Šeherezāde: stāsts kā izdzīvošana 0
Latvijas Nacionālajā operā pasaules pirmizrādi piedzīvojis Leo Mujica balets “Šeherezāde un viņas stāsti”.
“Šeherezāde” tiek uzskatīta par vienu no Nikolaja Rimska-Korsakova populārākajiem darbiem. Pirmoreiz baleta formā kā horeogrāfiska drāma Mihaila Fokina horeogrāfijā tā tika uzvesta 1910. gadā Parīzes Garnjē operā. Leo Mujics no Korsakova viencēliena ticis līdz pilnmetrāžas baletam, izmantojot arī Zoltāna Kodāja un turku klasisko mūziku.
Leo Mujics ir dejotājs, horeogrāfs un pedagogs. Viņš veidojis solo horeogrāfijas Deividam Holbergam (Amerikas baleta teātris) un Aurēlijai Duponai (Parīzes opera), sadarbojies ar pazīstamām baleta trupām un teātriem Vācijā, Austrijā, ASV, Ungārijā, Horvātijā, Sanremo un Austrālijā. “Šeherezāde un viņas stāsti” ir L. Mujica otrais darbs Latvijas Nacionālajā baletā pēc S. Prokofjeva “Romeo un Džuljetas” (2014), kas skatītāju balsojumā tika atzīts par labāko jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, saņemot “Latvijas gāzes” Gada balvu operai.
Scenogrāfe Dinka Jericeviča veidojusi vidi desmit filmām un vairāk nekā 480 izrādēm dramatiskajos teātros, operā un baletā Horvātijā un ārzemēs (ASV, Austrālijā, Anglijā, Taizemē, Azerbaidžānā, Slovēnijā, Maķedonijā). Viņa ir pasniedzēja Zagrebas Mākslas akadēmijā. “Šeherezāde un viņas stāsti” ir scenogrāfes otrā sadarbība ar horeogrāfu L. Mujicu un pirmā – ar Latvijas Nacionālo baletu Rīgā.
…Austrumu sultānu Šahrijāru pievīlusi neuzticīgā sieva, tāpēc ik nakti viņš apprec nevainīgu jaunavu un ik rītu liek to nogalināt. Tā turpinās, līdz viņš sastop sava vezīra vecāko meitu Šeherezādi, kurai ar pasakām un mītiem izdodas iekarot valdnieka nocietināto sirdi. Šī ir pasaulslavenā leģenda, kura apbūrusi arī Leo Mujicu, kurš uz skatuves veidos pasaku pieaugušajiem.
“Kamēr strādāju pie “Šeherezādes un viņas stāstiem”, centos vadīties pēc galvenās Rimska-Korsakova idejas par personisku attieksmi pret tēmām, interpretācijas brīvību un cieņu pret abstrakciju. Un es jautāju sev: kādu iemeslu pēc lai šis balets tiktu radīts šodien, ja neskaita brīnišķīgo Nikolaja Rimska-Korsakova mūziku? Vēlējos uzsvērt stāstošā baleta būtību, kurā galvenais ir tēli un to attiecības. Lai to realizētu, katram personāžam esmu piešķīris vienu īpašību, tās apvienojas veselumā, kā figūras, kuras parādās no smiltīm un kuru ceļojums ved līdz pat Zīda ceļam. Šis balets nav tikai par stāstiem, kurus, kā visiem zināms, stāstīja Šeherezāde. Mani interesē viņas likteņa neizpaustais stāsts. Un tā ietvaros gribu pētīt sievietes stāvokli sabiedrībā Tuvajos Austrumos, atklāt viņas sirdi, prātu, vēlmes un ilgas,” saka Leo Mujics. Mākslinieks akcentē, ka, strādājot pie šī darba, bijis “absolūti apolitisks”. Leo interesē raksturu plurālisms, viņš nekoncentrējas tikai uz galveno lomu atveidotājiem, bet parāda arī citus personāžus, ir gan reālie, pat intīmie skati, bet vairāki personāži pārvērsti garos. Tiek parādīts gan reālais, gan abstraktais redzējums. Horeogrāfs ļoti ciena mūziku, tāpēc iestudējums ir ar ļoti spēcīgu klasiskā baleta bāzi, bet tiek izmantota dziļa raksturu izpēte, un baleta māksliniekiem atstāta iespēja interpretācijām. L. Mujica horeogrāfijā nav vietas tādām klišejām kā “sievietes ar pliku vēderu, kas izrāda savas ģimenes relikvijas”. Mākslinieks raudzījies uz sievietes vietu sabiedrībā un viņas pašas emocijām. Austrumniecisks krāšņums atklājas kostīmos, bet skatuve ir drīzāk mierīga, kā tuksnesis teātrī, atstājot vairāk vietas dejotājiem.
Muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš uzsver, ka baleta pamatā ir divi spilgti, uz visām skatuvēm gan Rietumeiropā, gan Amerikā sastopami opusi. Visi lielie orķestri spēlē gan Korsakovu, gan Kodāja “Galantes dejas”. Runa ir par reģionu Ungārijā, kur Kodājs dzimis un dzirdējis pirmos čigānu pūtēju ansambļus. “Šie opusi ir liels izaicinājums orķestrim,” saka M. Ozoliņš, “esmu priecīgs, ka mums ir tādi mākslinieki kā Svetlana Okuņa un citi, kuriem pa spēkam vijoles solo partijas Korsakova mūzikā, kas ir visu slavenu vijolnieku repertuārā. Savukārt Kodāja skaņdarbā galvenā loma uzticēta klarnetei, kur mums ir tādi brīnišķīgi mākslinieki kā Mārtiņš Circenis, Guntis Kuzma un Atis Asaris.”
Galveno lomu atveidotājiem Ievai Rācenei (Šeherezāde) un Raimondam Martinovam (Šahrijārs) šī ir otrā sadarbība ar horeogrāfu L. Mujicu. I. Rācene Mujica horeogrāfiju raksturo kā intensīvu, piesātinātu, tehniski sarežģītu un dramatisku. “Mana Šeherezāde ir prasmīga stāstniece ne tikai pasakās, bet arī dzīvē, gudra, inteliģenta, stipra sieviete, viņa manipulē ar visu notiekošo, lai spētu izdzīvot tajā vidē,” savu varoni raksturo soliste, “jā, mūsdienīga, austrumnieciska sieviete, pie kuras atrast ceļu man palīdz mūzika un horeogrāfija.”
Bet kā R. Martinovam attaisnot savu varoni Šahrijāru, kurš katru rītu nogalina savu jauno līgavu? “Attaisnojums vai labākajā gadījumā pamatojums varētu būt tas, ka viņš ir mežonīgs, temperamentīgs, neiecietīgs, vienīgi Šeherezāde ir spējīga viņu savaldīt, taču pēc mūsdienu, divdesmitā gadsimta standartiem viņa rīcībai, protams, it kā nav attaisnojuma, bet… tad jau redzēsim,” sava varoņa advokāta lomā iejuties R. Martinovs.
