– Kas jums sakāms par Rīgas domes attieksmi pret izstādi? 72
– Ušakova kungs ir Latvijas galvaspilsētas mērs. Viņš faktiski ir pirmais cilvēks, kurš savā pilsētā sveic viesus, taču ar mani viņš nav ticies. Arī pēc tam, kad bija notikuši uzbrukumi izstādei, viņš nelikās ne zinis. Jutos pagodināts, ka valsts otrā amatpersona – Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece atbrauca un izteica oficiālu atvainošanos. Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs bija ieradies atvainoties. Ko dara Ušakovs? Viņš savā blogā pasmejas un teic, ka izstāde ir stulba, bet tas jau nav viņam jāvērtē, bet tautai un mākslas zinātniekiem. Kas ir Ušakovs: mērs vai blogeris?
– Viņš pārstāv citu politisko spēku, kura lielākais elektorāts ir vietējie krievvalodīgie.
– Bet viņam ir tiešie pienākumi – būt par pilsētas mēru, un par to viņam maksā naudu. Izstādē nav agresijas. Man šķiet nepieņemami, ka tiek pieļauta izstādes demolēšana pašā Rīgas sirdī pie Ministru kabineta gaišā dienas laikā. Latvija grib sev NATO sabiedroto bāzi. Uz priekšu, puiši! Mūsu Ukrainas–Amerikas fonda uzaicinātie goda biedri ir tādi cilvēki kā Arnolds Švarcenegers un senators Džons Makeins. Notikušo varu pārrunāt ar Makeina kungu.
– Par jums un jūsu daiļradi Latvijas sabiedrība zina maz. Pastāstiet vairāk par sevi!
– Fotografēšana kādreiz bija mans hobijs, bet tagad ir kļuvusi par manu profesiju. Man ir trīs universitātes līmeņa izglītības, tostarp doktora grāds bioķīmijā. Padomju laikos strādāju PSRS Zinātņu akadēmijas sistēmā. Kopā ar sievu un meitu man izdevās aizbēgt uz ASV. Manas angļu valodas zināšanas nebija labā līmenī, un nevienam nebija vajadzīgi mani diplomi. Tad atcerējos par fotografēšanu kā savu hobiju. Vēlāk arī sāku uzņemt video. Vairāk nekā 15 gadus esmu nodarbojies ar zemūdens filmēšanu, esmu filmējis arī kalnos, un manus darbus ir pirkušas pasaulē pazīstamas telekompānijas. Tā fotografēšana un video kļuva par manu pamatprofesiju. Tas ir interesants darbs, ar kuru nevar kļūt bagāts, bet var nopelnīt pietiekami, lai uzturētu ģimeni. Fotogrāfijas par Maidanu bija nejaušs projekts – es vienkārši nonācu īstajā laikā un īstajā vietā. Sapratu, ka tā ir likteņa piespēlēta dāvana. Maidanā biju no pirmās līdz pēdējai dienai un dokumentēju tur notiekošo. Ar izstādi vēlējos parādīt pasaules tautām, kā notiek jauna tipa cilvēku veidošanās – cilvēku, kas tiecas pēc eiropeiskās identitātes un kas negrib samierināties, ka viņiem par prezidentu vai pilsētas mēru ieceļ zagli. Tie ir cilvēki, kas grib paši izlemt savu likteni un to, kāda valdība viņiem būs. Kāpēc tā sauktā krievu pasaule pretojās? Tāpēc, ka tā sastāv no bendēm un krāpniekiem, viņiem patīk zagšanas shēmas.
Esmu pateicīgs, ka Dievs man šajos notikumos saglabāja dzīvību, jo lode taču ir muļķe – tā nešķiro cilvēkus pēc nodarbošanās. Atceros, kā metro cilvēki sastrēguma stundā devās savās gaitās un te pēkšņi kāds vagonā sāka dziedāt Ukrainas himnu un visi cilvēki vagonā pievienojās. Maidans bija attīrīšanās akts – Ukrainas nācija kļuva pavisam citāda, tā nomainīja savu attīstības paradigmu. Lēciens no viena vēsturiskā un mentālā veidojuma notiek 20 līdz 30 gadu laikā, bet Maidanā tas notika dažos mēnešos. Lai arī kāda būtu šodienas valdība Ukrainā, nevienam no viņiem neienāks prātā sēdēt savos amatos mūžīgi vai viltot vēlēšanas. Tad atkal cilvēki sanāks uz Maidanu.
