Sekojot komisāram Vollebekam, vēstuli Saeimai raksta Rinkēvičs 0
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nosūtījis vēstuli Saeimai ar ieteikumiem Pilsonības likumā. Visai neparasts gadījums. Pirmkārt, tāpēc, ka Pilsonības likums nav tas jautājums, par kuru būtu “jādeg” ministram, kura tiešie darba uzdevumi saistīti ar ārpolitiku.
Bet pilsonības politika pagaidām vēl tiek attiecināta uz iekšpolitiku, lai gan mēģinājumi to ietekmēt no ārvalstīm ir un pat diezgan regulāri. Otrkārt, saziņas forma – kāpēc tieši oficiāla vēstule? Katram ministram kā politiķim var būt savs viedoklis. E. Rinkēvičs gan nav saņēmis vēlētāju uzticību, lai varētu runāt kādas sabiedrības daļas vārdā (Saeimas vēlēšanās viņš nav piedalījies un ārlietu ministra amatu ieguva kā bezpartijiska persona. Zatlera Reformu partijai pievienojās vēlāk), tomēr tieši viņš ir kļuvis par partijas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju. Tātad loģiskākais veids, kā mēģināt pārliecināt par savu taisnību, būtu vispirms uzrunāt savus partijas biedrus, pēc tam koalīcijas partnerus, ja vien argumenti ir pietiekami spēcīgi. Taču ministrs raksta vēstuli.
E. Rinkēvičs aicinājis izslēgt no likumprojekta normu, kas paredz papildu pienākumu nepilsoņiem. Paredzēts, ka nepilsoņiem, reģistrējot savus bērnus Latvijas pilsonībā, jāapliecina, ka viņi palīdzēs bērniem augt lojāliem pret Latviju un apgūt valsts valodu. Kopumā reģistrācijas procedūra līdz ar likuma labojumiem tiek padarīta mīkstāka nekā līdz šim, taču liberāļi nav mierā, ka vispār kaut kas tiek prasīts. Dodiet un viss! Arī ministrs uzskata, ka šādi tiekot pārkāptas cilvēktiesības, jo solījums jādod tikai nepilsoņiem, kamēr “citām vecāku grupām nekādi solījumi par bērna uzvedību nākotnē netiek prasīti”.
Protams, tāpat kā jebkurš cits solījums vai zvērests, arī šis ir vairāk deklaratīvs. Pārbaudīt to būs grūti, ja vien kāds pats nesāks lielīties ar pārkāpumiem. Ir jau gadījumi, kad daži naturalizācijas ceļā pilsonību ieguvušie svinīgo solījumu lasa ar kabatā sažņaugtu pigu un pie pirmās iespējas cenšas to pārkāpt (kā, piemēram, zināmais skolotājs Rafaļskis).
Tāpat arī vecāki var ignorēt solījumu palīdzēt savam bērnam integrēties Latvijas sabiedrībā un apgūt latviešu valodu. Tomēr šāds solījums var likt viņiem aizdomāties. Kas zina, kādam var arī ierunāties sirdsapziņa, vai tiešām sava nepatika pret valsti obligāti jānodod “mantojumā”.
Ļoti ticams, ka ārlietu ministra vēstule vispār nav adresēta Saeimai. Tas ir – nosūtīta tā gan ir pēc adreses Jēkaba ielā, bet vairāk domāta EDSO, Eiropas Padomei, ANO komisijām u. c., kam varētu nepatikt Saeimas lēmums. Komisārs Knuts Vollebeks jau iepriekš vēstulē bija iebildis pret konkrētajām likuma normām, taču viņa norādes Saeimas pārstāvji neuzskata par saistošām. Tagad ārlietu ministram jānogludina situācija un jāparāda, ka Vollebeka norādes nav ignorētas.
Tikmēr “Saskaņas centrs” sagatavojis daudz plašāku paketi par pilsonības politikā nepieciešamajām izmaiņām. Gluži “nulles variants” tas nav, bet tuvu. Piemēram, automātiski piešķirt pilsonību visiem, kuri dzimuši Latvijā pēc 1991. gada, beiguši Latvijā akreditētas skolas, bet pārējiem atvieglot naturalizācijas noteikumus, kā arī piešķirt nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās. Pagaidām atbalsta vēstules vēl nav piesūtītas.
