Sazināties latviski – tam jābūt pašsaprotami 0
2012. gada 18. februāri un arī vairākus mēnešus pirms tā sauktā valodu referenduma atceros spilgti. Tas bija grūtas gaidīšanas laiks. Pavisam drīz apritēs divi gadi kopš tās dienas, kad nospiestā garastāvoklī ar pazemojuma sajūtu sirdī devāmies balsot, lai latviešu valoda saglabātu vienīgās valsts valodas statusu un tai līdzās nestātos krievu valoda, kas mūsu dzimtajai valodai nozīmētu lēnu nāvi. Tūdaļ pēc referenduma, kad varējām atviegloti uzelpot, politiķi sparīgi solījās ņemt grožus rokās – nācijas integrēt un Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem izskaidrot, cik svarīga loma mūsu valstī ir latviešu valodai. Kāda situācija ir šobrīd? Kas no solītā izpildīts?
Lauku rajonos situācija, manuprāt, ir daudz labāka, bet galvaspilsētā Rīgā, kur cittautieši koncentrējušies visvairāk, tā ir diezgan drūma. Uz katra soļa – gan valsts un pašvaldību iestādēs, gan vēl jo vairāk veikalos, aptiekās, medicīnas iestādēs un citviet – darbinieki, klientus apkalpojot, runā ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Tad kāpēc cittautiešiem pūlēties runāt latviski?! Varētu šķist, ka valstī pastāv divvalodība. Ka LR Satversmē nav noteikts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.”
Vai vienmēr runājat latviski?
Kā situāciju vērtē Latviešu valodas aģentūras valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola?
– Uzskatu, ka 2012. gada 18. februāri nevar ņemt par atskaites punktu valodas situācijas analīzē. Valsts valodas statusu latviešu valodai atjaunoja 1988. gadā. 1989. gadā pēc tautskaites datiem, to prata 23% Latvijas minoritāšu pārstāvju, bet pēdējos gados veikto sociolingvistisko aptauju dati rāda, ka tikai 8 – 12% Latvijas mazākumtautību respondentu latviešu valodas zināšanu nav vai tās ir ļoti vājas. Pozitīvi vērtējams fakts, ka daļa valsts valodas prasmes pārbaudes pretendentu, lai paaugstinātu valsts valodas prasmes pakāpi vai līmeni, pārbaudi kārtojuši atkārtoti.
Saprotams, ka izmaiņas valsts valodas situācijā nevar panākt vienā vai divos gados, jo tās saistītas ar viedokļu, uzskatu un lingvistiskās uzvedības maiņu sabiedrībā. Labākais, ko var darīt valsts institūcijas, ir strādāt mērķtiecīgi, ilglaicīgi un konsekventi. Latviešu valodas aģentūra šajos divos gados ir pilnveidojusi mācību un mācību metodiskos materiālus vispārizglītojošo skolu vajadzībām, daudz darīts pedagogu tālākizglītībā, akcentēti latviešu valodas apguves jautājumi pirmsskolā, sniegts atbalsts latviešu valodas apguvei diasporā, domāts par latviešu valodas kā svešvalodas apguvi, par latviešu valodas kā valsts valodas apguvi un starpkultūru izglītību imigrantiem. Veidoti sabiedrībai pieejami elektroniskie materiāli, populārzinātniskie izdevumi.
Jāatzīst gan, ka veikalos, pakalpojumu sfērā un ne tikai latviešu valodas lietojums samazinās. Pēc aptauju datiem, salīdzinot 2009. un 2012. gada rādītājus, negatīvas tendences vērojamas tieši krievu valodā runājošo respondentu atbildēs. Valodas lietojuma statistika rāda, ka lielai daļai ļaužu nav vēlēšanās runāt latviešu valodā un bez latviešu valodas prasmēm vēl joprojām itin veiksmīgi var iztikt. Īpaši uztraucoša ir statistika, kas apliecina, ka arī valsts un pašvaldību iestādēs arvien vairāk saziņa notiek krievu valodā.
Kā mēs labi zinām, sarunā vienmēr ir iesaistītas vismaz divas personas. Minēšu vienu reāli novērotu, Latvijai tipisku komunikācijas piemēru. Pusdienlaikā pie galdiņa sēž vairāki jauni cilvēki. Viens no viņiem ir krievs, bet saruna sākotnēji notiek latviešu valodā. Arī runātāj, kam krievu valoda ir dzimtā, ļoti labi spēj sazināties ar pārējiem latviešu valodā. Varbūt komunikācija notiek lēnāk, varbūt viņš vietām lieto ne to locījumu, bet tas nebūt netraucē sarunai. Kas notiek pēc minūtes – latvieši pāriet uz krievu valodu! Esmu pamanījusi arī citas, pat ļoti absurdas situācijas. Viena notika kabinetā, kur izsniedz Latvijas Republikas pases. Acīmredzot Latvijas pilsonis, kura dzimtā valoda ir krievu, bet kurš labi runā latviski, nāca saņemt jauno pasi un sarunu ar darbinieci sāka latviešu valodā. Savukārt darbiniece, nojaušot, ka latviešu valoda nav viņa dzimtā valoda, nezin kāpēc sarunu ar klientu turpināja krievu valodā. Un tas notika kabinetā, kur saņem dokumentu, kas apliecina piederību Latvijai! Kā liecina Latviešu valodas aģentūras pētījums – gandrīz ceturtā daļa, t. i., 23% latviešu, uzrunājot mazākumtautību pārstāvjus, savu dzimto valodu savā valstī lieto samērā reti, ļoti reti vai nekad.
Vēl viens faktors, kas netieši ietekmē vienalga latviešu, krievu vai citu tautību pārstāvju lingvistisko attieksmi un uzvedību – plašsaziņas līdzekļu, īpaši televīzijas, darbība, un valsts amatpersonu lingvistiskā uzvedība. Sāksim ar to, ka pat valsts amatpersonu, politiķu, deputātu, ierēdņu, sabiedrībā pazīstamu cilvēku lingvistiskā uzvedība ir neadekvāta viņu ieņemamajam amatam. Viedokļu līderu un amatpersonu rīcība veido lavīnveidīgu efektu; ja cilvēks valstī ieņem atbildīgu amatu, viņa personiskā rīcība iegūst kolektīvo domu veidojošu spēku. Tā ir nepārprotama ziņa: “Ā, šajā valstī ne tikai ikdienas, bet arī oficiālā saziņā ir pieņemami runāt citas valsts valodā.”
Uz jautājumu, kā vairot cittautiešu vēlmi ikdienā runāt latviešu valodā, atbilde ir ļoti vienkārša – ikdienā visur runājiet latviešu valodā. Un atbildiet sev uz jautājumiem – cik bieži jūs cittautiešus uzrunājat latviski, cik bieži pēc citu uzsāktas iniciatīvas runāt krieviski esat atbildējuši un turpinājuši sarunu latviski?
“Universālā” atruna – lai klienti saprot
Viens no uzņēmumiem, kura darbinieki klientus apkalpo ne tikai latviešu, bet ļoti labprāt arī krievu valodā, ir “Maxima” veikali. Veikalu tīkla pārstāvis Jānis Beseris skaidro: – Visiem mūsu darbiniekiem, kuri strādā ar klientiem, atbilstoši likumam, stājoties darbā, pārbauda latviešu valodas zināšanas. Kasierim jāpārzina valsts valoda. Tiem darbiniekiem, kuri izsaka vēlmi uzlabot savas valodas zināšanas, piedāvājam latviešu valodas kursus. Bet uzskatām, ka atbildēt klientam tādā valodā, kādā viņš ir uzrunājis kasieri, nav likuma pārkāpums. Ja kasieris pārzina jebkuru citu valodu, tad viņš drīkst šajā valodā apkalpot klientu, padarot klienta iepirkšanos ērtāku un saprotamāku abām pusēm.
Iebilstu – man ir informācija, ka “Maxima” veikalos darba valoda ir krievu, kā dēļ latvieši, kas strādā šajā uzņēmumā, savā dzimtenē darba laikā spiesti runāt krieviski. “Maxima” darbā nepieņem jauniešus, kuri nezina krievu valodu. Uz to “Maxima” pārstāvis atbild, ka uzņēmumam nav tādu pilnvaru, kas varētu aizliegt darbiniekiem savstarpēji sazināties krievu vai kādā citā valodā – tā ir katra paša atbildība un gribasspēks lietot valsts valodu saziņā ar saviem kolēģiem.
– Jauniešiem, kuri pretendē uz amatiem, kas ir saistīti ar tiešu klientu apkalpošanu, piemēram, kasieris un informācijas centra darbinieks, krievu valoda sarunvalodas līmenī ir viena no prasībām, jo klientu apkalpošanas sektorā šādas zināšanas ir praktiski nepieciešamas, – uzņēmuma viedokli pauž Jānis Beseris.
Krievu valoda bieži skan arī “Eiroaptiekā”. Situāciju skaidro šā aptieku tīkla pārdošanas un mārketinga departamenta direktors Daniels Ennss:
– “Eiroaptiekas” uzdevums ir nodrošināt klientiem kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi, par zāļu lietošanu un to iedarbību sniedzot saprotamu informāciju. Lielākā daļa mūsu klientu ir no sudraba paaudzes, kuriem padziļināti ir jāizskaidro zāļu lietošana. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu primārā valoda ir latviešu un mūsu farmaceiti to izcili pārzina. Taču mēs saskaramies ar klientiem viņu grūtākajā brīdī, kad viņiem ir nepieciešama kvalitatīva konsultācija un palīdzība un šajā brīdī nevaram radīt klientam papildu spriedzi, radot valodas barjeru.
Arī iegriežoties Valsts ieņēmumu dienestā, pārliecinājos, ka šajā valsts institūcijā darbinieki ar klientiem bez kurnēšanas runā krievu valodā.
VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone: – Valsts ieņēmumu dienests respektē Latvijas Republikā spēkā esošos likumus un normatīvos aktus, tajā skaitā tos, kas nosaka latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu mūsu valstī. Es pati atbalstu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu gan kā iestādes vadītāja, gan kā Latvijas valstij lojāla pilsone un iedzīvotāja. Tomēr man kā dienesta vadītājai ir jāņem vērā un jānodrošina arī to valstiski nozīmīgo uzdevumu izpilde, kas ir uzticēti manai iestādei. Viens no VID galvenajiem uzdevumiem ir nodokļu un nodevu iekasēšana valsts budžetā, savukārt viens no būtiskākajiem nosacījumiem šā uzdevuma sekmīgā izpildē ir iedzīvotāju konsultēšana un izglītošana nodokļu un muitas normatīvo aktu piemērošanas jautājumos. Tas ir īpaši svarīgi, lai veicinātu brīvprātīgu nodokļu un muitas saistību izpildi, kā arī mazinātu to gadījumu skaitu, kad nodokļu maksātājs kļūdās, pārkāpj nodokļu normatīvajos aktos noteikto un tiek sodīts tikai šo prasību un nosacījumu neizpratnes vai nepārzināšanas dēļ. Mūsu valsts nodokļu maksātāju kopumu veido ne tikai latviešu valodā, bet lielā mērā arī krievu valodā runājošie. Tādēļ mūsu galvenais pienākums – sniegt saviem klientiem iespējami labāko, profesionālāko un kvalitatīvāko apkalpošanu. Turklāt informāciju sniedz citā valodā tikai tajos gadījumos, kad, izmantojot latviešu valodu, nav iespējams nodrošināt nodokļu maksātājam pilnīgu informētību un izpratni par viņam aktuālo jautājumu vai problēmu.
Kad iebilstu šā apgalvojuma patiesumam, jo pati dzirdēju, kā VID Pārdaugavas klientu apkalpošanas centrā darbinieces ar krievvalodīgajiem nevilcinoties uzsāk sarunu krieviski, I. Pētersone izsaka pateicību par sniegto informāciju un solās ņemt vērā, lai šādi gadījumi nekļūst par ikdienas normu.
Visiem uzņēmumiem – gan valsts un pašvaldības, gan privātajiem – ir savi īpašie argumenti, kāpēc klientus apkalpot ne tikai valsts valodā, bet arī krievu. Kurā valstī vēl tā notiek, ka institūcijas, veikali, medicīnas iestādes un citi iestādījumi ļaudis nekurnot apkalpo cittautiešu – turku, ķīniešu, afrikandu, krievu un citās valodās?!
Par situāciju Anglijas pilsētā Hantingtonā stāsta latviete Aija: – Kad vēršos pašvaldības vai valsts iestādē, runāju angliski. Ja vēlos saņemt medicīnisko palīdzību, bet angliski nespēju sazināties, iepriekš reģistratūrā varu pieteikt tulku. To bez maksas nodrošina pati iestāde. Tulks pēc darba pabeigšanas iesniedz iestādei “darba uzdevuma” veidlapu, kurā norāda, kur, kad un cik ilgi ir sniedzis savus pakalpojumus. Piezvanot uz VID, pasaku, ka man ir nepieciešams tulks uz/no tādas valodas. Brīdi man liek uzgaidīt, un tad notiek saruna starp mani, tulku un VID darbinieku.
Kā redzat, Anglijā runāt cittautiešu valodā un prasīt, lai to dara uzņēmumu darbinieki, nepavisam nav norma, kā tas tiek uzskatīts Latvijā.
Eksperiments nerunāt krieviski
Mani pārsteidz statistikas dati – lielākā daļa krievvalodīgo it kā ir mācījušies latviešu valodas kursos un tiem šo valodu vajadzētu zināt, bet pieredze liecina, ka viņi nevēlas runāt latviski. Jau divus gadus kopš valodas referenduma ilgst mans eksperiments nerunāt ar vietējiem krievvalodīgajiem krieviski, bet piedāvāt sazināties latviski. Pieredze ir pat ļoti negatīva – no 30 līdz 40 krievvalodīgajiem ļaudīm, kuri šajos divos gados uz ielas, sabiedriskajā transportā un veikalos vēlējās no manis kaut ko uzzināt, latviski runāja tikai pāris. Atmiņā labi palikusi kāda sieviete, kura man krieviski kaut ko jautāja veikalā “Maxima”. Kad atbildēju, ka nerunāju krieviski, viņa pat pasteidzās man pretī, lai teikto ar prieku pārtulkotu latviski. Un es viņai ar prieku atbildēju. Bet šāds gadījums no vairākiem desmitiem ļaužu ir tikai viens. Visos pārējos gadījumos krieviski runājošie kaut ko neapmierināti nomurmināja un pagrieza muguru. Kāda sieviete, braucot autobusā, kad atteicos ar viņu runāt krieviski, paaugstinātā balsī sūdzējās savam blakussēdētajam, arī krievvalodīgajam: “Šie (domāts – latvieši) vēl grib, lai ar viņiem integrējas. Kā tas ir iespējams?” Acīmredzot šīs sievietes galvā cieši nostiprinājusies doma, ka integrācija notiks tad, kad latvieši runās viņas valodā – krievu, nevis tad, kad krievi, cienot šo valsti un tās pamatiedzīvotājus, runās latviešu mēlē. Vēl jo vairāk – laikā, kad mans dēls strādāja lielveikalā “Rimi”, krievvalodīgie klienti viņu vairākkārt pat rupji izlamāja par to, ka viņš neprot runāt krieviski. It kā Latvija būtu Krievijas guberņa, kur katram jāzina šī svešvaloda. Paldies “Rimi” vadībai, kas dēlu atbalstīja un noraidīja krievvalodīgo klientu pārmetumus. Toties dēls lieliski zina angļu valodu un viņu vienmēr sauca palīgā, kad kādā “Rimi” sektorā bija jāapkalpo angliski runājoši pircēji. Angliski ar viņu labprāt komunicēja arī ieceļotāji no Krievijas, bet tikai ne vietējie krievvalodīgie.
Kāpēc lielai daļai Latvijas krievvalodīgo ir nelabvēlīga, pat naidīga attieksme pret latviešu valodu? To vaicāju, sazinoties ar “Saskaņas centru”.
11. Saeimas politisko partiju apvienības “Saskaņas centrs” frakcijas priekšsēdētājs Valērijs Agešins:
– Divdesmit gadu laikā ir sasniegts ievērojams progress – aptaujas liecina, ka valsts valodā nerunā tikai 8% Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvju. Jauniešu vidū vispār nav cilvēku, kas, pabeidzot skolu Latvijā, nerunā latviešu valodā. Līdzšinējā valsts politika ir balstīta uz to, lai nodrošinātu valodas zināšanas, un tas arī ir izdarīts. Bet ikdienā daudzi latviešu valodu nelieto galvenokārt represīvās valsts valodas politikas dēļ, kas ir balstīta uz sodiem un aizliegumiem. Bez valsts valodas zināšanām nevar strādāt daudzās profesijās, nevar pabeigt skolu. Lai uzlabotu valsts valodas lietojumu, nelatviešu vidū būtu jāievieš draudzīga valodas politika, jāiedrošina cilvēki runāt, jāpiedāvā bezmaksas valodas kursi, kā to dara Rīgas un Liepājas domes.
Par krievvalodīgo integrāciju latviešu sabiedrībā šobrīd nevar runāt. Integrācija ir abpusējs process, kas ietver savstarpēju sapratni. Par to varēsim runāt tikai tad, kad cilvēki sapratīs viens otru, viens otra sāpi un iemācīsies cienīt viens otru, pat nepiekrītot otra uzskatiem, dzīvos kopā, virzoties uz kopīgo nākotni.
Divvalodība nemēdz būt mūžīga
Saeimas deputāte (Nacionālā apvienība), Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas biedre, EDSO PA Latvijas delegācijas vadītāja, filoloģijas zinātņu doktore Vineta Poriņa:
– Situācija latviešu valodas jomā pasliktinās jau kopš 2009. gada: palielinās krievu valodas lietojums publiskajā telpā, pieaug sabiedrības divvalodība latviešu un krievu valodā, jūtami pieaug spiediens publiskajā telpā lietot krievu valodu. Tas jau ir ilglaicīgs trauksmes signāls gan Saeimai, gan valdībai un visām ar latviešu valodas aizsardzību saistītajām institūcijām. Šogad noslēdzas valodas politikas programma 2010. – 2014. gadam, un jaunajā valdības deklarācijā paredzēts izstrādāt Valsts valodas politikas plānošanas dokumentu līdz 2020. gadam. Šā dokumenta tapšanā ir nepieciešama aktīva sabiedrības iesaiste un tai plānoto uzdevumu lietderības izvērtēšana tāpēc, ka iepriekšējā programma savus mērķus, piemēram, latviešu valodas vides paplašināšanu Latvijā, sasniegusi tikai daļēji.
Starptautiskajās organizācijās nepārtraukti bijis jāaizstāv Latvijas tiesiskās pēctecības princips un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss Latvijā. Šobrīd Saeimas komisija konceptuāli atbalstījusi manu virzīto ideju Darba likumā ietvert normu, lai ierobežotu latviski runājošo cilvēku lingvistisko diskrimināciju darba tirgū, respektīvi, darba līgumā nedrīkstēs rakstīt noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā pamatoti nav nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Latvijā kā citās ES valstīs ar laiku būs iespējams iztikt, protot tikai valsts valodu un kādu ES oficiālo valodu.
Šo divu gadu laikā veicināta sabiedriskā doma atbalstam par pāreju uz izglītību valsts valodā. 2012. un 2013. gadā bija konferences “Izglītība, kas vieno” u. c., kuras secinājumos uzsvērām to, ka Latvijas drošību un stabilitāti var panākt, veidojot vienotu izglītības telpu latviešu valodā. Jaunās valdības koalīcijas līguma pielikumā ietverta apņemšanās sagatavot tiesisko regulējumu, lai no 2018. gada mācību priekšmeti, izņemot mācību priekšmetus, kuri nepieciešami etniskās kultūras un dzimtās valodas apguvei, notiktu latviešu valodā. Ceru, ka šajā jautājumā t. s. sakrustoto pirkstu princips neizpaudīsies, un savstarpējā vienošanās tiks pildīta. Bailes, kas bieži pavadījušas t. s. latvisko partiju nespēju vienoties par izglītības pāreju uz latviešu valodu, ir nepamatotas un neadekvātas Latvijas situācijai starptautiskajā kontekstā.
Jādara viss iespējamais, lai Saeimas vēlēšanās tie politiskie spēki, kuri neatbalsta latviešu valodu un valstsnācijas tiesības, valdībā neiekļūtu. Pretējā gadījumā Latvijā ne tikai latviešu valodai, bet arī latviešu un daudzo mazākumtautību pārstāvju pastāvēšanai, kuri nevēlas rusificēties, varētu tikt radīti nelabvēlīgi apstākļi. Latvijas valsts un pašvaldību finansētajās skolās jāievieš izglītība valsts valodā, ieliekot pamatus latviešu valodas apguvei labā līmenī jau pirmsskolas posmā. Pētījumi liecina: ja nebūtu iespējas izvēlēties, kurā skolā bērniem mācīties, pieaugtu mazākumtautību vecāku motivācija savu bērnu jau no mazotnes sūtīt pirmsskolas izglītības iestādē latviešu valodā, lai bērnam skolā latviešu valodas lietošana būtu daudz vieglāka. Ja ir valsts un pašvaldību finansētās skolas krievu valodā, kas ir īpaši ērtas Krievijas un citu trešo valstu imigrantiem, mazākumtautību vecāku motivācija orientēt savus bērnus uz latviešu valodu kā Latvijas dominējošo valodu var arī neveidoties.
Lai risinātu šo problēmu, jāveicina ES valodu, jo īpaši – pārējo Baltijas valstu, kā arī ķīniešu, japāņu, norvēģu u. c. valodu apguve. Nepieciešams daudz mērķtiecīgāk un intensīvāk sabiedrībai skaidrot valodas politikas pamatjautājumus, it īpaši latviešiem, lai viņi apzinātos, ka Latvijā runāt krieviski – tas simboliski liecina gan par subordināciju citas valodas kolektīvam, gan veicina sabiedrības divvalodību, kas ir nestabilas sabiedrības priekšnoteikums, jo divvalodība nemēdz būt mūžīga: tā ir pārejoša, un nekad nav garantēts, ka šī pāreja Latvijā notiks tieši uz valsts valodu.
Klientam jārunā latviski, nevis iestādei jāizdabā
Eiropas Parlamenta deputāte, profesore, ekonomikas doktore Inese Vaidere:
– Pēc valodu referenduma cilvēki no attiecīgajām institūcijām gaidīja aktīvu darbību, lai Latvijā nostiprinātu latviešu valodas statusu. Bet pērn, gadu pēc referenduma, manis rīkotajā konferencē par valsts valodas jautājumiem konstatējām, ka gada laikā šajā jomā ir paveikts ārkārtīgi maz, faktiski – vispār nekas.
Vēl pirms desmit gadiem uz ielas varēja vērot, ka krievvalodīgie, īpaši jaunieši, centās runāt latviski, tagad – daudz mazāk. Tās ir mūsu nenoteiktās rīcības sekas. Neesam ļāvuši viņiem saprast, ka Latvijā ir pašsaprotami ikdienā sazināties latviešu valodā. Tieši otrādi – šobrīd daudziem krievvalodīgajiem laikam šķiet, ka runāt krieviski Latvijā ir pašsaprotami. Neizprotama ir valsts un pašvaldības iestāžu izdabāšana krievvalodīgajiem, sniedzot informāciju ne vien valsts valodā, bet arī krieviski. Nevis iestādei ir jārūpējas par to, lai klients saprot viņam sacīto. Klientam ir jābūt ieinteresētam apgūt valsts valodu un saprast viņam teikto – tikai tā mēs cittautiešos radīsim vēlmi apgūt latviešu valodu. Nespēju iedomāties, ka kādā citā sevi cienošā valstī – Francijā, Vācijā vai citur – valsts vai pašvaldības iestādes darbinieki, lai sazinātos ar iebraucējiem, mācītos turku, spāņu un citas viņu valodas. Pat liberālajā Amerikā tā nenotiek. Katram skaidrs – ja tu vai tavi senči ir ieradušies dzīvot citā valstī, tad ir jāmācās šīs valsts valoda.
Milzīga kļūda, varbūt pat ļaunprātība, ir tas, ka nav notikusi pāreja uz latviešu valodu visos pašvaldību finansētajos bērnudārzos. Šis jautājums noteikti jārisina jaunajai valdībai. Otrs uzdevums, kas jāīsteno tuvākajā laikā, ir pāreja uz valsts finansētām skolām latviešu valodā. Un arī privātajās skolās prioritāra loma jāpiešķir valsts valodai. Par diskriminējošu uzskatāma prasība, kas vēl joprojām šad un tad izskan darba sludinājumos, pat šoferiem, galdniekiem, apkopējām prast krievu valodu. Pieprasīt, lai Latvijas teritorijā darbinieki, ja viņu darbs nav saistīts ar Krieviju vai, piemēram, viesnīcu biznesu, zinātu krievu valodu, nav nekādu tiesību. Arī prasībai, lai jaunieši, kuri dzīvo savā dzimtenē, obligāti mācītos krievu valodu, nav nekāda pamata. Vai tā būtu jāmācās tāpēc, ka mūsu valsts piecdesmit gadus bija okupēta un šā iemesla dēļ pilnībā ir izmainīta Latvijas iedzīvotāju struktūra – no 80% latviešu pirms kara līdz 50%, okupācijai beidzoties? Protams, katra svešvaloda ir papildu bagātība. Bet valsts un pašvaldību iestādēs komunikācijai ar vietējiem ļaudīm bez izņēmuma jābūt tikai latviešu valodā. Un arī valsts amatpersonām ar vietējo masu mediju pārstāvjiem un savas valsts pilsoņiem jārunā valsts valodā. Kopš Latvijas neatkarības iegūšanas ir pagājuši 23 gadi, visi, kas vēlējās, latviešu valodu varēja apgūt. Turpmāk valsts un pašvaldību nauda valsts valodas kursiem jābeidz tērēt. To varētu darīt vienīgi tais gadījumos, ja valstī ieradušies politiskie bēgļi.
Pilnīgi absurdi ir nesen izskanējušie Krievijas ārlietu ministra izteikumi par šīs valsts vēlmi Baltijā, tajā skaitā Latvijā, atvērt savas vispārizglītojošās vai svētdienas skolas. Tas ir tik neiedomājami, ka šos izteikumus nevajadzētu pat komentēt.
Kad bērni mācīsies vienotās skolās valsts valodā, krievvalodīgie ikdienā sabiedrībā runās latviski, sabiedrība veidosies vienotāka. Tas ir vienīgais ceļš, kas jāuzsāk jau šai valdībai un jāturpina nākamajām.
SIA “Ripo” dizainere Rita Pšeņičnaja: – Esmu dzimusi Latvijā. Mācījos krievu skolā. Latviešu valodu skolā mums mācīja pietiekami nopietni jau no 2. klases. Un arī draugi man jau no agras bērnības lielākoties bija latviski runājoši, vēlāk strādāju latviešu darba kolektīvos. Jo vairāk runāju latviski, jo guvu lielāku pieredzi. Latviešu valodas kursos neesmu mācījusies. Gramatika man varbūt mazliet klibo, bet runāt varu brīvi. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāapgūst valodas. Ļoti neomulīgi jūtos, ja, aizbraukusi uz svešu valsti, nespēju ar vietējiem sazināties tās valsts valodā. Latviešu valodas zināšanas man sniedz iespēju Latvijā brīvi sazināties jebkurā vietā – gan sabiedriskā, gan privātā – un justies kā mājās, jo te arī ir manas mājas.
UZZIŅAI:
2012. gadā veiktajā aptaujā kā galvenos iemeslus, kāpēc jāprot valsts valoda, respondenti norādījuši šādus argumentus:
Latvijā dzīvojot, valsts valoda jāprot
valodas prasme nodrošina labāku ikdienas dzīves kvalitāti, sniedz komunikācijas ērtības
nepieciešama darbam un komunikācijai ar latviešiem
