Kas tad ir vērtējums? Vērtējums ir atteikums līdzpārdzīvot. Tas ir atteikums no atklāsmes “es” – “es redzu”, “es saprotu”, “es jūtu sāpes”, “man ir vientuļi”, “man ir bēdīgi”, “es esmu laimīgs”, “esmu priecīgs”, “esmu apjucis”, “man ir kauns”. Tā vietā ir nosodījums un spriedums par to, kas tu esi. Vērtējums ir atteikums dialogam jūtu līmenī. Runājot ar bērnu “vērtējumu valodā”, mēs atsakām bērniem jūtās, aizvietojot tās ar spriedumiem vai nosodījumu. Viņš ar mums runā jūtu valodā, bet atbildi saņem “kriptogrāfijas mēlē”. Un ātri vien iemācās šo valodu, jo bērni veidoti tā, ka mācās un adaptējas. Un kļūst par pieaugušajiem, kuru sakramentālais jautājums ir “vai tas vispār ir normāli?” 0
Kad mūs ievaino neciešamas bēdas, mēs apspiežam savas jūtas, lai izdzīvotu. Es skatos vecas filmas par karu, un mani satriec daudzie jūtu aizliegumi. Tikko kā ugunī bojā gājuši viņas bērni, bet viņu jau mudina “nu, nu, savācies, ir karš, ne to vien esam pārcietuši”.
Jā, stresa situācijās, izdzīvošanā mēs noliekam malā daudz ko – pārstājam just sāpes, badu, pārstājam līdzpārdzīvot. Pēc tam izaudzinām bērnus, neprotot atbildēt viņiem jūtu valodā, un viņi arī sevi “atsaldē”, nomainot jūtu valodu pret vērtējumiem, tā orientējoties šajā pasaulē. “Atsaldēto sajūtu” ķermenī nomaina kaloriju skaitīšana, “atsaldētas emocijas” nomaina vērtējumi “sit”, “nieki vien”, “negaudies”. Mēs runājam valodā, ko protam. Ja no bērnības mums ierādīts, ka uz aizvainojumu, lepnumu, cerību jāatbild ar vienaldzīgu seju un ar vērtējumu lielgabalšāviņiem “uzvedies kā maziņš”, “tu tikai iedomājies”, “labs puisēns”, “nenormālais” – tad mēs vēl vairāk attālināmies no jūtu valodas, zaudējam to un baidāmies, vērtējam, vērtējam, vērtējam. Varbūt viņam ir diagnoze? Varbūt esmu slikta māte? Varbūt viņš ir kaut kāds nepareizs bērns? Tas nav normāli.
Just – tas ir tik nesaprotami un nenormāli, jo mēs to neprotam. Tāpēc, ka ikkatru jūtu pārtver vērtējums. Es dusmojos uz bērnu, tātad esmu slikta māte. Es gribu rociņās, tātad esmu atkarīga. Es apvainojos, tātad neesmu pietiekami ar sevi strādājusi.
Jebkuras valodas apgūšana vienmēr ir sareģžīta. Valodas zināšana, pirmkārt, ir citādāka pasaules izpratne. Tas pats ir ar jūtu valodu. Lēmumu nevar novērtēt, bet var ieklausīties otra jūtās un just pretī. Kad trīs gadu vecumā bērnam iedots izjucis banāns, vienkāršāk ir pateikt, ka tas ir nieks. Viņš pie tevis vēršas ar jūtām un emocijām, bet tu atbildi ar loģiku, vērtējumu, kriptogrāfijā. Un pēc tam viņš izaug un raksta internetā: “Mani neviens nesaprot”, “gribas, lai samīļo”, “vienkārši gribas, lai kāds apķer”.
Kamēr mēs nesaprotam, ka vajag pacensties atcerēties aizmirsto jūtu valodu, mums neizdosies būt tuviem, mēs veidosim paaudzi aiz paaudzes ar tiem, kas alkaini vēlas tapt paņemti klēpī, taču neko par to nezina. Kamēr mēs katru reizi disciplinēti un pazemīgi nemācīsimies jūtu valodu, mēs tā arī nesapratīsim savus bērnus. Ir daudz vienkāršāk bērnu dabiskās jūtas novērtēt “viņš vienkārši ir mazs un dumjš” nekā vismaz tās ieraudzīt. Ieraudzīt un izanalizēt tās ir vienkāršāk nekā pamēģināt izprast. Pamēģināt izprast ir vienkāršāk nekā atļaut sev līdzpārdzīvot. Nekā paņemt rokās. Nekā izjust visu aizvainojumu par pasaules nepareizību, kurā banāns ir izjucis.
Tulkoja Linda Rozenbaha, Veselam.lv
Avots: womanfrommars.com
