“Karsto punktu” žurnālists Gints Amoliņš par karu Ukrainā: iedzīvotājiem sākumā bija nogaidoša attieksme, neviens neticēja, ka pret viņiem vērsīs ieročus 0
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pagājušas tieši divas nedēļas. Šajā laikā ukraiņu tauta piedzīvojusi lielus zaudējumus, taču, cīnoties pret agresoru, parādījusi pasaulei arī lielu drosmi un varonību. Par viņu cīņassparu šaubu nebija jau pirms kara – par to reportāžās no Ukrainas vēstīja LTV ārzemju ziņu žurnālists Gints Amoliņš.
Īsi pirms karadarbības sākuma viņš kopā ar operatoru Aigaru Kovaļevski filmēja materiālu raidījumam “Aculiecinieks” vien pāris kilometru attālumā no demarkācijas līnijas ar Krievijas separātistu sagrābto un pašpasludināto Doneckas tautas republiku un pāris dienas vēlāk pamodās no sprādzieniem netālajā Krematorskā, uzbrukumam sākoties. Kā ir strādāt tik bīstamos apstākļos, Gints atklāj sarunā ar “Nedēļu Kabatā”.
Vairākus gadus tevis veidotie ārpolitikas sižeti izskanēja Latvijas Televīzijā, taču tikai pēdējā laikā, jo īpaši saasinoties situācijai pie Ukrainas robežas, vairāk varējām iepazīt tevi arī vaigā.
G. Amoliņš: Iepriekš desmit gadus nostrādāju Latvijas Radio. Tā ir radio specifika – strādāt tikai ar balsi, tādēļ sākumā televīzijas skatītājiem varbūt ir pārsteigums labi pazīstamas balss īpašnieku ieraudzīt ekrānā, jo viņi ir izveidojuši savu priekšstatu par šo cilvēku, kāds viņš izskatās. Doma laukumā pavadīju lieliskus gadus kopā ar lieliskiem kolēģiem.
Žurnālistiku neesmu studējis un, godīgi sakot, sākumā arī nedomāju ar to nodarboties. Es studēju starptautiskās attiecības, politiku un ekonomiku. Vasarā vēl mācību laikā man piedāvāja pāris mēnešus pastrādāt praksē Latvijas Radio, kamēr daudzi darbinieki devās atvaļinājumos. Strādāju atbilstoši iegūstamajai specialitātei ārzemju ziņu nodaļā, kurā vēlāk pēc diploma saņemšanas arī atgriezos.
Biju gan ārzemju ziņu reportieris, gan redaktors, sekojot līdzi aktuālajām norisēm pasaulē. Pirms pāris gadiem pārgāju uz Latvijas Televīziju, un tas sakrita tieši ar pandēmijas laiku. Starptautiskā satiksme faktiski apstājās.
Paspēju vēl 2020. gada februārī aizbraukt uz Maskavu, pēc tam visas robežas tika slēgtas un sākās lokdauns. Ierobežojumu ietekmē gadu intensīvi strādāju pārsvarā uz vietas, bet pērnvasar, kad ceļošana kļuva brīvāka, radās iespēja atkal doties komandējumos un klātienē ziņot par notikumiem pasaulē.
Pērnruden cītīgi sekoji līdzi prezidenta vēlēšanām Igaunijā.
Aizraujoties ar Eiropas, Amerikas un Āzijas politiskajām norisēm, dažkārt aizmirstam par kaimiņiem, un to gribam labot, tādēļ cenšamies regulāri sekot līdzi arī notikumiem mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, jo Latvija ir tām pa vidu un reizēm ir svarīgi saprast, kāpēc pie mums nenotiek tas, kas notiek pie viņiem.
Man šķiet, ka šobrīd lietuvieši ir drosmīgāki par mums, jo, par spīti Ķīnas dusmām, nav vairījušies atmest Ķīnas Tautas Republikas vārdu Taivānas vēstniecības nosaukumā. Lietuva devusi patvērumu arī Baltkrievijas opozīcijas līderei Svjatlanai Cihanouskai.
Tas atkarīgs no konkrētās valdības un kopējā noskaņojuma valstī. Protams, Lietuvai ir arī mazliet atšķirīga politiskā vēsture ar Ķīnu, jo jau agrāk bijusi saķeršanās Honkongas sakarā – protesti Viļņā. Pašreizējā Lietuvas valdība ir ar stingrāku, noteiktāku pozīciju daudzos ārpolitikas jautājumos, kas rada cieņu pret viņiem, taču šāda nostāja var radīt arī problēmas un izaicinājumus iekšzemē, piemēram, ar dažādu preču eksportu uz Ķīnu.
Tāpat attiecībās ar Baltkrieviju, sākoties brutālai opozīcijas apspiešanai, Lietuva uzreiz asi reaģēja, un vēlāk tieši pret viņu robežu vispirms tika vērsts nopietnākais hibrīdkara trieciens, izraisot bēgļu krīzi.
Pēc ilgāka aizkadrā pavadītā laika, nonākot kadrā, nejuti satraukumu?
Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, taču kameras un mikrofona priekšā man īpaša satraukuma nav. Lielāks satraukums ir pirms tam, gan meklējot informatīvos materiālus, gan gatavojoties raidījumam “Pasaules panorāma” – tajās stundās, minūtēs, kad sižeti vēl top, jo izpētes procesu ierobežo termiņi. Kad viss sagatavots, tiešraidēs un ētera sazvanīšanās brīžos liela uztraukuma vairs nav.
Neilgi pirms Krievijas iebrukuma ar operatoru Aigaru Kovaļevski devāties uz Ukrainu. Vai tā bija tava iniciatīva, piedāvājums veidot reportāžas no šī bīstamā reģiona?
Ne gluži. Tas bija LTV Ziņu dienesta kopīgs darbs un plānošana. Lēmums braukt uz Ukrainu tieši februāra vidū netika pieņemts spontāni, bet agrāk, ņemot vērā, ka jau kādu laiku pie Ukrainas un Krievijas robežas spriedze auga un saņēmām ASV izlūkdienesta brīdinājumus par plaša mēroga invāziju.
Tobrīd maz kurš spēja noticēt, ka tiešām varētu notikt Krievijas iebrukums, tomēr cerējām uz saspīlējuma atrisināšanu diplomātiskā ceļā, taču cerības nepiepildījās.
Devāmies uz Ukrainu Pekinas olimpisko spēļu laikā, jo bēdīgā pieredze mūs darīja bažīgus, ka šajā laikā, iespējams, tiktu sasniegta krīzes kulminācija – vislielākā uzbrukuma varbūtība, jo gan Gruzijā 2008. gadā, gan Krimā 2014. gadā Krievija iebruka tieši olimpisko spēļu laikā, kad pasaules uzmanība vairāk bija pievērsta šiem sporta notikumiem.
Šoreiz Krievija nogaidīja līdz Pekinas olimpisko spēļu noslēgumam, respektējot Ķīnas intereses, ar kuru līdz šim tā bijusi draudzīgās attiecībās. Bijām Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, kad tur tika atzīmēta Vienotības diena, Harkivā, ko tagad krievu okupanti cenšas noslaucīt no zemes virsas, arī pašos Ukrainas austrumos pie nosacītās robežas ar prokremliskajām, militāri atbalstītajām pašpasludinātajām republikām, kuras īsi pirms iebrukuma atzina Krievija, – Slovjanskā un Krematorskā, kur sagaidījām nākamo, daudz nopietnāko epizodi Krievijas karā pret Ukrainu.
Ceturtdienas rītā [24. februārī] ap pulksten pieciem Krematorskas viesnīcā mūs ar Aigaru pamodināja divi sprādzieni vietējā lidlaukā.
Un ne tikai mūs, jo te bija apmetušies arī daudzu citu valstu žurnālisti.
Pirmajā brīdī bija neticība, ka Krievija tomēr izšķīrusies par reālu agresiju, pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Tūlīt aizbraucām uz Krematorskas centru, kur jau pulksten sešos satiksme bija tik dzīva kā parasti dienas vidū. Pie degvielas uzpildes stacijām sāka veidoties rindas. Kamēr runājāmies ar cilvēkiem, tālumā bija dzirdama dunoņa pēc vēl vairākiem sprādzieniem.
Pirmajā brīdī saskārāmies ar vietējo iedzīvotāju nogaidošo attieksmi, jo viņi jau 2014. gadā te bija piedzīvojuši apšaudes. Noskaņojums bija apmēram tāds – drošības dēļ uzpildīsim degvielu un brauksim uz darbu, tad jau redzēs, kā tālāk viss atrisināsies. Līdzīgs ukraiņu noskaņojums valdīja arī Borispiļā un Kijevā, kur sākumā tika bombardēti tikai lidlauki.
Pārsvarā čemodāni gan bija sakravāti, taču civiliedzīvotāji vēl nesteidzās atstāt valsti, cerot, ka pret viņiem netiks pavērsti ieroči, kā tas notiek šobrīd, kad uz dzīvojamo namu kvartāliem krīt bumbas un lido raķetes, nogalinot mierīgos iedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus.
Es to nosauktu par Ukrainas terorizēšanu, kuras rezultātā rietumu virzienā plūst milzīgas bēgļu straumes un jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir atstājuši savu valsti. Ukraina ir liela [603,7 tūkstoši kvadrātkilometru, vairāk nekā 40 milj. iedz.], stundām ilgi jābrauc no austrumiem uz rietumiem.
Latvijas Televīzijas vadība mums deva rīkojumu atgriezties mājās, un pa ceļam pieredzējām automašīnu rindas, milzīgus, kilometriem garus sastrēgumus pie Ukrainas un Polijas robežas, kuros satiksme knapi kustējās uz priekšu.
Kara bēgļi bija lielākoties sievietes ar bērniem. Daudzi uz robežu gāja kājām – tā bija ātrāk, nekā nīkt sastrēgumos.
Radās problēmas iegādāties degvielu, jo vienā reizē pārdeva tikai divdesmit litrus un vajadzēja rūpīgi plānot maršrutu līdz nākamajai uzpildei. Dienas bija aukstas, naktis – vēl aukstākas, pierobežā arī ass vējš un slapjdraņķis, tādēļ bija nopietni jāpadomā, cik daudz drīkstam sildīt mašīnas salonu, lai degvielas nepietrūktu.
Protams, ierobežojumi bija loģiski, un tiem, kam jāmēro simtiem kilometru, radīja neērtības, taču dīzeļdegviela vismaz bija atšķirībā no Ukrainā populārās gāzes un benzīna, kas ātri beidzās. Patīkami, ka drīz vien uz robežas parādījās brīvprātīgie, kuri robežšķērsotājiem piedāvāja siltu tēju un zupu, kā arī teltis, kurās pasildīties.
Te valdīja atbalsta un saliedētības gaisotne, kaut gan Ukrainā neviennozīmīgi tika uztverts fakts, ka no valsts izbrauc vīrieši. Tāpēc pieņēma likumu, ka valstī, pastāvot karastāvoklim, no tās nedrīkst izbraukt vīrieši no 18 līdz 60 gadiem, kuri ar ieročiem rokās var aizstāvēt savu dzimteni. Tas uz robežas radīja arī konfliktsituācijas. Piemēram, daži vīrieši mēģināja apbraukt rindu un apturēti taisnojās, ka tikai aizvedīs ģimeni līdz robežai un tad brauks atpakaļ.
Cik var saprast no karsto ziņu lentes, Rietumukrainā pagaidām vēl ir samērā mierīgi.
Tā šķiet, kaut gan noskaņojums arī tur ir saspringts. Ļvivā mēdz skanēt trauksmes sirēnas, kas brīdina par iespējamiem uzlidojumiem un aicina iedzīvotājus doties uz bumbu patvertnēm. Pagaidām gan nopietni militāri uzbrukumi Ļvivai nav bijuši, tomēr pilsēta atrodas apdraudējuma zonā, jo pirmajā Krievijas uzbrukuma rītā bija uzlidojums Ivanofrankivskas lidlaukam Ukrainas rietumos.
Tādēļ arī Ļviva ir krievu lidmašīnu un raķešu sasniedzama, kaut šobrīd izskatās, ka militārā ofensīva vispirms ir vērsta uz Kijevu un Harkovu, kur puse pilsētas ir pilnībā sagrauta, atsaucoties uz vietējo iedzīvotāju vārdiem, ar kuriem sazinājos. Arī no dienvidiem, Krimas un Hersonas puses, Krievijas armija varētu virzīties uz Rietumukrainu.
Grūti prognozēt, kāda būs tālākā kara gaita. Līdz šim agresora sauszemes operācijas nav bijušas pārāk sekmīgas un vairāk tiek uzbrukts no gaisa. Ukrainas Bruņotie spēki ziņo par lieliem krievu dzīvā spēka un militārās tehnikas zaudējumiem, notikušas abu pušu pārrunas par humānajiem koridoriem, taču līdz pamieram tā arī nav nonākts.
Tavuprāt, kam jānotiek, lai kara gaitā notiktu pavērsiens uz miera pusi?
Putina rīcība ir saliedējusi rietumvalstis, un sankcijas pret Krieviju ir smagas. Vai tas apturēs Kremļa saimnieku, pagaidām šķiet, ka viņš tām ir gatavs.
Reiz, atceroties bērnību toreizējā Ļeņingradā, viņš kādā intervijā bija izteicies par žurkas iedzīšanu stūrī – ja tā notiek, žurka uzbrūk.
Nav ne jausmas, kādu lomu var nospēlēt šāda filozofija, jo Putins līdz ar sankcijām ir iedzīts stūrī. Manuprāt, svarīgas būs darbības uz divām skatuvēm. No vienas puses, starptautiski jāsaglabā Rietumu vienotība un ar bruņojuma piegādēm jāstiprina Ukraina, lai tā izturētu Krievijas militāro spiedienu. No otras puses, jāveicina iekšpolitiskie procesi, lai arvien lielāka Krievijas sabiedrības daļa nostātos pret karu Ukrainā, taču tikpat kā neiespējami paredzēt, kā šī pretestība attīstīsies.
Jo Putins jau nav viens pats – viņu atbalsta sistēma, kas veidojusies vismaz divdesmit gadu garumā, kopš viņš ir pie varas. Kremlis, viņam pietuvinātie cilvēki, uzticības personas, kas viņu varbūt par visu valstī notiekošo arī neinformē, un nav zināms, cik liela ir oligarhu ietekme lēmumu pieņemšanā.
Vēl viena, bet maz ticama iespēja ir galma apvērsums, taču tad paliek atklāts jautājums, kas nāktu Putina vietā. Pagaidām kandidātu nav.
Personīgi es joprojām nespēju noticēt, ka Putins izlēma sākt karu ar Ukrainu, zinot, kāda visas pasaules izolācija viņam draud. Viņa vadītajai Krievijai nekādus ieguvumus neredzu, izņemot ģeopolitisku gandarījumu, destabilizējot situāciju Ukrainā.
Balstoties uz ASV specdienestu ziņojumiem, rodas jautājumi par Kremļa saimnieka domāšanas veidu un spriestspējām.
Vai Ziņu dienestā domājat par atgriešanos Ukrainā tuvākajā laikā?
Jā, protams, mēs to apsveram. Viss būs atkarīgs no situācijas un iespējām.
Pašam nav bail atrasties tik bīstamos apstākļos?
Iepriekšējā reizē jau gluži uz mums tur nešāva. Bija sprādzieni, taču, uz vietas esot, nav bail – vienīgi neliels satraukums. Ne tikai karadarbības apstākļos, bet jebkuru mediju uzdevumu pildot, organismā izstrādājas adrenalīns, un arī es tādā brīdī par bailēm nedomāju.
Nevajag rīkoties pārgalvīgi. Svarīgi saglabāt mieru, veselo saprātu, un jāmēģina domāt kādus pāris rīcības soļus uz priekšu. Parasti sāku kaut ko pārdomāt, analizēt tikai tad, kad esmu ārā no konkrētās situācijas. Zinu, ka līdzīgi jūtas arī citi kolēģi.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Miers, darbs, noturība.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vienu virsotni savā darbā nesaskatu. Es teiktu, sasniegums ir būt nepārtrauktā darba procesā, darot visu pēc labākās sirdsapziņas un spējām.
Labākā izklaide?
Izklaidēm sanāk ļoti maz laika. Man patīk braukt ar mašīnu pa mazāk zināmiem ceļiem un vienkārši pasēdēt mājās.
