Uldis Šmits: Sazvērestības 3
Eiropā pazīstamais kultūrai veltītais televīzijas kanāls “Arte”, kas raida franču un vācu valodā, 8. septembrī atvēlēja savu vakara programmu Kremļa propagandas tēmai. Droši vien Rietumu skatītājiem pats interesantākais un pats dīvainākais no visa redzētā bija valsts kanāla “Rossija 1” piekoptās smadzeņu skalošanas metodes raidījumā “Vesti nedeļi”. Vai varbūt kanāla “NTV” sarīkotā kampaņa pret Kijevas “huntas draugiem”. Taču Latvijā “Rossija 1” un “NTV”, pateicoties kabeļoperatoru biznesam, ir ikdienišķa parādība, kas nevienu īpaši nepārsteidz.
Tikmēr Vakareiropai domātais vēstījums pēc satura nedaudz atšķiras no pēcpadomju telpā izplatītā. Vācu kinodokumentālists Stefans Kīnrihs filmā “Putina propaganda” iekļāvis arī zīmīgus ārzemēm raidošā kanāla “RT” sižetus. Vienā no tiem atbilstoši piemeklēts “eksperts” stāsta, ka terora aktus rietumvalstīs organizē pašas Rietumu valdības un tas esot uzdots aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministrijām, lai atbilstoši noskaņotu sabiedrību ik reizi, kad nolemts pieņemt “antidemokrātiskus likumus, kas apcērp pilsoņu tiesības”. Ilustrācijai izraudzītajos kadros redzama Parīze un Francijas policisti, tādējādi vedinot domāt, ka sacītais pirmām kārtām attiecas uz šo valsti. Diez vai sižetu palaidušie “RT” darboņi uzskatīja vācu auditoriju, kam tas bija paredzēts, par pilnīgi neaptēstu, taču tamlīdzīgas “atklāsmes” galvenokārt kalpo nevis publikas pārliecināšanai, bet noteiktas gaisotnes radīšanai, kurā iesaistās arī troļļu fermu komentētāji un pārējie aktieri. Lai uzburtu iespaidu, ka “nekas nav patiess un viss ir iespējams”, kā sacīts Krievijas TV ilgi strādājušā Pētera Pomeranceva Rietumos izdotās grāmatas nosaukumā. Viņa asajā un bieži ironiskajā skatījumā Putina valdīšana ir savdabīgs realitātes šova un diktatūras apvienojums. Un šajā “realitātē” īpaša vieta atvēlēta sazvērestības teoriju izplatīšanai.
Tas, protams, nav nekāds jaunums. Mēs varētu atcerēties, piemēram, Tatjanas Ždanokas itāļu drauga Džuljeto Kjezas filmu “9.11. Izmeklēšana no nulles”, ko savulaik rādīja Krievijas “ORT”, bet bija atteikušās demonstrēt Itālijas un Francijas televīzijas, kam nelikās necik nopietni “izmeklēšanā” sniegtie “pierādījumi”, ka 2001. gada 11. septembra terora aktu aizkulišu organizētāja esot ASV valdība. Filmu papildināja grāmata “Zero”, kuras krievu versiju Kjeza 2008. gadā prezentēja Tallinā, savukārt Rīgā ar tās popularizēšanu noņēmās “PCTVL” jeb tagadējā Latvijas krievu savienība. Pasākumi notika īsi pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, tāpēc tajos izteica atbalstu arī Dienvidosetijas un Abhāzijas “neatkarībai”, proti, Gruzijas lielas teritorijas daļas faktiskai aneksijai, un pats sacerējuma autors norādīja, ka Eiropai vajadzētu politiski tuvināties Krievijai, lai attālinātos no ASV. Tagad Ždanoka ar Kjezu cildina Krimas anšlusu un atbalsta Kremļa agresiju Ukrainā, nepiemirstot savu galveno tēzi, ka visu nelaimju sakne atrodas Vašingtonā. Krievijas kanāli saka to pašu. Tas nu ir gluži skaidrs – “Maidanu” Kijevā sarīkoja ASV Valsts departaments. Turklāt pastāv aizdomas, ka amerikāņi, lietodami klimatiskos ieročus, uzsūtīja Krievijai sausumu un plūdus.
Neesam pārāk tālu no Ciānas gudro protokoliem un no atziņas, ka mūsdienu demokrātiju izgudroja, lai grautu Krievijas varenību. Bet turpat, tiesa, drusku atstatus, ir arī dažu t. s. latvisko politiķu prātojumi par ukraiņu izdarīto bezatbildīgo izvēli vai NATO draudiem Eiropai. Taču nenoliegsim sazvērestību esamību vispār – tāpat Kremļa izvērstais informācijas karš zināmā mērā ir sazvērestība pret veselo saprātu. Izmantojot apstākli, ka politika nekur nav īpaši draudzīga vide patiesībai, kas tomēr pastāv.
