No ledenītēm līdz Ziemassvētku zvaigznēm. “Sedumu” puķu biznesa uzrāviens turpinās 0
Autors: Uldis Graudiņš
Lauksaimniecības nozares sastāvdaļa ir arī puķkopība un stādaudzēšana, ne tikai graudkopība, lopkopība vai dārzkopība. Latvijā vislielākā segto platību puķu un stādu audzēšanas saimniecība SIA “Sedumi” attīsta uz zināšanām balstītu biznesa modeli un konkurē ar nozares lielvalsts Nīderlandes produkciju. Par SIA “Sedumi” darbības pieredzi un nākotnes iecerēm stāsta uzņēmuma valdes loceklis Sarmis Kalniņš.
– Puķu un stādu audzēšana segtajās platībās 12 mēnešus gadā prasa īpašas zināšanas un prasmes. Kā ienācāt šajā biznesā?
– Sākums bija 2000. gadā, kad mēs, trīs Sedumu saimnieki, Jēkabpilī izveidojām mazu sēklu veikalu. Vairāk vai mazāk bijām pazīstami, tomēr nebija ieceres sākt kaut ko kopīgu. Vienā dienā viss saslēdzās, un Aija Bojāre, viņas vīrs Egils Bojārs, bijušais bobslejists, un es nodibinājām kopīgu uzņēmumu. Mums izveidojās divi darbības virzieni – santehnika, būvmateriāli, apkure un dārza lietu pārdošana. Egils bija tehnisks cilvēks, viņam vairāk interesēja meža un dārza tehnika, vēlāk arī santehnika. Es biju atbildīgs par dārza lietu pārdošanu. Braucām pa Latviju meklēt puķes un augus, tostarp uz Mārupi, kur vairs saimniecības nav, uz Lietuvu, Cēsīm. Iepirkām, pārdevām un secinājām, ka ļoti labi izdodas.
2003. gadā kādā dienā Jēkabpilī piedāvāja pirkt dārzniecību. Daudz nedomājām, divus gadus bijām kopā darbojušies, sapratām šo biznesu. Nopirkām saimniecību hektāra platībā no Jēkabpils zieda. Tas bija milzīgs izaicinājums! Agrāk pirkām un pārdevām, tagad bija arī jāaudzē. Bija jāpārliecina banka par aizdevumu saimniecības pirkumam. Ar aizrautību un ticību sev daudz var izdarīt, tostarp arī pārliecināt lielos baņķierus un citus partnerus. Esam ļoti veiksmīgi sadalījuši darbības nozares – viens kolēģis darbojas ar pārdošanu, manā pārziņā ir ražošana, siltumnīcu saimniecība. Pa vidu atrodas Aija – viņa seko līdzi abiem darbības virzieniem un nodrošina līdzsvaru. Mums šķiet, ka šāds mūsu trīsvienības modelis ir ļoti veiksmīgs. Daudzi teic – ja ir vairāki īpašnieki, tad pēc 5–10 gadiem rodas problēmas. Mēs esam kopā nostrādājuši 20 gadus, turklāt ļoti veiksmīgi, citam citu papildinot. Mums ir arī veikals Daugavpilī, tur arī viss veiksmīgi notiek.
– Tātad siltumnīcu pirkāt arī par bankas naudu, paļaujoties uz savu aizrautību biznesā?
– Tās bija padomju laika siltumnīcas 0,8 ha platībā. Morāli un fiziski nolietotas būves. Daži smēja – zvirbulis un siltums cauri skrien. Centāmies. Pieredze maksā naudu. Mēģinājām dažādus augus – rozes, gerberas, gurķus un krizantēmas. Ej ciklam cauri, mēģini audzēt arī vasaras puķes un beigās saproti, kur ir jāapstājas. Pirmie pieci gadi bija mēģinājums saprast, kurp virzāmies. Nevarēja saprast – saimniecība ir, nekas pāri nepaliek. Ejam faktiski atpakaļgaitā. Tad specializējāmies. Sapratām, ka vasaras puķes un podu kultūras, ko patlaban audzējam, ir tas, ar ko varam attīstīties. No gurķiem, tomātiem un grieztajiem ziediem atteicāmies.
– Kādi bija darbības rezultāti?
– Katrai kultūrai vajag atšķirīgu piegājienu. Ja puķkopību attīsta vienā virzienā, paliec zinošāks, pārliecinošāks un var vieglāk atrast tirgu. Kad tā izdarījām, darbojāmies ļoti veiksmīgi. Nākamajā gadā, kaut gan ražojām nelielu daudzumu, tomēr visu izaudzēto pārdevām un bilance jau bija pozitīva. Kad spējām izaudzēt, sapratām – izaudzētais ir jāpārdod, jāpiedalās pilsētu rīkotajos iepirkumos. Pirmais iepirkums, kur uzvarējām, bija mūsu Jēkabpils. Piedalījāmies arī iepirkumā Ventspilī, pierādījām, ka spējam labi izaudzēt un piegādāt savus produktus. Ar uzvaru iepirkumā vienā reizē uzreiz iegūst lielu daudzumu pārdotās produkcijas. Ir jānodrošina arī kvalitātes prasību ievērošana, tas liek saspringt un domāt, kā var vadīt biznesu.
– Kāpēc cilvēki Latvijā pērk Sedumu, nevis Nīderlandē vai citās valstīs audzētos produktus, kas parasti ir lētāki?
– Mūsu darbības sākumā centāmies, lai Jēkabpilī audzētās puķes cenas līmenis būtu līdzvērtīgs importa auga cenai. Secinājām, ka līdzīgs tas nevar būt. Tad bija jārīkojas. Bija jāveido rūpnieciskā ražošana, lielražošana, kad nav katrs augs jāapčubina un varam darboties kā pie konveijera. Ar lielo daudzumu varam sasniegt cenu līmeni, kvalitāti, kas apmierina lielos klientus – lielos veikalu tīklus. Tie no Nīderlandes var ievest augus, tomēr ne visus var importēt tā, lai tie nezaudē kvalitāti. Mūsu uzdevums ir piegādāt Latvijas augus – Nīderlandes produktiem līdzvērtīgā kvalitātē un līdzvērtīgā cenā. Veikali nekad nepirks par 30–40% dārgāku vietējo produktu, kura analogu var ievest. Tie pieļauj sadārdzinājumu līdz 20%. Puķu cenu līmeni pasaulē nosaka Nīderlande. Mums ir jāveido cena līdzvērtīgi šīs valsts produktiem. Sedumiem nav ekskluzīva produkta, kam varētu noteikt jebkādu cenu. Mums ir masu produkts, ko var pirkt Nīderlandē un arī šeit, Latvijā. Mums ražošanā vairāk ir ielikts vietējais resurss, tā ir mūsu priekšrocība. Tas arī viss.
Foto: Uldis Graudiņš un Andris Grīnbergs
– Kāda ir puķu audzēšanas tehnoloģij?
– Sēklu materiālu aizvien mazinām, cenšamies pirkt jau gatavās sēnītes. Tā ir Eiropā jau iesēta sēkliņa. Iziet ciklu no pašas sēšanas sākuma janvārī, ja pašiem būtu jāsēj un jāpiķē, nav izdevīgi. Iesētas un konkrētā stadijā sadīgušas sēklas pirkt ir visizdevīgāk. Pērkam petūnijas, pelargonijas un Jaungvinejas balzamīnes spraudeņus. ES likumi neļauj pašiem šķirnes augus pavairot. Ja vēlas to darīt, ir jāpērk licence. Mēs šīs prasības ievērojam, mūs pārbauda. Stādiņus pērkam galvenokārt Vācijā, Nīderlandē un Polijā. Daļu stādiņu mums piegādā no Eiropas saimniecībām, kas tos audzē Kenijā un Ugandā. Piemēram, pelargonijas, puansetijas un vēl dažu šķirņu stādiņus. Tie jau ir ielikti mazā papīra podiņā, vēlāk pārliekam citā. Āfrikas valstīs ir tādi dabas apstākļi, lai puķes varētu audzēt bez slimībām, tās ir vīrusu brīvas. Eiropas kompānijas mātes augus audzē arī Dienvidamerikā. Eiropa ir vairāk piesātināta ar slimībām. Patlaban esam sasnieguši līmeni, ka visus mazos augu stādiņus piegādā līdz mūsu siltumnīcām.
Neapšaubāmi, lielā saimniecībā īpaši ir jāievēro dezinfekcijas un veco augu izvākšanas pasākumi, citādi mēs riskējam ar pārdodamo produkciju. Kad notiek augu aprite, maiņa, siltumnīcu dezinficē, iztīra, tad nāk jaunā produkcija. Cik nu varam, darām. Esam ļoti videi draudzīgi, izmantojot bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus. Tripša, laputu apkarošanai izmantojam kukainīšus. ES vēlas iespējami vairāk izņemt ķīmiskos līdzekļus no aprites. Mēs jau divus gadus sliktos kukaiņus daļēji apkarojam ar labajiem kukaiņiem. Vēl bioloģiskā augu aizsardzība nav attīstīta tādā līmenī, lai varētu tikai ar labiem kukaiņiem apkarot sliktos. Mums ir moderna saimniecība, mums augi slimo maz. Sedumi nodrošina tiem nevainojamu klimatu. Mums ir datorizēts klimata kontrolieris. Dienas laikā iestatīti 18 grādi, naktī 16 grādi, mitrums 75%, attiecīga gaismas intensitāte. Kad vajadzīgs, automātiski atvērs lūkas, aizvērs aizkarus. Darbība notiek, kā agronoms ir iedomājies, lai augam būtu labi. Spējam arī datorizēti un regulāri nodrošināt auga vajadzības – barības šķīdumu, arī pilienveida laistīšanu.
Mums ir paveicies ar to, ka blakus, aptuveni 30 km attālumā, Aknīstē darbojas liela kūdras pārstrādes rūpnīca Havita, kur produkciju ražo galvenokārt eksportam. Rūpnīca pieder vāciešiem. Mēs gada laikā izmantojam 1600 m3 Aknīstē gatavotā kūdras substrāta. Sedumu priekšrocība – mazākas nekā citiem transporta izmaksas un partneris ir vietējais uzņēmums. Mums ir ļoti veiksmīga komunikācija ar šo vāciešiem piederošo uzņēmumu. Jebkurā brīdī varam saņemt vajadzīgās receptes kūdras substrātu. Rūpnīcā darbojas zināmi vietējie cilvēki. Viņi arī pastāsta par ES pieredzi substrātu izmantošanā konkrētām kultūrām, un mēs šīs zināšanas izmantojam.
– Kādas puķes un cik daudz pārdodat? Kuri ziedi Latvijā ir vispieprasītākie?
– Mūsu specializācija ir puķes podiņos, grieztās puķes un stādi. Vasaras sezonā piedāvājam vasaras podu kultūras, sākot no ledenītēm līdz āķos iekārtajām petūnijām. Šos augus stāda dārzā un arī liek podus toveros. Rudenī piedāvājam ciklamenas un visu veidu krizantēmas – telpā liekamos podiņos, lielos multifloras podos, ko liek ārā (bumbu krizantēmas). Parasti audzējam aptuveni 150 000 krizantēmu. Oktobrī, novembrī sākam Ziemassvētku zvaigžņu pārdošanu. Tās parasti izaudzējam aptuveni 60 000. Vasaras puķes – 2 miljonus. Pavasarī podiņos audzējam narcises, prīmulas, hiacintes. Šajā gadā bija 150 000 prīmulu, aptuveni 60 000 narcišu podiņos un 30 000 hiacinšu. Uz 8. marta svētkiem piedāvājam tulpes. Šajā gadā bija rekords – pārdevām 900 000 tulpju. Pirms daudziem gadiem aizbraucām pie sadarbības partneriem draugiem Lietuvā, kas dalās pieredzē. Tā ir veiksmes formula – kas dalās pieredzē, tiem arī veicas. Kas nedalās, lai darbojas, kā darbojas.
Mēs arī neturam sveci zem pūra. Mums pirms pieciem sešiem gadiem bija 30– 40 tūkstoši tulpju, viņiem – 200 000 tulpju. Tolaik šķita – tik daudz! Gadu vēlāk lietuvieši gatavojās audzēt 800 000 tulpju, mums to bija 100 000 gabalu. Patlaban esam gandrīz līdzvērtīgi ar viņu 2 ha saimniecību, kur audzē tuvu miljonam tulpju. Tulpju laika divas nedēļas mums ir izaicinājums. Šajā laikā puķes ir jānogriež, jāsadzirda, jāieliek tūtiņās, jāmarķē un jāšķiro. Lai klientam būtu izvēles iespējas, liekam kopā arī dažādu krāsu tulpes. Esam pieraduši pie sava augu daudzuma, pašiem šķiet – esam parasta saimniecība. Darboties ir aizraujoši, garlaicīgi mums nav. Pēc platības esam Latvijā vislielākā saimniecība. Mūsu valstī vēl veiksmīgi attīstās Kliģēni Cēsīs. Viņi ir dārzniecības guru ar savu vēsturi, ar agrāko mantojumu. Mēs tirgū ienācām vēlāk.
– Kura puķe ir visienesīgākā?
– Grūti pateikt. Ļoti populāras pavasarī ir atraitnītes. Tās arī daudz pārdodam – aptuveni 200 000. Tās ir pirmās pavasara puķes, cilvēki pēc ziemas vēlas kaut ko krāsainu, turklāt šīs puķes ikviens var atļauties pirkt. 50 centi par vienu stādu nav ļoti dārgi.
– Kādas izmaiņas puķu cenām šajā gadā?
– Mēs varam gribēt daudz ko, tomēr diemžēl ir jākonkurē ar importa produktu no Nīderlandes, kas diktē cenu šajā nozarē. Protams, varam gribēt par savu produktu saņemt augstāku cenu, tomēr pircējs izvēlēsies importa produktu. Tirdzniecības tīkli ir ieinteresēti pirkt lētāk, viņiem nav svarīgi, no kā viņi pērk. Ja mūsu cena ir augstāka nekā Nīderlandes produktam, diemžēl no mums nepirks. Šogad mūsu cenas sadārdzinājums būs 2–3 centu robežās. Nevaram atbildēt, kādu uzcenojumu piemēros veikali.
– Kādu redzat siltumnīcu nozares izaugsmi?
– Vissvarīgākais ir, ka darām to, kas patīk. Šī nav tā nozare, kur var daudz vai ātri pelnīt. Tas ir nedaudz sirds darbs. Citās nozarēs, šķiet, ir vienkāršāk nekā lauksaimniecībā. Mēs darbojamies ar augiem, nevis ar zīmuļiem vai pildspalvām. Augs aug, uzzied, tas ir jāpārdod. Ja nevar to izdarīt, tas kļūst nelikvīds. Gada laikā izaudzējam trīs miljonus augu. Visu laiku ir jātur roka uz pulsa, augs ir dzīva radība. Augu audzēšanas procesā visam ir jābūt precīzi saplānotam un izdarītam. Nedrīkst būt par daudz vai par maz.
Mums ir īstenoti četri ES projekti (ieguldījām miljonu eiro, aptuveni pusi no šīs summas atguvām no ES fonda), esam ieguvuši iespēju darboties visu gadu. Mums ir darbinieki, viņiem ir jānodrošina darbs. Daļa mūsu nozares saimniecību darbojas 6–8 mēnešus gadā. Ja mēs samazinātu darbinieku skaitu uz dažiem mēnešiem, pazaudētu daļu no darbinieku resursa. Kad īstenosim apstiprināto ES projektu par 0,4 ha siltumnīcas būvi, segtās platības būs pavisam 1,6 ha. Būsim sasnieguši optimālo platību. Nākamais solis ir izmaksu mazināšana, jo resursu cenas, algas un arī citas izmaksas kāpj. Samazināt izmaksas var tikai vienā veidā – optimizēt vai automatizēt ražošanas procesu, mazinot roku darbu. Mums patlaban darbojas aptuveni 30 darbinieki. Ideālā variantā, ja ņemam Nīderlandes modeli uz vienu ha, pietiktu ar 20 darbiniekiem. Mums darbinieku ir vairāk tāpēc, ka ir ļoti sadrumstalotas kultūras. Ja būtu monokultūra, iespējams, būtu vien trīs četri darbinieki. Tātad vajag mašīnas, iekārtas, kas aizstāj roku darbu. Tās ir dārgas, tomēr uz to ir jāiet. Protams, arī iespējami izdevīgāku izejmateriālu, kam arīdzan cenas līmenis kāpj. Algu postenis mums ir ļoti liels, tā īpatsvars pašizmaksā ir viena trešdaļa. To var mazināt, palielinot ražošanas efektivitāti. Labi piemēri šajā ziņā ir Nīderlandē un Polijā.
Mums vēl ir 0,8 ha āra teritorija, kur audzējam ziemcietes, krizantēmas, ļoti iespējams, būs arī virši. Savelkot kopā, iznāk, ka optimālā saimniecība ir 1,6 ha ziemas siltumnīca un 0,5 ha āra teritorija vasaras puķēm, ziemcietēm, krizantēmām un viršiem. Patlaban gada laikā izmantojam 3000 m3 malkas. Pāriesim uz daļēju gāzes apkuri. Tāda ir nākotne. Latvijas īpatnība ir tāda, ka mums nav spēcīga dārza centra, neskaitot Depo dārza nodaļu. Vecajā Eiropā ir tikai dārza centri. Rīgā pa ceļam uz Jūrmalu pie Sky veikala ar pārdošanu darbojas Zaļenieku kokaudzētava. Mēs arī tur savus augus dodam. Lai cik skumji, mums savi augi ir jāpārdod pārtikas lielveikalā. Latvijas cilvēki augus var pirkt tirgos un lielveikalos, Depo. Puķu veikaliņos – nosacīti. Ir nelieli placīši, vajadzētu Latvijā dārza centrus. Igaunijā un Lietuvā tādi ir. Plašs darba lauks mums vēl ir Latvijas teritorijā. Vēlāk jāskatās arī uz citu valstu tirgiem.
Vairāk par šo, kā arī citu lauksaimnieku pieredzi lasiet žurnālā Agro Tops
