis, sakarā ar pandēmiju pēdējo gadu esmu Latvijā, kā jau daudzi, kuri strādā no mājām. Strādāju tiešsaistē darbam Vācijā.
Kā jums šķiet – vai esam Latvijā kļuvuši pozitīvāki vai īdzīgāki?
Domāju, noteikti – pozitīvāki. Tagad ir jauna paaudze, viņiem ir pavisam citas prioritātes. Viņus arī nemaz tik ļoti neinteresē braukt projām no Latvijas – daudzi dibina veiksmīgus uzņēmumus šeit.
Pa kuru laiku jūs rakstāt?
Cenšos rakstīt pāris stundas dažas dienas nedēļā, nerakstu visu laiku. Rakstīšana ir prioritāte, tam ir jāatrod savs laiks. Es rakstu brīvdienās, rakstu atvaļinājuma laikā, reizēm arī no rīta, pirms darba.
Es vienkārši rakstu – un mēģinu tam atrast laiku. Vienmēr esmu domājusi – kāpēc rakstnieks raksta, kas ir tas dzinulis? Ir taču jāiegulda tik milzīgs darbs, pirms no sākotnējām idejām rodas sakarīgs manuskripts.
Tas ir laiks, kas ir jāatrauj no savas privātās dzīves – citi cilvēki brīvdienās dodas izbraucienos, es tik sēžu un rakstu…
Tomēr rakstīšanu izvēlos labprātīgi, man tā tiešām patīk! Acīmredzot tas, ka darbu vari paveikt, ir ļoti labs smadzeņu treniņš, kurš sagādā gan labsajūtu, gan gandarījumu.
Visu laiku notiek izaicinājums – pašam pret sevi, pret jau iepriekš uzrakstīto, gandrīz varētu salīdzināt ar sportistu. Tomēr – kad sportists paliek vecāks, viņš savu karjeru beidz, bet – jo kļūst vecāks rakstnieks, jo kļūst viedāks. Vismaz tā tam vajadzētu būt.
Būtisks ir arī gandarījums no atgriezeniskās saites, no lasītājiem. Rakstīšana ir pilnīgi cita pasaule, kuru es nekādā gadījumā negribētu zaudēt.
Jūsu māte ir rakstniece Monika Zīle, vai viņa ir mudinājusi rakstīt, varbūt tieši viņa atklāja, ka varat rakstīt?
Protams. Bērnībā vienīgā pasaule, kuru redzēju visapkārt, rakstīja – mamma rakstīja, rakstīja arī mans tēvs, radiožurnālists. Mamma mani mudināja rakstīt pasaciņas, iesākumā tās sacerējām kopā, tad sāku pati.
Viņa arī mani motivēja pirmos mazos stāstus sūtīt uz žurnāliem “Zīlīte” un “Pionieris”. Tā es sāku un ievilkos.
Vai rakstnieka gēns iedzimst?
Manā gadījumā noteikti, jā. Mana mamma uzskata, ka tas viss nākot no vēl tālākiem senčiem: jau viņas vectēvs esot bijis liels stāstnieks, gulējis uz krāsns un pirmajā personā stāstījis visvisādas pasakas.
Tas esot bijis tik reālistiski, ka mamma esot domājusi, ka viņš pats to visu esot piedzīvojis.
