66
Kaimiņa riešanās stils kā “Suņu būdā” arī ir viens no iemesliem, kāpēc šo jauno politiķi, kā jūs sakāt, sit…
Ja runā par radioraidījumu, tad tas ir tāds formāts. Pasaulē ir ne tādi vien šovi! Ja nepieņem spēles noteikumus, nenāc uz suņu būdu. Ja negribi boksa ringā pastāvēt – neej! Ir gana daudz raidījumu ar politkorektiem jautājumiem. Kāpēc viens nevar būt atšķirīgs? Tāpat kā teātrī ir drāma, komēdija, šausmu gabali, “Pūt, vējiņi!” un “Mehāniskais apelsīns”, Regnāra Vaivara iestudēta izrāde, kur Artusam bija līdzīga loma viņa uzvedībai dzīvē.
Ilze Viņķele TV raidījumā izteica aizdomas par neskaidriem partijas “KPV LV” finanšu avotiem – bet kur ir pierādījumi? Un kāpēc tie, kurus Kaimiņš nosaucis par meļiem, nav cēlušies un iebilduši? Kāpēc nesūdz tiesā? Vai klusēšana ir piekrišana? Tvitero, Kaimiņš, lūk, brauc ar mersedesu. Es to auto esmu redzējis savām acīm – trīsdesmit gadus veca mašīna. Ja varētu, ja Artuss būtu jaunāks, es viņu varbūt kādreiz pieturētu pie rokas, bet viņš ir tāds, kāds savās lomās. Kā Andža filmā “Kolka cool”. Pēc dabas tāds! Viss sprāgst ārā. Nemeklē vārdus. Tolerance kaut kur atkāpusies. Un brīžiem ar savu tiešumu viņš tiešām cilvēku aizvaino, neko sliktu pat nedomādams. Varbūt mazās lietās viņu reizēm sit arī pamatoti, bet lielajās – ne. Uz apkārtējā fona viņa tiešums varbūt nemaz nav tas ļaunākais. Un, ja viņš neprot būt politkorekts, es to piedodu.
Partijas “KPV LV” deputātu kandidātu sarakstam pievienojies arī Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits, kurš jau agrāk aģitējis par “Saskaņas” līdzdalību varā un netieši arī par ārpolitiskā kursa maiņu, tuvinoties Krievijai.
Vai runa ir par to pašu Didzi Šmitu, kurš izglāba mūsu šprotes un kūpinājumus? Un, ja tādēļ viņam bija jāsadarbojas Krievijā, vai tā ir kāda nodevība? Uz Krieviju muzicēt brauc “Prāta vētra” un Intars Busulis. Vai viņus kāds par to nosoda? Mēs ar izrādēm braucam uz Gogoļa centru Maskavā…
Ir cilvēki, kas tomēr nosoda, jo šāda tirgošanās un viesošanās ir netiešs atbalsts režīmam, kas okupēja Krimu, lēja gruzīnu un ukraiņu asinis…
Mākslinieki brauc ne jau pie kaut kāda režīma, kuru uztur varas saujiņa, bet pie tautas, kas ir miljoni, mēs, aktieri, esam ļoti sirsnīgi uzņemti, cienāti, mīlēti un loloti. Nu nevajag jaukt politiku ar mākslu. Man, piemēram, nupat zvanīja no Maskavas un lūdza fotoattēlu kino veltītai enciklopēdijai. Ja novērtē pirms trīsdesmit un vairāk gadiem izdarīto, visnotaļ cienījami.
Līdz šim aktieriem un dziedātājiem ne pārāk veicies politisku problēmu risināšanā Saeimā. Un ne tādēļ, ka viņi būtu mazāk erudīti cilvēki, bet viņus vienkārši apspēlē.
Tas atkarīgs no tā, kā ļaujas. Bet, ja Saeimā būtu tikai ekonomisti, fiziķi, juristi, eksakti izglītoti cilvēki – vai tas būtu pareizākais? Vai viena un tā pati problēma netiktu daudzpusīgāk izgaismota, ja uz to paskatītos ne tikai no fiziķa, ekonomista, jurista, bet arī publicista, rakstnieka, aktiera, skolotāja, daktera, dziedātāja viedokļa?
Mums jau būtībā nav profesionālu politiķu, izņemot vecos partijas bukus, kuri mācēja demagoģiju un mācīja zinātnisko komunismu. Cilvēks taču gūst pieredzi darbībā. Jau pirms vairākiem gadiem kolēģiem teicu – balsot vairs neiešu. Kā tad tā?! Tas taču tavs pienākums! Bet par ko balsot? Un katru reizi, kad aizeju, stāvu pie tās urnas ar biļetenu rokā, saprotu, ka tas žests, ko daru, biļetenu iemetot, ir formāls. Bet mana sirds un pārliecība tur klāt nav, jo tie cilvēki mani nav pārliecinājuši. Viens sasaukums, otrs, vieni un tie paši solījumi, bet nemainās nekas. Nāk it kā citas partijas, bet patiesībā mainās tikai nosaukumi un vietām mainās vieni un tie paši spēlētāji – “baltie” tagad spēlēs ar melnajiem kauliņiem, bet “melnie” ar baltajiem, taču spēles noteikumi nemainās. Kā teica mums visiem labi zināmā Džūlija Lamberte no filmas “Teātris”, tas īstais teātris ir ne jau uz skatuves, bet tur, dzīvē… Debatēs no tribīnes cits citu tā apkaro, bet pēc tam, draudzīgi apkampušies, soļo uz Saeimas bufeti vai sēž vienā ložā “Arēnā Rīga”.
Cik ilgi jau plātās ar visādiem reemigrācijas plāniem! Bet, kad kāds cilvēks arī atgriežas, izrādās, viņš nevienam te nav vajadzīgs, jo darba nav. Savulaik tika radīti apstākļi, lai cilvēki būtu spiesti braukt prom. Un tie, kas šos apstākļus radīja, tagad par lielām algām sēž labos amatos Briselē. Visi manas sievas Ditas radi – viņas māsa, māte un tēvs – dzīvo (Ne)Latvijā jau desmit gadus. To var saukt par emocionālu argumentu, bet man aug dēls, viņam ir pusotrs gads. Varbūt skanēs patētiski, bet es vēlos, lai viņš dzīvotu labākā vidē, lai viņam nenāktos Latviju pamest. Mani lielie bērni jau lieli, bet par mazo esmu atbildīgs, cik nu manos spēkos. Jāpaspēj… Neesmu ne ekonomists, ne jurists, politikas pasaulē esmu pavisam zaļš, bet ar savu saprašanu un balsi varu palīdzēt apturēt lietas, kurām nav jānotiek, kas ir acīmredzami aplamas.
Kādos jauniestudējumos jūs redzēsim uz Nacionālā teātra skatuves un par kuriem iepriekšējiem aktierdarbiem pašam prieks?
Režisors Kārlis Krūmiņš Nacionālā teātra Lielajā zālē nupat sācis iestudēt latviešu kino vecmeistara Aivara Freimaņa romānā “Katls” balstītu darbu, kas stāsta par lielo melno plankumu mūsu vēsturē – notikumiem Kurzemes katlā. Mans varonis izrādē ir māju saimnieks, kurš mēģina nosargāt savu dzimtu kara šausmu ēnā. Ir gandarījums par darbu jaunā režisora Georgija Surkova iestudētajā izrādē “Dziļā, skumjā jūra”. Mans varonis ir cilvēks, kurš mēģina otrreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē. Bet tā iekšēji pielipusi Jevgeņija Griškoveca” Satisfakcijā” Dāvja Auškāpa režijā, kur mums ar Ivaru Kļavinski izveidojies gandarījošs divu stundu dialogs, kurā divu vīriešu mūsdienīgs duelis pārvēršas par ikvienam cilvēkam nozīmīgu eksistenciālu problēmu diskusiju.
Par Viljama Koijera tēlu izrādē “Dziļā skumjā jūra” esat nominēts kā Gada aktieris otrā plāna lomā… Jūtaties gandarīts?
Vairāk par teātri. Ja laikā, kad dominē formas teātris, žūrija novērtē darbu uzvedumā, kas uzrunā skatītāja sirdi, dvēseli un prātu, tad teātrī viss iet uz labu.
