“Savus varoņus aizstāvēšu.” Saruna ar Arturu Krūzkopu 2
Piektdien, 6. martā, Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Reiņa Suhanova izrāde “Dzīvnieks”, kuras pamatā ir somu kulta rakstnieka Arto Pāsilinnas romāns “Zaķa gads”, ko, teātrim pielāgojot, dramatizējis Artūrs Dīcis.
Galvenajā lomā ARTURS KRŪZKOPS, kurš pirms gada šajā laikā saņēma Harija Liepiņa balvu, savulaik nēsājis Nacionālā teātra ceļojošo balvu – Kārļa Sebra gredzenu, “Spēlmaņu naktīs” apbalvots kā Gada jaunais skatuves mākslinieks un Gada otrā plāna aktieris, bet pēdējā laika aizvadītajās sezonās nospēlējis nozīmīgas galvenās lomas.
2018. gadā pasauli aplidoja skumja vēsts, ka 76 gadu vecumā Lapzemē miris somu kulta rakstnieks Arto Pāsilinna (1942–2018). Viņš ir viens no populārākajiem mūsdienu somu rakstniekiem, runā, ka tieši viņa dēļ somi atguvuši interesi par lasīšanu. Rakstnieks dzimis Lapzemē, 960 kilometrus uz ziemeļiem no Helsinkiem – Kitilā.
Jau no tīņa gadiem strādājis fizisku darbu, bijis meža cirtējs un laukstrādnieks, zvejojis, gājis medībās, un visas šīs nodarbes atrodamas viņa grāmatās, kad viņš no meža “iznāk laukā” un kļūst par žurnālistu. Savukārt žurnālistika kalpojusi kā labs treneris, lai vēlāk rakstītu daiļliteratūru. Sarakstījis 36 romānus, kas tulkoti dažādās valodās, rakstījis arī TV un kino scenārijus. Romāns “Zaķa gads” tapis 1975. gadā un uzskatāms par populārāko autora darbu.
… Vīrietis kopā ar kolēģi atgriežas no komandējuma. Pa ceļam notiek it kā nebūtisks negadījums – automašīna notriec zaķi. Vīrietis dodas mežā to uzmeklēt un vairs no meža neiznāk… Tā izrādi piesaka Nacionālais teātris.
– Artur, atļaušos tomēr izteikt minējumu, ka ar jēdzienu “dzīvnieks” izrādes nosaukumā nav domāts tikai zaķis gluži vien?
A. Krūzkops: – Gan, gan. Arī par cilvēku mēdz teikt, ka jebkurā no mums ir kāds dzīvnieks. Katrā savs. Pasakās taču lasām – stiprs kā vērsis. Vai bailīgs kā zaķis. Cilvēku salīdzina ar dzīvnieka maņām. Izrādes nosaukumu var tulkot dažādi, tāpat kā pašu zaķi, kas ir viens no stāsta galvenajiem varoņiem.
– Un tavs varonis ir …
– Tas vīrietis, kurš notriec zaķi. Valdemārs, trīsdesmitgadnieks, žurnālists, kuram ienāk prātā doma – nez kā būtu vienu dienu pavadīt mežā… Līdz tas ievelkas un galu galā izmaina visu viņa dzīvi.
– Vai tev pašam gadījies ar mašīnu kādu dzīvnieku notriekt?
– Paldies Dievam, nekad mūžā nevienu sabraucis neesmu.
– Par ko, tavuprāt, īsti ir uzveduma stāsts?
– Tieši pirms šīs sarunas aktrisei Daigai Kažociņai, kas ir vienīgā sieviete mūsu veču kompānijā, pavaicāju – par ko ir izrāde? Un viņa teica, ka tā beidzot būs izrāde, kur dāmas mierīgi var vest līdzi savus večus, jo šajā iestudējumā būs ļoti daudz par vīriešiem.
Par manas paaudzes cilvēkiem, trīsdesmitgadniekiem, kuri vēl domā, vai mainīt savu dzīvi par simt astoņdesmit vai visiem trīssimt sešdesmit grādiem, vai arī turpināt kā līdz šim, kaut arī tev īsti nepatīk ne tavs darbs, ne dzīve… Stāsts ir par dzīves izvēlēm. Un Artūrs Dīcis šo somu autora stāstu pietuvinājis Latvijai.
– Vai mežs mūsu platuma grādos nav tāds pats…
– Maršruts ved arī laukā… Un tas ir apmēram tāds – Rauna, Valmiera, Gulbene, Stāmeriena, Brenguļi, un beigās galvenais varonis Valdemārs nonāk “Vientuļos”. Ir arī tāda apdzīvota vieta Latvijā – pie Krievijas robežas, kur mans žurnālists arī ieslīd.
Artūrs Dīcis šo to pierakstījis klāt, kas nav oriģinālā romānā, piemēram, paplašinājis Valdemāra un viņa sievas attiecību līniju. No asprātīgām, komiskām epizodēm, kuras parāda žurnālista rīcības cēloņus, pamazām paveras lielisks vēstījums ar negaidītu un pārsteidzošu izskaņu. Šajā uzvedumā būs atvērta teātra valoda.
Izrāde veidota tādā road trip variantā, ceļojuma tipa veidā, kur katras konkrētās vietas sajūtas radām ar atšķirīgām noskaņām un bildēm.
– Un Jēkaba Nīmaņa mūziku…
– Jā, un vēl tā foršā lieta, ka mēs, visi aktieri, visu laiku esam uz vietas, taču turpat, spēles laukumā, vari pārtapt par jebko. Izrādē ļoti daudz lomu, bet aktieri esam tikai mēs pieci.
Raimonds Celms un Jānis Āmanis spēlē daudz un dažādus tipāžus, ātri pārmainās no tēla tēlā, un tas viss notiek skatītāja acu priekšā. Nav nekādas slēpšanās. Tāds labs teātris. Mārtiņš Brūveris ir burvīgs zaķis. Starp citu, viņš ir beidzis Leļļu teātra kursu un bijis viens no labākajiem, kas darbojies ar lellēm.
– Vai piekrīti režisora Reiņa Suhanova teiktajam, ka jebkuru cilvēku kaut reizi mūžā ir uzmācīgi vajājusi vēlēšanās pamest visu un aiziet citā vidē, piedzīvot ko galīgi neplānotu?
– Jā, protams. Kaut arī es mīlu darbu teātrī, reizēm uzmācas sajūta – viss…
Kāpēc es nevarētu strādāt kādā birojā, darīt darbu bez stresa, kāds valda teātrī.
Pēc kaut kāda galēja sasprindzinājuma tādas domas iešaujas. Bet paiet brīdis un saproti – tas tikai mirkļa vājums…
– Brīžos, kad esi lomā ieguldījis pamatīgu darbu, bet kritiķis to pamatīgi nokritizē?
– Ar gadiem jau gribas strādāt arvien jēgpilnāk, bet teātris ir gaistoša māksla. Un, ja pēc tam, kad esi pamatīgi un daudz no sevis tajā ielicis, atdeves un gandarījuma nav, patiešām pārņem domas par laukiem, darbu kādā gaterī, kur pelnīt naudu un neuztraukties ne par ko. Bet savu izrādi es aizstāvēšu vienmēr.
Lasot, piemēram, par “Revidentu” (Nacionālajā teātrī šajā sezonā krievu režisora Ņikitas Ķobeļeva iestudētā hrestomātiskā Gogoļa komēdija ar Arturu Krūzkopu galvenajā lomā. – V. K.) rakstīto, pārņem emocionāli jocīga sajūta, it kā vērtētāji kaut ko nebūtu saskatījuši.
Man pašam patīk tas cilvēks, blēdīgais, provinces pilsētiņas varas vīru par revidentu noturētais Hļestakovs, ko spēlēju. Es kaifoju, iejūtoties viņa ādā, viņš nav nekāds rūdītais blēdis, bet smalki māk izmantot aprobežotu cilvēku piespēlētās iespējas. Bet, pašam spēlējot uz skatuves, tu jau neredzi to kopējo bildi no malas, liekas forši…
– Vai tev patīk tavs varonis izrādē “Dzīvnieks”, kas viņš īsti ir par tipu?
– Žurnālists Valdemārs man nāk lēnām. Vēl tikai pirms nedēļas Reinim (režisoram Reinim Suhanovam. – V. K.) teicu, ka man beidzot šis tēls sāk kļūt interesants. Jau sacīju, ka pats laikam nekad nespētu pieņemt tik kardinālu lēmumu, kā mainīt savu dzīvi par trīssimt sešdesmit grādiem.
Pēc Artūra Dīča dramatizējuma izlasīju arī pašu romānu “Zaķa gads”. Jo dramatizējums ir viena lieta, bet romānā ir daudz kā tāda, ko nevar ierakstīt lugā, uzlikt uz skatuves, bet var atrast daudz noskaņu un lietu, kas palīdz veidot lomu.
Arī medijos ik pa laikam parādās ziņas par cilvēkiem, kuri pamet darbu, pārdod visu, kas viņiem pieder, un ar vienu kredītkarti kabatā un somu plecā dodas ceļot pa pasauli. Brīnišķīgi, apsveicami, ja tā var. Es, piemēram, vairs nevaru tā izdarīt, pārāk daudz kas – darbs, ģimene – tur pie zemes.
Bet lasām arī par ģimenēm, kuras pārvācas prom no Rīgas, uzbūvē māju kaut kur meža vidū, audzē paši sev ekoloģiskus produktus… Milzīga izšķiršanās, stipri cilvēki.
Bet zinu arī tādus savas dzīves mainīšanas stāstus, kuri beigušies traģiski.
Ne ar ko. Kad tev vairs nav nekā.
– Darbs, mājas, rītos mēģinājumi, vakarā izrādes – aktiera dzīve tā rit mēnesi pēc mēneša. Kur smelies, lai atjaunotu sevi, gūtu emocijas?
– Cenšos aizbraukt uz saviem laukiem Limbažu pusē. Ikdienā agrā rītā pasportot. Vakar man gadījās brīvs vakars, un aizgāju uz izrādi “Arī vaļiem ir bail” tepat, mūsu Nacionālajā teātrī. Godīgi sakot, ne tik daudz, lai redzētu uzvedumu, bet atslēgtos. Jo zinu – ja aiziešu mājās, tik un tā domāšu par savu pirmizrādi, kas tuvojas.
Ja esi iemests jauniestudējumā, no tā ārā nevari iziet, kamēr nospēlēta vismaz pirmizrāde.
Visu laiku domā par jauno darbu. Un tad esi spiests trīs stundas skatīties ko citu, lai atslēgtos. Bet “Arī vaļiem ir bail” izrādījās viena no gaumīgākajām pēdējā laikā redzētām komēdijām.
– Un ko tu saki par “Kalponēm”?
– Man ļoti mīļa izrāde. Ģeniāla triju aktrišu – Rēzijas Kalniņas, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ievas Segliņas – spēle. Ja kāda no viņām kaut kādu iemeslu dēļ nevarētu iznākt uz skatuves, nevienai citai aktrisei kādā no lomām ielēkt nav iespējams.
– Šim jautājumam bija arī zemteksts – vai ej skatīties izrādes, kur spēlē tava dzīvesbiedre, Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa?
– Protams. Mēs cenšamies viens otru pieskatīt, būt arī kritiski, ne vienmēr glaimojoši. Bet cenšamies skatīties ne tikai viens otru, bet arī citas izrādes, jo aktierim tas ir ļoti svarīgi.
– Esi teicis, ka, strādājot ar lomu, tev interesanti, ja no tās vari paņemt ko sev. Kā šādā aspektā ar tavu žurnālistu Valdemāru “Dzīvniekā”?
– Es jau runāju par izvēlēm. Kad vari pateikt, ka jūties brīvs? Kad tu nevergo savam darbam. Citādi, ja to vien dari kā tikai strādā un tikai naudas dēļ, tu arī pārvērties par dzīvnieku, kas dzenas vienīgi pēc dienišķās iztikas.
Es, par laimi, teātrī jūtos brīvs.
Jo daru darbu, ko mīlu, neesmu tajā iegrožots vai iesprostots. Brīvības izpratnes filozofija ir svarīga katrā lietā, arī ģimenē. Esi saistīts laulības saitēm, bet tev vienalga kaut kādā ziņā jājūtas brīvam.
Meža dzīvnieki, ja piesieti, gatavi nograuzt sev ķepu. Bet ko mēs darām, lai būtu brīvi? Kā lielās lietās, tā ikdienišķās… Vai ko daru tāpēc, ka vajag, vai tādēļ, ka vēlos?
Protams, neesmu jau nekāds ideālists. Reizēm ir lietas, ko esi spiests darīt vienkārši tāpēc, lai nomaksātu rēķinus un dzīvotu. Nekādu absolūto nirvānu jau nesasniegsim.
– Kādreiz aktieris izdara lielu darbu, bet izrādes mūžs īss…
– Žēl, protams. “Baltiešu gredzenu” (Viestura Kairiša režija. – V. K.) nospēlējām tikai vienu sezonu. Man stāsts par baltvāciešu likteni 1939. gadā un viņu nozīmi mūsu vēsturē likās ļoti svarīgs, bet – ko lai dara, ja cilvēku, kas vēlas par šādām tēmām domāt teātrī, ir vien divdesmit tūkstoši…
Bet pirms katra nākamā darba vienmēr ceri uz veiksmi, ka izrādei būs ilgs mūžs.
Tiem, kam patīk komēdija “Arī vaļiem ir bail”, būs interesanti skatīties arī “Dzīvnieku”. Artūra Dīča humors ir ļoti foršs. Latvijas teātros kopumā vispār ir ļoti daudz interesantu izrāžu.
Pēdējos gados iznācis nenormāli daudz labu grāmatu, ir lieliski klasiskās mūzikas koncerti. Man jau šķiet, ka latviešu vēlme pēc dziļas kultūras dzīves ir viena no nācijas zīmēm. Ja tā izzustu, tas būtu krusts arī valstij.
