Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 88
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau pa labu gabalu varēja manīt lielu grupu cilvēku, kas žēlojās un mierināja viens otru. Kas par iemeslu sapulcētam ļaužu sabiezējumam? Vai nule kā lūgšanā cēlis rokas pret debesīm kāds reliģiskais līderis vai par smago stāvokli referējis politiskas partijas pārstāvis? Klātesošos bija sabiedējis kas cits.
Par pašlikvidēšanos un sadarbības pārtraukšanu ar valdību bij paziņojusi akadēmiskās vides ekspertu grupa! Šņākdama kā balons, no kura izpūš gaisu, varenā speciālistu kopa bij sabrukusi. Tas radīja satraukumu vakcinētajos, nošpricētajos, nevakcinētajos, vīrusainajos un pat antivakseros, kas uzskata, ka pandēmija neeksistē, – ka pieaugs saslimstība ar Covid-19, medicīniskās aprūpes sistēma nolemta pilnīgam kraham un ka latvieši neapbruņoti atstāti vienatnē aci pret aci ar Ķīnas ražojuma draņķi, sīko kurkuli, baismīgo ragaino monstru.
Līdz šim akadēmisko zvaigžņu plejāde, uzņemdamās cīņu kā van Helsings ar vampīriem, bij pūlējusies gādāt, lai kovids neizplatās kosmiskā ātrumā, lai slimība netiek iekšā ļaužu namos ne pa atslēgas caurumu, ne durvju actiņu, lai tauta netiek dezinformēta, lai nelietis vīruss saņem pēc nopelniem.
Stāvoklim pasliktinoties, augsti mācīti zinātņu vīri bija aizvēruši biezās lasāmgrāmatas, pētnieki atrāvuši acis no mikroskopu okulāriem, sociālpsihologs Austers un sociālantropologs Sedlenieks pastūmuši malā alus glāzi.
Autoritātes nāca talkā valstij, lai veidotu ekspertu grupu, kurā, neatalgoti ar atlīdzību, pēc auglīgām diskusijām celtu priekšā Ministru kabinetam steidzamākas un ilgtermiņa rīcības plānus, nokravātu priekšlikumu krelles un izkrautu kaudzi ar ierosinājumiem, kā un kas īsti darāms.
Grupā tika sapulcēti Latvijas gaišākie prāti. Tās pamatsastāvu neveidoja intelektuālie punduri vai Kariņa mazie palīgi, bet gara milži. Titānu viedokļu apmaiņā domas plaiksnīja un uzzibsnīja kā atmosfērā notiekošie gigantiskie zibens izlādes procesi pērkondārdu pavadībā. Pētnieki nolika ierastos rūpestus zinātņu laukos un izglītības druvās, lai izlauztos caur ikdienišķības rāmjiem un paceltos pretī vēl neapjaustām patiesībām.
Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes profesūras spīdekļi, Zinātņu akadēmijas akadēmiķi un Latvijas bankas analītiķi, nez cik fakultātes beiguši sabiedrisko viedokļu līderi, vadošie influenceri, atzītākie digitālā satura autori – faktiski starp ekspertiem trūka tikai burvja Merlina. Plus grupa arvien noskaidroja, ko par to vai to domā gaišredzīgā Iveta Kažok jaunkundze.
Tieši visziņi bij devuši padomu valdībai izsludināt komandantstundu, represēt nepotētos, aizliegt veikalos pirkt kaķu barību un lūpu krāsu, kā arī manikīra pakalpojumus, un simts citu vērtīgu ieteikumu. No akadēmiķu augstām pierēm valdības locekļi nolasīja atļauju drīz atsākt darbu klātienē, drīz beigt un pārcelties attālināta darba režīmā.
Ekspertu grupa bagātināja zinātniskās atziņas ar atklājumu, ka vīnogas, šokolāde, zaļā tēja bloķē un neitralizē SARS – CoV–2, un no grupā esošiem vēstures zinātājiem ministri saņēma vēl gluži labi lietojamu uzziņu krājumu par metodēm cīņā ar 1918. gada spāņu gripu un kolieri, kurš laiku pa laikam vajājis latviešus.
Grupa darbojās tik aktīvi un ar tādu entuziasmu, ka nereti to vajadzēja pieturēt ar – tprū! Par konstruktīvu sadarbību profesori izpelnījās atzinību no premjera, kurš atzīmēja, ka ekspertu slēdzieni būtu bijuši vēl iedarbīgāki, ja tos atnestu savlaicīgāk, nekā kad kabineta sēdi jau ver ciet un ministri pakojas uz promiešanu.
Ja ekspertu kompetenci, zināšanas, profesionālismu politiskie lēmēji izmantotu pilnā mērā, tad stratēģija būtu nostrādājusi, slimošana kristos uz nulli, jo taranētais vīruss laistos lapās un dezertētu, atstājis lidostā atvadu zīmīti – “Latvija man aizšķirta lapa aktīvās sportošanas gaitās.
Es padodos un atkāpjos, nesasniedzis spraustos mērķus, jo latvieši taisīti no cietāka, izturīgāka materiāla par pārējiem.” Ar to cilvēkos atgrieztos ticība valdībai un tās spējai pieņemt informētus, uz analīzi balstītus lēmumus.
Diemžēl politiķiem ekspertīzi nevajadzēja. Valdība pret ieteiktajiem modeļiem daudzkārt attiecās ar ignoranci. Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķu priekšlikumiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni. Tādu attieksmi ar neaudzinātību un necieņu pret cilvēkiem gados autoritātes ilgi ciest nevarēja. Latviešiem zūd pamati pat seklam optimismam par nācijas izdzīvošanas nākotnes izredzēm.
