Ekosaimniecībā savvaļas lopi palīdz izaugt jaunajam priežu mežam 3
Jaunpiebalgas novada ekosaimniecības “Lielkrūzes” īpašnieks Guntars Dolmanis savvaļas zirgus un govis tur jau vairāk nekā desmit gadus. Vērojot to uzvedību, saimnieks nonācis pie secinājuma, ka savvaļas ganāmpulks ir labs palīgs ne tikai pļavu noganīšanā, bet arī priežu jaunaudžu kopšanā. G. Dolmanis: “Senāk cilvēki mežā ganīja gan govis, gan kazas, gan cūkas un neviens īpaši nepētīja, ko kurais dzīvnieks ēd. Es meža ganībās laižu govis un zirgus un zinu, ko kurais dara vai nedara. Kā parādās sniegs, tā govīm rodas tieksme ēst skujas. Tāpēc egļu audzi tās tiešām var nopostīt. Taču priedes un brīnumainā kārtā arī ozolus ne govis, ne zirgi neaiztiek. Turklāt vietās, kur ganās savvaļas lopiņi, meža dzīvnieki nemīl uzturēties, tāpēc šāds savvaļas ganāmpulks var palīdzēt priežu jaunaudzei izaugt bez speciālas kopšanas un ķīmijas pret meža zvēru postījumiem.”
G. Dolmanis stāsta, ka buļļiem pavasarī ļoti garšo bērzu pumpuri. Tie tad savērpjot ar ragiem jau paresnus bērziņus, noliecot tos un mielojoties. Savukārt savvaļas zirgiem garšojot apšu pumpuri. Zirgi pavasarī jūtot, kolīdz kļavās sāk cirkulēt sulas. Lai tiktu pie kārotā, tie mēģinot kokus nomizot. Bet tikko sulu laiks beidzoties, zirgi kļavas vairs neaiztiekot.
“Lielkrūzēs” savvaļas zirgus tur tāpēc, ka ekosaimniecībā bioloģiski vērtīgās pļavas nedrīkst pļaut, izmantojot tehniku. Bet zirgi noēdot gan visu zāli, gan kūlu, gan arī nobradājot ciņus. G. Dolmanis: “Zirgs līdz pēdējam cenšas sienu neēst, viņš ēd zāli, kūlu, tā garšo labāk. Tāpēc arī šoziem siena šķūnis gandrīz nav aiztikts, visi lopiņi pārziemojuši labi, govīm atskrējis pirmais teliņš, un arī zirgu ganāmpulkā ir jauns kumeliņš.”
Saimnieks uzskata, ka savvaļas govis, kas uzaudzējušas biezu spalvu kā lāči un guļ kupenās, ir daudz veselīgākas nekā kūtī turētās, kuras pāris reizes pa ziemu izlaiž pastaigā, un tad jāskatās, lai nenosalst. Teliņi savvaļas govis zīžot visu gadu. Kad piedzimst jaunais teliņš, tad govs mamma veco dzenot prom, bet, ja gadās nelaime un jaunais teliņš aiziet bojā, tad iepriekšējā gada mazulim lieli prieki – tas atkal tiek pie pupa, bet govsmamma ir paglābta no piena triekas. Esot arī interesanti vērot lopiņu savstarpējās attiecības un secināt, ka viņi pazīst savus asinsradiniekus. Ja bulli nošaujot, kas dažkārt esot nepieciešams, neviens no ganāmpulka nesatraucoties un neliekoties par nokritušo biedru ne zinis, izņemot radiniekus. Tie gan pienākot klāt un atvadoties. G. Dolmanis novērojis, ka lopiņi atpazīstot savējos trīs paaudzēs.
Saimniecībā ir arī aitas, tās gan mežā negana. Tā kā ganāmpulks pērn stipri cietis no klaiņojošiem suņiem, saimnieks bija nolēmis aitas šogad likvidēt, tāpēc teķis nokauts jau pirms gada. Taču sanācis tā, ka šopavasar aitām sadzimuši tik daudz jēru kā vēl nekad…
“Lielkrūzēs” mežu cērt tikai izlases cirtēs un arī tikai tad, kad vecie koki kavē to kociņu attīstību, kas aug otrajā stāvā. “Dabas vērtības mežā man ir svarīgākas par to, cik kubikmetrus es varētu nocirst. Manā mežā ir ap piecdesmit dažādu putnu sugu – te ligzdo dzilna, mazais ērglis, zivju ērglis. Zivju dīķos mīt pīles, tās veicina planktona attīstību, no tā savukārt pārtiek zivis, kuras es nepiebaroju. Viss notiek dabiski,” skaidro G. Dolmanis.
Pirms gadiem četriem vasaras orkāns saimniecībai nodarīja lielu postu – pārdesmit minūtēs tas nogāza 18 hektārus pieauguša, saudzēta meža. Mežsaimniecības noteikumi prasīja arī neskartos kokus nocirst un stādīt vietā jaunu mežu. Taču saimnieks tā nebija ar mieru un panāca, ka viņa meža īpašumam tika piešķirts īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss, uz ko šādi noteikumi neattiecas. Saimnieks arī novērojis, ka koki nav lauzti tur, kur tuvumā ūdens – grāvju malās un dīķu tuvumā. Viņš domā, ka tas tāpēc, ka šajās vietās gaiss ir vēsāks un nav uzkarsis tā kā virs izcirtumiem, kur karstais gaiss, ceļoties augstāk un saskaroties ar vēsākiem gaisa slāņiem, veido virpuli.
Arī par bišu pazušanu viņam ir savs viedoklis: “Zinātnieki pēta un nevar vien izpētīt, kur paliek bites? Zem pļaujmašīnām – tur arī tās paliek. Agrāk, līdzko izkapts pieskārās zieda kātam, bites paspēja aizlidot, tagad, kad pļaujmašīnām virs izkaptīm pārsegs, lai kāds akmentiņš netrāpītu logā, viss, kas zālē, tur arī tiek samalts. Par labu tas nāk tikai baltajam stārķim, kuram šajā laikā jābaro bērni.”
Guntars Dolmanis darbojas arī sabiedriskā organizācijā “Vides biedrība “Krūzes””. Tā nodarbojas ar bioloģiskās lauksaimniecības pētniecību, apmācību un popularizēšanu. Par ilgtspējīgu saimniekošanu G. Dolmanis izvirzīts meža nozares gada balvai “Zelta čiekurs”, kura pasniegšanas ceremonija notiks maijā.
