Aivars Eipurs: Labi ir dzīvot brīvā valstī, lai arī brīvība ir nedaudz apstulbusi no visa kā 0
Tikko aizritējušas 1991. gada janvāra barikāžu piemiņas dienas. Paskrējis jau gadsimta ceturksnis.
Šogad sanāca aiziet uz Doma laukumu, pabūt pie ugunskura, iekāpt memoriālajā autobusā… No skatuves skanēja: “..Karaļa Artūra pilī/bija septiņi vārti..” Aizgāju mājās un, izņēmis no kārbiņas, aplūkoju savu barikāžu aizstāvja piemiņas medaļu; pie krūts nespraudu. Svarīga, lai ko kāds neteiktu. Dzīve ir tikai viena, to ir vērtīgi, kaut arī sāpīgi apzināties. Viena pēc otras rindā un reizēm arī negaidīti nāk mazākas un lielākas izvēles. Arī taisnie kļūdās, bet līkajiem tas iet no rokas. Kas nevēlas iesaistīties, tie stāv malā un jūtas godīgi un neaptraipīti, taču gadās situācijas, ka arī viņi apjauš, ka patiesībā ir sev melojuši. Un pat šādā koordinātu sistēmā visi, izņemot Alfrēdu Rubiku un vēl dažus, pateiks, ka tajās dienās bija vērts šo vienīgo dzīvi kā ķieģelīti ielikt barikāžu mūrī, kas uzbrukuma gadījumā bija šķietami viegli pārvarams, toties enerģētiski neiedomājami stiprs.
Cita starpā, par to pašu Alfrēdu… Cilvēki jau padomju gados tika cienīti par nelokāmu mugurkaulu un stingru turēšanos pie saviem uzskatiem. Jau brīvību apjaušamos gados, īpaši pēc Berlīnes mūra krišanas, virziens mums bija viens – ceļš uz neatkarības atgūšanu. Tas pats nelokāmais mugurkauls, tikai pārākajā pakāpē. Taču, kad sākās mežonīgais kapitālisms, taisnības stumbrs sazarojās divās, trijās un četrās taisnībās, tās savukārt vēl sīkākās taisnībiņās. Daudzi, pat šķietami Latvijai lojāli pilsoņi, turklāt jāuzsver, ka Latvijas pilsoņi, pie alus kausiem un pat pie tējas tērgāja par to, ka Rubiks, lūk, tas ir cilvēks, kas nemaina uzskatus un tāpēc apsveicams, ne kā Gorbunovs un citi. Taču šodien pareizā atbilde ir – cilvēki apjuka no tā, ka nu taisnības bija vairākas, Daiņa Īvāna džemperīšu laiks bija beidzies, to nomainījusi naudas pārnēsāšana koferos un kurpju kastēs, kamēr tām tiek pielāgotas bāleliņu veidotās un ārvalstu bankas.
Gorbunovs pats pareizi darīja, ka mainīja uzskatus. Tautu tracināja varas pīlāriņi, kuri taisnības (redziet, atkal jau taisnības, šoreiz manas) dēļ neierobežoja Gorbunova atrašanos varas rindās vismaz pāris gadus. Arī šodienas baznīcā gājēji, kuri kādreiz dūšīgi sadarbojās ar padomju varu un paši ieņēma amatus, nebūtu nosodāmi, jo jāpieļauj, ka ar viņiem noticis Dieva brīnums. Vai es tam ticu? Katrs gadījums ir individuāls. Man nav pamata neticēt tam, kas notika ar svēto Pāvilu, kurš pirms tam bija Sauls, negants kristiešu vajātājs. Un es pieņemu, ka ar ne vienu vien tā Latvijā noticis, taču ne ar visiem, tas gan skaidrs. Par to, ka esam iesīkstējušas domāšanas un baiļu varā, liecina bēdīgais lustrācijas procesa trūkums, kas ir izdevīgs varai un tās mistiskajiem kuratoriem, ja tādi ir, lai šo baiļu atmosfēru saglabātu.
Es jau sen cienu arī cilvēkus, kuri savus uzskatus maina, ja viņi pie šīs maiņas nonāk izpratnes un domāšanas ceļā, nevis vienkārši pielāgojoties, ko bieži pārmet, bet ne vienmēr vietā. Es kādreiz darīju tā: satiku cilvēkus un pie pirmās iespējas izklāstīju savu viedokli, uzklausot arī viņējo, taču nereti tikai cita starpā, būdams pārliecināts par savu taisnību. Gadās, ka tā daru arī tagad. Taču ir būtiska atšķirība: kad izšķiros ar sarunu biedriem, domāju, kāpēc es darīju tā. Būtu vairāk uzklausījis, ko jaunu uzzinājis, es taču to savējo zinu.
Dzīvojam brašā un ātrā interneta vidē, tomēr ne velti pieminēju dziesmu par karaļa Artūra pili. Bruņiniekiem ir vajadzīgs Apaļais galds, jo citādi komunikācija klibo. Tāpat kā nekas neaizstās lasīšanu vienatnē, komunicēšana internetā nekad neaizstās dzīvo sarunu. Dzīvajai sarunai ir jānotiek un, ieteicams, ritualizētā veidā, jo rituāls nedrīkst padoties haosam. Vienalga, vai tā ir regulāra ģimenes pulcēšanās pie galda vai žurnāla redakcijas sēdes. Citādi agri vai vēlu viss izirst.
Saprast vienam otru nav grūti. Grūti ir gribēt saprast.
Labi ir dzīvot brīvā valstī, lai arī brīvība ir nedaudz apstulbusi no visa kā. Globālisma vairs pat ne rēgs, bet jau miesa ne tikai klīst pa Eiropu, bet piestāj visās vietās, kur vien kāds ir spējīgs uzrakstīt projektu. Vienalga, vai tā ir tilta vai migrantu aploka būve.
