“Seja balta kā papīrs un rēta no strutām burbuļo” – Ieva saskaras ar mediķiem, kuri neizrāda vēlmi cīnīties par viņas dzīvību
146
Ar LA.LV sazinājās Agnese, kura jūtas izmisusi. Jau ilgu laiku cenšas atbalstīt savu paziņu Ievu, kuras dzīvi mainījušas pēkšņas veselības problēmas, taču kopā piedzīvotais arvien pārsteidz. Agnese jūtas tik pamatīgā neizpratnē, ka vairs pat nezina, kā atbalstīt savu paziņu, tāpēc nolēmusi ar šo stāstu dalīties publiski, cerot, ka vismaz kāds sadzirdēs šo “kliedzienu”.
Stāsts ir no Jēkabpils novada, kur dzīvo abas dāmas – Agnese, kura dalījās ar stāstu, un Ieva, par kuru tas ir. Ieva ir jauna sieviete, nedaudz virs 40 gadus veca. Viņa audzina divus bērnus. Citi viņu raksturo kā gādīgu mammu, taču bērnus viņa audzina viena, ikdienas apstākļi nav vienkārši – nākas taupīt katru centu, ģimenei piešķirts arī trūcīgās statuss.
Ikdiena ritējusi savu gaitu līdz pat pagājušā gada novembrim, kad viss sagriezies kājām gaisā…
“Ieva devās uz pilsētu, taču vienā brīdī sajuta, ka ir grūti paiet, jo ļoti stipri sāka sāpēt mugura. Iegājusi ciemos pie tuvumā mītošas paziņas, kura laipni piedāvājusi pretsāpju smēri, lai palīdzētu Ievai.
Kad paziņa centās šo smēri uzklāt uz Ievas muguras, pamanīja tur aizdomīgu bumbuli, tāpēc nolēma tomēr smēri neizmantot, bet izsaukt “ātro” palīdzību,” stāsta Agnese.
Tā nu 2 bērnu mamma nonākusi Jēkabpils slimnīcā, kur viss kļuvis tikai sarežģītāk. Operācijas viena pēc otras – izaugums pārgriezts, rēta izveidojusies milzumliela, taču diagnozes nav joprojām. Sākumā mediķiem bijušas aizdomas, ka tas ir astes kaula falangas iekaisums, taču tagad ir aizdomas, ka problēmas radušās nepareizas injekcijas dēļ – medikamenti ievadīti nevis muskulī, bet tauku slānī, kas ir radījis iekaisumu.
Bet, turpinot stāstu hronoloģiski, kādu laiku sieviete ārstējās Jēkabpilī, vēlāk konsultējās pie labi zināma ārsta no Aizkraukles, kas reizēm brauca uz pieņemšanām arī Jēkabpilī. Šis ārsts tiešām centies palīdzēt, konsultējies ar kolēģiem, palīdzējis arī nonākt Rīgā – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, kur Ieva uzturas arī šobrīd.
Agnese tur devusies paziņu apciemot: “Kad viņu ieraudzīju, man palika bail – seja balta kā papīrs, rēta vaļēja un struto tā, ka burbuļo… Pēc ierakstīšanās slimnīcā 7 dienas ārstējošais ārsts neesot pat pienācis apvaicāties. Es saprotu, sieviete ir mazturīga, viņa ir kautrīga un neprot uzstāt uz savām tiesībām, pacietīgi gaidot, kad kāds palīdzēs. Es pati esmu studējusi medicīnu un devusi zvērestu, ka palīdzēšu cilvēkiem. Vai šie ārsti nav devuši to pašu zvērestu? Vai viņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek?”
Gan Jēkabpils, gan Rīgas slimnīcā nepametot sajūta – ja tev nav naudas, neesi nevienam vajadzīgs. Un Ievai patiešām naudas nav. Bet mājās gaida bērni, kuri šobrīd uz laiku ievietoti krīzes centrā. Jaunākajai meitiņai ir autisms, nepieciešams apmeklēt speciālas nodarbības, taču arī tādu iespēju šobrīd nav, jo mamma ir slimnīcā, bet krīzes centrā īsti šādām lietām neesot resursu.
Agnese nejauši iepazinusies ar Ievu un nespēj palikt vienaldzīga, cenšas iespēju robežās palīdzēt, taču nu jau vairs nezinot, kā to izdarīt. Paliekot arvien sliktāk, diagnozes neesot, rēta strutojot un esot vaļēja, taču drīzumā Ieva tikšot izrakstīta no slimnīcas. Neviens par to atbildību tālāk neuzņemsies. Nevienam nav laika kaut ko paskaidrot.
“Viņas ārsts ir sabiedrībā zināms, viņa uzvārds Latvijā ir pazīstams, jo viņš dodas arī palīdzēt uz Ukrainu, taču man sāp sirds, ka šejienes cilvēku veselība ir tik mazvērtīga, ka nav pat atrasta iespēja 7 dienu laikā ieiet apciemot.
Es ticu, ka diagnozi var būt grūtības noteikt, bet var taču pieaicināt kolēģus, sasaukt konsīliju, izmantot visus iespējamos resursus, ja ir tik acīmredzami, ka cilvēkam labāk nepaliek. Tagad vienkārši laidīs mājās ar iekaisumu un paaugstinātu temperatūru,” sašutusi ir Agnese.
Viņa, ciemojoties pie paziņas, redzējusi, ka rēta ir milzīga – tajā var ielikt 2 pirkstus, garumā tā ir plaukstas lielumā, no strutām sākusies nekroze jeb audu atmiršana, tie kļuvuši melni no strutošanas.
“Visu laiku viņai tiek dotas antibiotikas, no kurām viņai ir alerģija, viss piepampst. Par laimi viņai ir stipra sirds, taču es ļoti baidos, ka bērni varētu palikt bez mātes… Man šķiet, ka ar šo traumatoloģijas institūtu kaut kas nav kārtībā. Ar Ievu palātā gulēja vēl kāda nepareizi “sagraizīta” sieviete. Iespējams, ārsti ir noslogoti, bet nezinu… Tā nedrīkst būt. Attieksme pret pacientiem ir vienkārši bezkaunīga. Jau kuro reizi tagad taisīšot magnētisko rezonansi, bet tā jau neko jaunu neparāda, vien atkal lieki pakļauj novājināto organismu starojumam. Atliek vaļējā rētā iekļūt kādai infekcijai un cilvēka vairs nebūs…” bezspēcīgi nosaka Agnese.
