Anda Buševica: “Un kurš gan šos tūkstoš eiro par tirdzniecības vietu maksās?” 18
Autors: Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viss sākās ar meldru sedziņu. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, kad otrajā dienā lietus bija aizbiedējis vairumu pircēju, atradu telti, kurā kāda amatnieku ģimene stoiskā mierā tirgoja meldru sedziņas. Vecmodīgas, tādas manā bērnībā lika pie sienas un vēl piesprauda nozīmītes. Lika uz televizora (bija tāda savāda tradīcija apklāt televizora ekrānu pēc skatīšanās it kā taupības nolūkos) vai virs mājamatnieku uzņēmumā “Daiļrade” pirktajiem linu galdautiem.
Toreiz daudzās mājās bija vienādas lietas, un vienā laikā tās arī to īpašniekiem apnika un nonāca atkritumu kastē. Tagad, atrodot tādu mantu gadatirgū, spēju gluži citām acīm novērtēt, cik smalki tomēr tā nostrādāta, cik lieliskas ir dabas materiālu krāsas. Cik maksā? Divi eiro. Divi eiro!?! Šobrīd pat kafijas tase maksā dārgāk, bet kafiju pagatavot protu sev pati. Sapērkos piecas, mājās izmētāju uz noplukušu IKEA virtuves mēbeļu virsmām. Kaķis sajūsmā, asina ūsas, es arī. Visa virtuve smaržo pēc meldriem.
Sagaidot komplimentus, iemetu uzlabotās virtuves foto feisbukā, taču ap manām meldru sedziņām sākās diskusija. Mākslas akadēmiju beigusi keramiķe pastāsta, ka pati, braukājot un tirgojoties šādos gadatirgos, labprāt izmanto iespēju sapirkties, piemēram, amatnieku darinātus grozus, kas ir pat lētāki nekā IKEA. Taču mēs abas esam vienisprātis, ka te kaut kas ir greizi, un, viņasprāt, būtu jārunā par Latvijas amatnieku ārkārtīgi zemo pašapziņu, savu roku darbu novērtējot par kapeikām. Strīdos pretim, ka divu eiro sedziņa drīzāk ļauj nojaust ārprātīgo uzcenojumu, kas šādiem darinājumiem mēdz būt.
Ja pieņem, ka zem pašizmaksas amatnieks šo sedziņu tomēr nepārdeva, tad kāpēc līdzīgi ražojumi maksā desmit reižu dārgāk? Lai gan man godīgi jāatzīst, ka es vairs nesaprotu, cik kam būtu jāmaksā. Tajā pašā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzeja gadatirgū meklēju linu pirtsdvieli. Vienā tirgus galā dvielis maksā septiņus eiro, otrā – tieši tāds pats! – trīsdesmit eiro. Un tad tu sāc nojaust, ka lietas cenu vairs nenosaka izejmateriālu cena vai amatnieka ieguldītais darbs. Mainoties amatnieku paaudzēm, kur daļai joprojām amatniecība ir vaļasprieks, kamēr citi profesionalizējas, pārdodot ne pašu priekšmetu, bet drīzāk tā stāstu, cenas sākušas levitēt gaisā, atrauti no pašiem darinājumiem.
Tirgū satieku vēl kādu paziņu, kurš tirgo paša kaltās saktas. Cik amatnieks pa garajiem rudens vakariem gada laikā var izkalt? 30? 50? Atsveicinoties prasu, vai tiksimies arī Dziesmu svētku tirdziņā, uz ko viņš saka, ka jūtoties svešs šajos svētkos, kur par tirdzniecības vietu Vērmanes dārzā jāmaksā štuka. Arī šo stāstu, saprotams, iemetu feisbukā. Mana sarunbiedre, keramiķe, arī bijusi lieciniece troksnim, kas amatnieku vidū bija sacelts ap nepilniem tūkstoš eiro par tirdzniecības vietu Vērmanes dārzā. Viņasprāt, ja sadala šo summu uz Dziesmu svētku nedēļas dienām, tie ir ap 120 eiro dienā, kas nu jau šķiet pieņemami. Un neviens taču neliedz vairākiem amatniekiem apvienoties vienā teltī, kā visbiežāk tas arī notiek.
Taču manai divu eiro sedziņai, par kuras aizstāvi esmu uzmetusies, tas nederēs. Vērmanes dārzā meldru sedziņa vai nu nevarēs būt, vai arī vairs nebūs par diviem eiro. Un kurš gan šos tūkstoš eiro par tirdzniecības vietu maksās? Mēs paši, pircēji, vien arī šo summu “sametīsim”. Nu labi, meldru sedziņa nav pirmās nepieciešamības prece, ja pircēji vai tūristi to spēj, lai cena arī būtu augsta. Taču man šķiet netaisni, ka lauvas tiesa no darinājuma cenas nemaz nenonāk līdz amatniekam.
Amatierkustības būtība ir tāda, ka jebkuram no tautas mākslas veidiem būtu jābūt pieejamam jebkuram. Modernie amatnieki bieži vien ir uzņēmuma vadītāji, šai sistēmā iesaistās tirgotāji, nodokļu rēķinātāji, loģistikas nodrošinātāji. Taču bēdīgākais ir tas, ka jaunlaiku profesionāļiem mazie amatnieki, kuri darina lietas sava prieka pēc, kļūst par traucēkli, jo nosit cenu. Un arī sarežģītā nodokļu sistēma, dārgās tirdzniecības vietas nav laipnas pret dažādajiem amatnieku stāstiem. Vienlaikus tā sauktie amatnieku tirgi, kas kļuvuši par katras pilsētas – stādu, rožu, zemeņu – svētku neatņemamu sastāvdaļu, kļūst aizvien neinteresantāki ar profesionālu tirgotāju visādas izcelsmes precēm.
