“Sazaraut. Sazavilkt komulā”. Anneles Slišānes prozas grāmatas “Tuoraga stuosti” recenzija 2
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Tuoraga stuosti” ir rakstnieces Anneles Slišānes otrā prozas grāmata. Autore daudziem pazīstama kā talantīga audēja un tekstilmāksliniece, kuras pirmā grāmata un tekstilmākslas projekts “#100dečiLatvijai” tika radīti kā dāvana Latvijas 100. dzimšanas dienā.
100 nedēļās radošā meistare noauda 100 dečus no visdažādākajiem materiāliem, ļaujot uz ikdienā tik ierastām lietām palūkoties no cita skatpunkta. Savukārt literārajos stāstos, atklājot katra deča tapšanu, lasītājiem atklājās latgaliešu valodas daudzveidība.
Grāmata ziemeļlatgaliski
Varbūt kādu mulsina jaunā stāstu krājuma nosaukumā ietvertais svešādi skanošais vārds “tuorags”, liekot aizdomāties, par ko gan varētu būt grāmatas vēstījums. Tomēr patiesībā viss ir daudz vienkāršāk – tuorags nenozīmē neko pārpasaulīgu un eksotisku, bet ir mums visiem labi zināmais biezpiens. Jā, Latgalē ne visur tiek lietots “tuorags”, bet tieši Ziemeļlatgalē, no kurienes ir Annele Slišāne (tagadējā Balvu novada – pirms administratīvi teritoriālās reformas – Viļakas novada – Upītes pagasts), šis vārds skan tieši šādi.
Īsajos stāstos lasītājam atklājas daudz Ziemeļlatgalei raksturīgo latgaliešu valodas vārdu / vārdformu. Te paldies jāsaka grāmatas redaktorei Ilzei Spergai, kura spēja paveikt šo ne tik vieglo darbu – noslīpēt tekstus tā, lai tie būtu ziemeļlatgaliski, bet atbilstoši latgaliešu rakstu valodas ortogrāfijas normām.
Kā vēlāk man intervijā stāstīja I. Sperga, tad noteikt to, cik tālu ir izloksne, cik tālu – literārā valoda, viņai kā redaktorei bijis liels izaicinājums un atbildība. Arī mana dzimtā puse, gluži kā grāmatas autorei, ir Ziemeļlatgale, tāpēc man šis vārds “tuorags” skan tik tuvs, jo bijis klātesošs jau no bērnības. Lasot “Tuoraga stuostus”, priecājos par katru latgaliešu valodas vārdu, kuru biju dzirdējusi jau bērnībā.
Stāsti par pieaugšanu
Otrajai A. Slišānes grāmatai teksti tapuši divu gadu laikā, nemainīga vērtība – stāsti ir uzrakstīti latgaliski un, tieši tāpat kā unikālie deči, spēj aizķert lasītāja uzmanību ar savu savdabību, šajā gadījumā – ar to, ka latgaliski tiek runāts par tādām tēmām, kas līdz šim latgaliskajos prozas tekstos bijušas atstātas novārtā. Stāsti organiski saspēlējas ar pašas autores radītām grafikām, kas iegūlušas starp tekstiem un emocionāli paspilgtina stāstu radīto noskaņu.
Trīspadsmit īsstāsti – katrs pats par sevi patstāvīgs teksts – apvienoti vienā grāmatā, pārtop nedalāmā veselumā – stāstu krājumā par sievietēm un viņu izaugšanu / pieaugšanu un sāpīgajiem dzīves asumiem, kurus nevar noslēpt, bet kas samilst visnepiemērotākajos brīžos. Ja sākumā kādam varēja šķist, ka stāsti būs par biezpienu, tad, iesākot lasīt, kļūst skaidrs, ka autore vēsta (auž stāstus) par būtiskām lietām, skarot sociālas problēmas, kas piemeklējušas sievieti – meiteni, māti, sievu. Nepārliecinātība par sevi, kauns, izmisums, emocionāla un fiziska vardarbība – stāsti šķiet tik trausli savā īsajā formā, bet reizē tik koncentrēti spēcīgi, jo izliek pasaulei uz delnas šādu tēmu apskatu.
Biezpiens ir klātesošs stāstos, norādot uz konkrētās situācijas noskaņu, pavērsienu / iegūto pieredzi stāsta varones dzīvē. Brīžiem tuorags un ar to saistītie procesi ir viegli klātesoši (stāstā “iudins”, kad māte kaunina meitu par viņas izskatu, proti, viņasprāt, neglītajām kājām, tēvs ir darba procesā: “– Da toš navari pageidiet, man tādin juonūlej tuorags, – tuo tāvs pavusam sirdīgi. Nūliejs tuoragu, sasiejs marlie, pakārs pi viedra molas, nūskolovs pārnīcu, tāvs atguojs vieruos iz juos.” (25. lpp.)).
Brīžiem tuoraga klātesamība atklāj situācijas nospriegojumu vai kulmināciju (“Tuoraga tortu izsvīde iz rotu. Mozinkīs rotūs īzaņurdeja, sazagrūzeja. Jei dabova ai kulaku pa golvu, jis jov sirdīgs šņuoce, ka jei nikam nader, pavusam nikam jei nader, pat muote nu juos nikaida.” (67. lpp.)) Stāstu varones bieži vien ir par sevi nepārliecinātas, un tuorags ir klātesošs liecinieks (varbūt pat iemesls?) viņu kaunpilnajos dzīves brīžos. Te jo spilgts ir stāsts “tārags”, kurā galvenā varone, gribēdama veikalā nopirkt biezpiena bulciņas, uztraukumā tās nosauc par tāraga (cenšoties latviskot vārdu “tuorags”) bulciņām un saņem pārdevējas pārmetumus par nemācēšanu runāt pareizi latviski.
Stāsts “bolss” nedaudz atšķīrās no citiem grāmatas tekstiem, jo tajā galvenā varone šķita galvas tiesu pārāka par visiem dzīves mazajiem / lielajiem pāridarījumiem, jo apzinājās savas stiprās puses, un viņas gadījumā tā bija dziedāšana: “nasadzierdiet puormatumus nu cjoces ai tuoragu zūbu škierbuos, kas braukuse jūs viertīs, klausietīs i viertiet. nazaļaut sevi saškiruot. nageidiet ni salīliešonas, ni gūda i napalikt lapnai. dzīduot ai prīcu, jai lobs bolss, jai cīši lobs bolss. kod jei dzīd vīna pate, kod sauc i kod vusas dzīdam kūpā.” (36. lpp.).
Rakstnieces īsie stāsti ir atmiņā paliekoši un emocionāli spilgti, nemaz tik ātri neatlaiž vaļā. Salikti vienā veselumā, gluži kā salipināti vienā tuoraga gabalā, ļauj ielūkoties sievietes iekšējā pasaulē. Jāuzsver, ka trīs no krājumā publicētajiem stāstiem uzvarēja literāro prozas tekstu konkursā “Latgolas prozys skaitejumi 2020” un izskanēja starptautiskajā literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2020”. Savukārt šobrīd autorei top stāstu krājuma “Tuoraga stuosti” otrā daļa.
