Šeflers sapoš “Ķirsona” muižu, nojauc priekšgājēja Viešūra kalnā sacelto 2
Vēl pirms pāris gadiem gleznainais zemes īpašums blakus Gaiziņkalnam tautā bija pazīstams kā Ķirsona muiža, ar “Lido” slēpošanas kalnu un viesnīcu. Tas bija viens no uzņēmēja Gunāra Ķirsona sapņu projektiem, taču parādu dēļ to nācās izsolīt.
Tagad īpašums pieder miljonāram Jurijam Šefleram, kurš Latvijā zināms kā akciju sabiedrības “Latvijas balzams” lielākais īpašnieks. Viņš pie Viešūra ezera saimnieko jau gadu, pa šo laiku mēģinot piepirkt klāt jaunus zemes īpašumus un daudz ko mainot Ķirsona padarītajā. Attēlā: Šeflera nolīgtais izpilddirektors Juris Sitko stāsta, ka Viešūra kalnā viss Ķirsona laikā saceltais nojaukts un ielikti pamati jaunai kafejnīcai, trenažieru zālei un starptautiska izmēra sporta spēļu zālei.
“Lasīju “Latvijas Avīzē” par Gunāra Ķirsona jaunajiem projektiem pārtikas biznesā, bet gribēju arī zināt, kas notiek tā sauktajā Ķirsona muižā, kas tagad piederot miljonāram Šefleram.” Tā “Latvijas Avīzei” vaicā talsenieks Gunārs.
Nepatika Ķirsons, nepatīk Šeflers
Jau daudzus gadus Viešūra ezera (saukta arī par Kaķīša, Kaķīšu, Kaķīšezeru) viens no pazīstamākajiem apdzīvotājiem ir leģionārs, rakstnieks, politiķis Visvaldis Lācis. Viņš kopā ar daudziem iezemiešiem un īpašumu sīkiepircējiem bija gan pirms latviešu labākā kotlešu cepēja Gunāra Ķirsona, gan palika pēc viņa, kad uzņēmējs vairs nespēja apsaimniekot savu jaunuzcelto muižu, kuru nu ieguvis degvīna tirgotājs Jurijs Šeflers.
V. Lācis mani sagaida, savos 89 gados būdams spirgts un ziedošs, un tūlīt ved augšā uz savu darb istabu, pa kuras logiem ezera pretējā krastā vīd tagad par Viešūru nosauktais Ķirsona laikā uzbērtais kalns, kam līdzās ir Latvijas augstākā virsotne Gaiziņš. Sirmais vīrs neslēpj, ka nav bijis nekāds draugs ne Ķirsonam, kurš bieži braucis ar velosipēdu pa apkaimes ceļiem un ar kuru bieži aprunājies, ne tagad ir Šefleram, kuru nekad nav redzējis un diez vai kādreiz redzēšot. Ķirsons racis bedres, grāvjus, pārveidojis reljefus, tāpat Šefleram lieli plāni, kas ne visi patīk Lācim, kurš uzskata, ka videi Viešūra krastos jāpaliek maksimāli dabiskai. Gan Ķirsons gribējis nopirkt apkārtējos īpašumus, gan Šeflers sūtījis savus cilvēkus apkārt, kuri gan pie Lāča nav bijuši – kā domā Visvalža kungs, laikam saprot, ka tāpat nav vērts, jo viņam ir laba veselība un iztikšana, bērni, mazbērni, kam atstāt rūpīgi kopto īpašumu ezera krastā.
“Ļaudis no laba prāta īpašumus te nepārdod, tikai tad, ja grūti ar iztikšanu. Turas pretim, cik ilgi var. Kā nacionāli domājošs cilvēks absolūti nepiekrītu, ka Latvijas zeme, meži un ūdeņi tiek iztirgoti ārzemniekiem, bet tajā pašā laikā es nevaru nenovērtēt, ka Šeflers dod darbu vietējiem iedzīvotājiem. Man nepatīk, ka pašvaldība bez sabiedriskās apspriešanas Šefleram uz pieciem gadiem iznomāja ezeru. Tagad pa ezeru braukā motorlaiva, vienreiz uz saliņas bija pikniks, kas Gaiziņkalna dabas parkā ir pilnīgi nepieņemami, jo rada netīrumus un troksni,” domā V. Lācis. Viņam nepatīk arī, ka ezera krastā jau uzsākta zirgu staļļa būvniecība – pļavā, ko nupat naudas dēļ Šefleram pārdevusi kāda sirmgalve.
“Ķirsons bija fantasts, gribēja te visādus tingeļtangeļus. Šeflers rūpīgi kopj zemi, stāda kokus, ābeļdārzu atjaunojis, daudz neplātās. Runā, ka savā muižā ierodas tikai dažas reizes gadā un bez miesassargiem nesperot ne soli,” zina teikt V. Lācis.
Ir saimnieks, ir kārtība
Vestienas pagasta pārvaldes vadītājs Artūrs Vīle-Bērziņš noliedz, ka par Viešūra iznomāšanu nav bijusi sabiedriskā apspriešana – tā gājusi gadu, un vairākums cilvēku bijuši “par”. Ar Šeflera nolīgto izpilddirektoru Juri Sitko bieži tiekoties un pārrunājot plānus, lai labi būtu visiem: Šefleram, vietējiem ļaudīm, dabai un pašvaldībai.
“Man jau labāk patiktu, ja Ķirsons būtu palicis,” saka A. Vīle-Bērziņš, kurš tāpat kā V. Lācis nekad J. Šefleru nav sastapis. Ķirsons bijis ļoti komunikabls, atbalstījis pašvaldību un skolu. “Nu, ja pašu ļaudis izlaižas, pašu uzņēmēji pārlieku riskē un bankrotē, tad atnāk sveši… Šeflers dod darbu 16 pagasta iedzīvotājiem, mazākā alga esot 300 latu uz rokas. Ja liek strādāt virsstundas, tad par tām arī maksā. Ķirsons pret saviem cilvēkiem bija skarbāks. Attiecībā uz ezeru mana nostāja ir skaidra: ja ezeram ir saimnieks, tad tur ir kārtība, to kopj un tajā atjauno zivju resursus. Viešūrā ir plašas apzvejas zonas, bezmaksas atļaujas, atlaides pensionāriem un represētajiem, tāpēc nebrīnos, ka visi 17 pašvaldības deputāti nobalsoja par iznomāšanu. Ķirsons vairāk domāja par zivīm, bet Šeflers vēloties visādus ezera putnus, čehu pīles, fazānus tur laist dzīvot – zinot Latvijas faunas plēsējus, man gan ir lielas šaubas, ka šie putni tur iedzīvosies.”
Pagasta pārvaldnieks uzskata, ka “Šeflera jautājumu” pārāk politizējot, jo viņš ar saviem dažiem simtiem hektāru ne tuvu nav lielākais pagasta zemju īpašnieks. Esot pa trijām dāņu, vāciešu un zviedru firmām, kam zemju un mežu īpašumu ir tūkstošos hektāru, kuri to visu tikai turot savu pensiju fondu interesēs, labākajā gadījumā tikai mežu izstrādājot, bet pie Šeflera strādā cilvēki.
Viešūra ezera apkārtnē lauksaimniecībā izmantojama zeme par hekt- āru maksājot 500 – 2500 latus, mežs – Ls 1000 – 5000 par hektāru, bet ezeram pieguloša zeme varot maksāt pat vairākus desmitus tūkstošus par hektāru.
Ne visi pārdod
Kāds Šeflera aģents bijis arī pie Rīgas domes Pārdaugavas izpilddirekcijas izpilddirektora Māra Kalves, kurš nepilnus trīs kilometrus no Viešūra ezera apsaimnieko 19 hekt ārus lielo “Lejas Indriķēnu” saimniecību.
“Man piedāvāja vismaz 2000 latus par hektāru. “Lejas Indriķēni”, skatoties no autoceļu puses, ir Šeflera īpašumu pusē. Aģents stāstīja, ka Šeflers vēlas izveidot vienotu ekociematu un apjozt to ar žogu, salaist zvērus, apsargāt, tāpēc mana zeme viņam esot interesanta,” stāsta M. Kalve.
“Es nepiekritu, jo pats gribu saimniekot: uzbūvētas trīs ēkas, sastādīti smiltsērkšķi, turklāt īpašumiem šajā vietā vērtība tikai aug.”
Toties tuvējos “Lejas Jozumos” pie to saimnieka Zinta Bikšes ar pirkšanas piedāvājumu neviens nav bijis: saimniecība atrodas otrpus Šeflera īpašumiem un Lauteres–Ērgļu ceļam. To aiz žogiem neaizliksi.
Draudzējas gan cilvēki, gan suņi
Zemnieku saimniecības “Garkāji” desmit govis Šeflera muižai var pietuvoties līdz pat 300 metru attālumam. Pa ganībām, protams. Pie to saimniekiem, zemniekiem jau cienījamos gados Ausmas un Jāņa Jūgiem, Šeflera cilvēks ar pirkšanas piedāvājumu bijis pērn, bet kategoriski atraidīts. Vairs nenāk. Šeflera un Jūga ļaudis sadzīvojot labi, cits citam izpalīdzot, ja nepieciešams. Pat Šeflera jaunais Bernes ganu suns labi satiekot ar Jūgu padzīvojošo vācu aitu sugas suni.
Jānis saka: labi, ka tāds Šeflers, vismaz kāda kustība šajā kaktā, cilvēki. Arī Ausma domā tāpat un piebilst, ka Ķirsonam arī nebijis ne vainas, savedis ceļus kārtībā, bez viņa te bijis čūskulājs un tāds arī būtu palicis.
Kalns būs publisks
Arī man neizdodas satikt Juriju Šefleru. Viņa pašreiz nav ne paša muižā, ne Latvijā. Skaidrs, ka ļoti bagātam cilvēkam ir arī ļoti daudz darīšanu visā pasaulē. Nav joka lieta pārvaldīt miljonus un pat miljardus vērtus īpašumus, tostarp arī pagājušā gadsimta beigās par 300 000 dolāru nopirktās degvīna markas “Stolichnaya” un “Moskovskaya”. Tā kā Krievijā pret viņu ierosinātas krimināllietas, uz turieni Šeflers vairs nebrauc, tur cīnās vien viņa advokāti, bet pats vairāk uzturoties Londonā, Ženēvā, dažreiz – šogad bijis trīs reizes – arī savā muižā starp Viešūra ezeru un Viešūra kalnu. Tautā muižu joprojām sauc par Ķirsona muižu, oficiāli – zemesgabala vārdā par “Kalna Dzīšļu” atpūtas kompleksu.
Šeflera īpašuma pārvaldnieks, viesītnieks pēc dzīvesvietas, Juris Sitko mani draudzīgi sagaida muižā. Kad tikpat draudzīgi norādu uz bargo uzrakstu ar izsaukuma zīmi uz pievadceļa “Viesnīca slēgta sakarā ar rekonstrukciju!” Juris nosaka, ka laikam tas uzraksts būšot jānoņem. Jo, kaut arī rekonstrukcija patiešām notiek, kādu no 12 numuriņiem mierīgi varot rezervēt. Pašlaik visi brīvi, bet brīvdienās vienu aizņemšot Rīgas dakteris ar mazbērnu. Cena: 200 eiro vai 140 lati par diennakti. Kāpēc tik dārgi? Skaidru atbildi nesaņemu, bet noprotu: Šeflers viesnīcā biznesu te neredz, tāpēc lai labāk tajā uzturas mazāk, bet maksātspējīgāki ļaudis, kas grib mieru un klusumu, nevis tādi, kas pa lēto alkst skaļas izpriecas.
To, vai Šeflers kādreiz te apmetīsies uz dzīvi, nezina arī Juris. Šefam šādas muižas Eiropā esot vairākas, pagaidām viņam “Kalna Dzīšļi” ir vieta, kur atbraukt dažas reizes gadā, kaut arī Latvijā viņam ar ģimeni ļoti patīkot, sava īpašuma iekārtošanu viņš – dažreiz līdz pat sīkumiem – uzraugot personiski, tikai dažreiz atsūtot no Eiropas kādu savu cilvēku.
“Šefs ir stingrs, taisnīgs un cilvēcīgs. Pats ķer karpas un pats pēc tam tās žāvē. Kad redzēja, kādās telpās dzīvo strādnieki, lika tās izremontēt. Mazāku algu par 300 latiem uz rokas nav. Šeflers teica, ka jebkuram darbam jābūt pilnvērtīgi apmaksātam. Aplokšņu būšana nepastāv,” raksturo J. Sitko. Vasarā patstāvīgs darbs ir 16 cilvēkiem (šobrīd kopā ar celtniekiem – 60), ziemā – ap 40. “Šeflers šeit grib izveidot ekoloģisku saimniecību, art zemi, audzēt labību, stādīt kokus. Nedod Dievs, tu man kādu lieku koku nocirtīsi, viņš man saka. Tāda ir viņa filozofija.”
Ir lietas, ko Juris lūdz atstāt ārpus raksta: drošības pasākumus un to, kāpēc un kas muižā jārekonstruē – kur Ķirsons pieļāvis kļūdas kvalitātes ziņā. Taču kopumā Šefleram Ķirsona stils patīkot, arī Ķirsona kundzes dizainētie viesnīcas numuriņi ar gleznojumiem un vecinātām mēbelēm, kuriem gan ir viena bēda – numuriņi ir šauri un bez vannas ielikšanas iespējām, tāpēc, lai vilktu vismaz uz četrām zvaigznēm, divus numuriņus apvienošot vienā.
Un ko pārvaldnieks saka par V. Lāča iebildēm?
“Man ir labas attiecības ar Visvaldi. Malku uzdāvināju, kad viņš palūdza. Neturu ļaunu par kritiku. Viņš jau Ķirsonu arī kritizēja. Ar motorlaivu nebraucu bieži, jā, vienreiz arī Šeflers bija līdzi un makšķerēja. Braukšu arī turpmāk un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko darīt: lai baidītu maluzvejniekus un ar speciālu uzparikti ķeksētu ārā tīklus, lūk, kāpēc to daru. Un nevienam neteikšu, kad sēdīšos laivā. Man tomēr jāatbild par zivīm, kuras laižam ezerā un audzējam. Sargāšanas nolūkos ar motorlaivu dabas parkā braukt drīkst. Tāpat būvēt zirgu stalli 250 metru attālumā no ezera. Mēs pat pakāpāmies vēl vairāk atpakaļ, lai būtu no likuma viedokļa droši. No, atvainojiet, sūdu viedokļa būs pavisam droši, jo to novietne būs hermētiska, mums ir pat doma sūdus un vircu sūknēt augšā pa caurulēm uz attīrīšanas iekārtām. Un zirgi arī būs tikai septiņi astoņi. Laivu piestātne paliks publiska,” nākotnes plānus skaidro Juris. Kas attiecas uz Viešūra kalnu, tur viss Ķirsona laikā saceltais nojaukts un jau ielikti pamati jaunai kafejnīcai, trenažieru zālei un starptautiska izmēra sporta spēļu zālei. Arī visas slēpošanas padarīšanas būšot augstā līmenī, kalna atklāšana paredzēta decembra sākumā. Kopumā kalnā Šeflers ieguldīs divus miljonus eiro, par kuriem viņš pats izteicies, ka tā ir dāvana Latvijas tautai, jo kalns būšot pilnīgi publisks.
{gallery id=”2074″}
Pa to laiku Gaiziņkalnā
Nu jau apritējis vairāk nekā pusgads, kopš līdzās esošajā Gaiziņkalnā uzspridzināja skatu torni, kas bija avārijas stāvoklī. Ziemā Gaiziņā jo projām slēpo, tas joprojām pieder divām privātpersonām, vienai no tām – Inesei Lianai Apelei – pieder pati virsotne. Ar Apeli pašvaldība noslēgusi līgumu par kalna apsaimniekošanu, un šobrīd par Eiropas Kohēzijas fonda naudu notiek ideju apkopošana un to ekspertīze.
Kad tā beigsies un sāksies reāli darbi, pagaidām nav zināms.
Uzziņa Vēl pirms pāris gadiem gleznainais zemes īpašums blakus Gaiziņkalnam tautā bija pazīstams kā Ķirsona muiža, ar ”Lido” slēpošanas kalnu un viesnīcu. Tas bija viens no uzņēmēja Gunāra Ķirsona sapņu projektiem, taču parādu dēļ to nācās izsolīt. Kā ziņoja LTV raidījums “De facto” 2012. gada pavasarī, Ķirsona muiža nonāca viņa drauga Vladimira Šestakova rokās, taču viņš to pārdevis uzņēmumam ”LB Agro”. Šā uzņēmuma vienīgais īpašnieks ir Krievijas izcelsmes uzņēmējs, Izraēlas pilsonis Jurijs Šeflers, kurš Latvijā zināms kā akciju sabiedrības ”Latvijas balzams” lielākais īpašnieks. |
