Psiholoģijas studentu četrinieks Maskavā 0
70 kilometrus no Maskavas atrodas pilsētiņa Sergijevo Posada, kurā 1962.gadā tika atvērta speciāla skola-bērnunams nedzirdīgi neredzīgiem bērniem (agrāk pazīstams kā Zagorskas bērnu nams) Šāda skola bija vienīgā bijušajā Padomju Savienībā, un tā pastāv arī mūsdienās.
1971. gada februārī četri šīs skolas audzēkņi Aleksandrs Suvorovs, Jurijs Lerners, Sergejs Sirotkins un Natālija Korņejeva tika pārvesti uz Maskavu, kur sāka mācīties eksperimentālā grupā, kas tika noorganizēta pie Defektoloģijas institūta. Šim eksperimentam vajadzēja pierādīt, ka nedzirdīgi un neredzīgi bērni spēj adaptēties sabiedrībā, iegūt augstāko izglītību un strādāt zinātnisko darbu. Visi četri šī eksperimenta dalībnieki iestājās Maskavas Universitātes psiholoģijas fakultātē.
Piecu gadu laikā nedzirdīgi-neredzīgo studentu apmācībai tika iztērēts ļoti daudz naudas. Katram no šiem četriem studentiem bija savs tulks, kurš pārvaldīja daktilo ābeci. Mācību materiāli tika nodrukāti Braila rakstā.
Kas bija šie cilvēki un kā izveidojās viņu turpmākā dzīve?
Aleksandrs Suvorovs (dz.1953) redzi zaudēja trīs gadu vecumā. Viņš var atšķirt tikai gaismu no tumsas. Sākumā Aleksandrs mācījās neredzīgo skolā, spēja bajānu, bet deviņu gadu vecumā zaudēja arī dzirdi. Mūziku viņš mīl joprojām, taču, lai to dzirdētu, skaņa jāieslēdz pilnā skaļumā un austiņas jāpiespiež cieši pie ausīm.
Viņš ir pedagoģijas zinātņu doktors un sarakstījis vairākas grāmatas. Pirms dažiem gadiem par viņu uzņemta filma “Briljantā dzīve tumsā”
Aleksandrs Suvorovs uzskata, ka pašreizējas kompjūtertehnoloģijas ar iespēju izmantot Braila rakstu, padara viņu dzirdīgu un redzīgu.
Jurijs Lerners (1946.-2003.) 4 gadu vecumā saslima ar tuberkulozo meningītu, un 7 gadu vecumā pārstāja dzirdēt pavisam. Vecāki paši viņam mācīja daktilo ābeci: katrs burts kā rotaļlieta, ar kuru var spēlēties un izveidot no plastilīna. Zagorskas skolā viņš iestājās tikai 17 gadu vecumā, un viņam – runājošam un saprātīgam jaunietim – tika dots uzdevums mācīt citus bērnus strādāt ar plastilīnu.
Pēc Maskavas universitātes beigšanas Jurijs Lerners sāka strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku PSRS Zinātņu akadēmijā. Taču viņa aicinājums bija un palika skulptūra, un vēlāk viņš beidza arī N.K.Krupskajas vārdā nosaukto Tautas Mākslas universitāti. Novodevičes kapsētā ir piemineklis viņa skolotājam Aleksandram Meščerjakovam, kas darināts pēc Lernera izveidotā krūšutēla.
Sergejs Sirotkins (1949.) bijis “visgrūtākais gadījums” redze un dzirde viņam pasliktinājās agrīnākā vecumā un viņa apmācību vadīja pats profesors Ivans Sokoļanskis.
Tagad Sergejs vada Krievijas neredzīgo biedrības rehabilitācijas institūta nedzirdīgi-neredzīgo nodaļu. Ar dzirdes aparāta palīdzību viņš var saklausīt pazīstama cilvēka balsi 2-3 metru attālumā.
Natālijai Korņejevai redzes un dzirdes pasliktināšanos novēroja jau divarpus gadu vecumā. Deviņu gadu vecumā meitene pārstāja redzēt, un vēl pēc diviem gadiem – arī dzirdēt. Taču jau drīz viņa sāka mācīties eksperimentālajā grupā.
Pēc Maskavas universitātes beigšanas Nataša apprecējās ar cilvēku bez redzes un dzirdes problēmām un kļuva par divu meiteņu mammu. Viņas bērniem veselības problēmu nav. Abas pārvalda taktilo alfabētu un tādā veidā sazinās ar māti. Tagad viņa jau ir kļuvusi par vecmāmiņu.
Šāds eksperiments ar nedzirdīgi-neredzīgo studentu grupas apmācību Krievijā turpmāk vairs netika atkārtots. Pirmkārt jau finansiālu apsvērumu dēļ. Katram studentam bija vajadzīgs palīgs, sekretārs un daudz dažādu dārgu palīgierīču. Otra problēma ir paši bērni: katrs var izvēlēties specialitāti pēc saviem ieskatiem, un mākslīgi vienā fakultātē grupu savākt nevar.
