“SC” “neredz” krievu armiju Ukrainā 67
“Saskaņas centra” frakcija Saeimā nonākusi sātana advokāta lomā. Latvijas sabiedrība aktīvi jūt līdzi Ukrainai un uzskata Krieviju par agresoru Krimas konfliktā, kā varējām redzēt svētdienas protestā. Arī Saeimas partiju vairākums spējis atlikt malā ikdienas domstarpības un vienoties par paziņojumu, nosodot Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu. Turpretim “SC” pārstāvji, šķiet, vislabprātāk izvēlētos klusēt par Krimas notikumiem. Tādēļ uzdevu viņiem tikai vienu jautājumu: “Kā jūs vērtējat Krievijas karaspēka ievešanu suverēnas valsts teritorijā?”
Jānis Urbanovičs: “Nav svarīgi, kurš Krievijā prezidents – Putins vai kaut vai māte Terēze. Viņam nebūtu iespēja ignorēt savu tautiešu palīgā saucienus, ja kādā valstī viņi tiek apdraudēti! Turklāt man nav pierādījumu, ka Krievijas armija būtu iegājusi Ukrainā. Redzu tikai staltus puišus jaunās uniformās, bet bez jebkādām zīmotnēm. Tādēļ atšķirībā no Latvijas politiķu vairākuma es neņemos apgalvot, ka tie ir Putina puiši. Jau iepriekš paziņot, ka Ukrainā pie visa vainīga Krievija, ir provocējoši un nepalīdzēs ne latviešu un krievu attiecībām, ne Latvijas un Krievijas attiecībām, ne arī ukraiņiem rast mieru savās mājās. Diemžēl Latvija strādā pēc jau iepriekš izdomāta scenārija, sadalot Ukrainas konflikta dalībniekus labajos un sliktajos. Tik vienkāršots skatījums ir bīstams! Histēriska un agresīva reakcija no politiķu puses radīs histēriju un agresiju arī pārējā sabiedrībā un var novest pie neprognozējamām sekām un konfliktiem gan starp etniskām, gan sociālām grupām.”
Ivars Zariņš: “Protams, ka karaspēka ievešana citas suverēnas valsts teritorijā nav atbilstoša starptautiskajām normām. Taču starptautiskā prakse mūsdienu situācijā diemžēl ir tāda, ka svešu valstu karaspēki nemitīgi dzīvojas pa svešām valstīm. Krima nav nekāds uzņēmums. Pats galvenais uzdevums šobrīd ir novērst asinsizliešanu Ukrainā, un neredzu citu ceļu kā ievest tur miera uzturēšanas spēkus. Un pareizāk būtu, ja tie būtu nevis Krievijas, bet ANO vai Eiropas miera uzturēšanas spēki.”
Ivans Klementjevs: “Nebūtu korekti teikt, ka Krievija kaut kur ievedusi savus militāros spēkus. Ukrainā viņi vienmēr ir bijuši, kā to paredz Ukrainas un Krievijas sadarbības līgums par Melnās jūras kara flotes un militāro bāzu izvietošanu. Kā redzējām Ukrainas nemieru laikā – cilvēki uzbruka iekšlietu daļām un armijas daļām, nogalināja gan miličus, gan “Berkut” darbiniekus, nolaupīja ieročus, ko pēc 25. februāra vienošanās nemaz neatgrieza atpakaļ. Taču uz Krievijas kuģiem var atrasties arī atomieroči. Ja Ukrainā pie varas nācis šāds bandītisks režīms, tad Krievijai jādara viss iespējamais, lai aizsargātu šo ieroču nonākšanu bandītu rokās. Mani dara bažīgu arī tas, kādu iespaidu šie notikumi atstās uz Latvijas sabiedrību. Svētdien pie Krievijas vēstniecības protestētājiem bija arī plakāti ar necenzētiem vārdiem, bet neviens netika aizturēts. Ja valsts pieļauj tādu rīcību, tad provokācijas var attīstīties tālāk.”
Sergejs Mirskis: “Pēc Krievijas konstitūcijas, viss ir likumīgi, jo prezidents vērsies parlamentā ar lūgumu atļaut lietot militāru spēku Ukrainā. Ja viņš tiešām to izdarīs bez saskaņojuma ar starptautiskajām organizācijām, tad tiks pārkāptas starptautiskās normas. Taču līdz šim man nav oficiālu ziņu, ka Krievijas armija būtu ievesta Ukrainā. Kara flote ar aptuveni 6000 militārpersonām tur vienmēr bijusi saskaņā ar starpvalstu līgumu. Nelaime ir tāda, ka Ukrainā nav neviena politiska spēka, ar ko risināt demokrātisku dialogu. Politiskā vide tur ir necivilizēta. Sabiedrībā valda dramatiska uzskatu atšķirība, varas maiņa notiek ar kautiņiem, revolūciju. Janukoviča koruptīvo sistēmu nomainīja dažādu pušu radikāļi.”
