Savulaik juties kā otrās šķiras pilsonis, “baltais nēģeris pats savā tēvzemē”. Atceroties Visvaldi Lāci 4
Vienā no savām grāmatām par latviešu leģionu Visvaldis Lācis vērsās pret domu, ka leģiona lomu mūsu vēsturē objektīvi būs iespējams izvērtēt tikai tad, kad aizsaulē būs aizgājis pēdējais no leģionāriem.
Lācis uzskatīja, ka viņam kā šo notikumu dalībniekam ir pienākums pašam izstāstīt leģiona vēsturi, lai citi to nevarētu sagrozīt pa savam prātam.
Krievijas varasiestādes vēl pagājušogad pamanījās ierosināt krimināllietu pret Lāci par “nacisma attaisnošanu”, lai gan Lācis vienmēr uzsvēris, ka latviešu leģionāri cīnījās par brīvu Latviju, nevis noziedzīgo Hitlera režīmu.
“Mēs nebijām fašisti un nebijām arī komunisti. Divos pasaules karos mūsu tauta ir noasiņojusi. Latviešu karavīri ir cirsti vairāk nekā Latvijas meži,” savulaik rakstīja Lācis.
Daudzi viņa vienaudži gāja bojā karā vai Staļina režīma represijās, bet Visvaldis bija veiksminieks: viņš nodzīvoja ļoti garu un piepildītu mūžu.
Pienākums pret tēvzemi
Visvaldis Lācis ir dzimis 1924. gada 12. martā Valmierā. Viņa tēvs Eižens bija augsta ranga Politiskās pārvaldes ierēdnis. Visvaldis atceras, ka bērnībā audzināts ļoti patriotiskā garā.
“Es nekad nedzirdēju nevienu sliktu vai nievājošu vārdu par Latvijas valsti.”
1940. gada septembrī, dažus mēnešus pēc padomju okupācijas, viņa tēvs gāja bojā satiksmes negadījumā. Visvaldis sprieda, ka tēva pāragrā nāve izglābusi ģimeni no represijām, jo citus Politiskās pārvaldes ierēdņus padomju režīms nošāva un viņu ģimenes tika izsūtītas.
Visvaldis tolaik mācījās ģimnāzijā un svārstījies starp diviem dzīves ceļiem: vai nu studēt vēsturi, vai arī kļūt par Latvijas armijas virsnieku. Liktenis bija lēmis, ka viņam sanāca apvienot abus ceļus, jo Visvaldis tika ierauts kara virpulī, bet vēlāk kā vēsturnieks padziļināti pētīja šos notikumus.
“Man bija 16 gadi, kad pats pieredzēju, kā ar viltu, meliem un rupju varu iznīcināja Latvijas brīvvalsti. Kad, vāciešiem Latviju okupējot, atklājās Baigā gada terora, spīdzināšanas, slepkavību un terora fakti, 17 gadu vecumā es iestājos latviešu brīvprātīgo bataljonā, lai novērstu Baigā gada atkārtošanos.”
Jauneklis izgāja militāro apmācību, bet māte viņu izglāba no sūtīšanas uz austru-mu fronti, jo bataljona vadībai atklāja, ka puika viltojis dzimšanas apliecību un patiesībā vēl ir nepilngadīgs.
Visvaldis bija ļoti apbēdināts, tomēr jau 1943. gada pavasarī viņš varēja atgriezties dienestā, jo tika iesaukts latviešu leģionā. Viņš izgāja virsnieku apmācību kursu, bet vadība nosprieda, ka nepilnus 20 gadus vecais jauneklis vēl nav gatavs kļūt par virsnieku, tikai par virsnieka vietnieku.
Arī tā bija veiksme, jo Lācis vēlāk atzina: ja būtu iecelts par leģiona virsnieku, pēc kara viņam būtu garantēti desmit gadi gulaga nometnē, bet tā viņš tika sveikā cauri ar karagūstekņu filtrācijas nometni.
“Man iznāca piedalīties divās Kurzemes cietokšņa lielkaujās. Es nebiju nedz varonis, nedz gļēvulis. Tāpat kā vairākums 19. divīzijas karavīru, uzskatīju, ka izpildu savu pienākumu pret tēvzemi. Nebija jau arī nekādas izvēles,” savās atmiņās rakstīja Lācis.
1945. gada martā viņu ar padomju mīnmetēja šāviņu ievainoja gurnā, bet ievainojums nebija pārāk smags. Maija sākumā viņš jau gatavojās atgriezties frontē, bet nepaspēja, kara beigas sagaidīja Talsu kara lazaretē.
“Baltais nēģeris”
Lai gan pēc kara Lācis netika represēts, viņš atzina, ka visu gandrīz pusgadsimtu ilgo padomju okupācijas laiku juties kā otrās šķiras pilsonis, “baltais nēģeris pats savā tēvzemē”.
Lācis apzinājās, ka viņš kā bijušais leģionārs var nesapņot par vēstures studijām, tādēļ pieteicās Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, lai mācītos par veterinārārstu.
Divus kursus pabeidzis kā teicamnieks, bet tad viņu un vēl vairākus studentus izmeta no augstskolas par “reakcionārās budžu ideoloģijas paušanu”.
“Visvaldis Lācis bija vācu armijas karavīrs un ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju varu. Lācis atklāti pateica, ka viņam nepatīk padomju vara un kolhozu iekārta,” ziņoja laikraksts “Padomju Jaunatne”.
Otrreiz viņu izmeta no augstskolas 1961. gadā, kad Lācis tika atskaitīts no Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes 5. kursa, lai gan arī šeit bija mācījies ar teicamām sekmēm.
Šoreiz viņa “grēks” bija tas, ka Lācis aizstāvējis Eduarda Berklava vadītās latviešu nacionālkomunistu grupas rīcību un protestējis pret Latvijas kolonizāciju ar sveštautiešiem.
Augstāko izglītību viņš ieguva tikai 41 gada vecumā, kad neklātienē ar izcilību beidza Maskavas Svešvalodu institūtu. Lācis brīvi runāja angļu, vācu un krievu valodā, bija apguvis arī zviedru valodu.
Idille pie Gaiziņa
Septiņdesmito gadu nogalē viņš ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Vestienu, kur uzcēla māju skaistā vietā netālu no Gaiziņkalna.
“Tagad jau rit četrpadsmitais gads laukos, un tagadējo Rīgu, kuras zeme, ūdens un gaiss piesārņoti līdz veselībai bīstamai pakāpei un kura bez tam vēl pilna ar manām sajūtām neizturamo sveštautiešu valodu un uzvešanās normu jūkli, es pat lāgā redzēt nevēlos, kur nu vēl tajā dzīvot,” 1990. gadā Madonas rajona laikraksta “Stars” slejās atzina Lācis.
Vēlāk gan viņam nācās vismaz uz laiku atgriezties Rīgā, jo uz galvaspilsētu Lāci aizveda politiķa gaitas. Viņš bija Latvijas patriots un latviešu nacionālists līdz sirds dziļumiem. Astoņdesmito gadu beigās viņš aktīvi iesaistījās atmodas kustībā.
“Visu mūžu mani ir pavadījusi stipra tieksme darīt visu, lai atjaunotu Latvijas brīvvalsti,” rakstīja Lācis.
Viņš kļuva pazīstams kā ražīgs publicists un vēsturnieks, daudz rakstījis par Latvijas vēstures un politikas jautājumiem. Lācis ir sarakstījis grāmatas “Latviešu leģions patiesības gaismā”, “Latviešu zemes un tautas vēsture”, “Nacionālisms un brīvība”, “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?” u. c.
Lācis pamatoti lepojās ar savu bibliotēku, kurā bija savācis ap 2000 grāmatu, galvenokārt par vēsturi.
Zāļu vietā kustības
Nepiekāpīgā rakstura dēļ politikā viņam neklājās viegli. Lācis piedalījies “Visu Latvijai!” dibināšanā, bet Saeimā pirmoreiz tika ievēlēts 2006. gadā no Zaļo un zemnieku savienības saraksta.
2010. gadā viņu ievēlēja jau no Nacionālās apvienības saraksta. Lācis nebija gatavs pakļauties konjunktūrai: pēc nesaskaņām ar partijas vadību viņš izstājās gan no ZZS, gan no NA frakcijas. Astoņdesmit sešu gadu vecumā viņš vēl pamanījās uzspēlēt Saeimas futbola komandā kopā ar daudz jaunākiem kolēģiem.
Lācis visu mūžu rūpējies par sava ķermeņa uzturēšanu teicamā fiziskā formā, arī Saeimas deputāta amatā viņš nereti no mājām Imantā uz darbu Vecrīgā gājis kājām.
Lācis uzskatīja, ka kustēšanās ir labākās zāles pret visām slimībām, tādēļ arī vecumdienās gandrīz katru dienu devās kilometriem garās pastaigās un skrējienos Gaiziņa apkaimē. Gada laikā viņš tādējādi veica līdz pat 2000 kilometru.
“Manā dzimtā nav ilgdzīvotāju, pārsvarā visi miruši “normālā”, 70–80 gadu vecumā. Es viņus esmu pārspējis tikai ar aktīvo dzīvesveidu,” stāstīja Lācis.
2016. gada rudenī viņš pirmoreiz piedalījās maratona sacensībās, 42 kilometrus garo Valmieras maratona distanci veicot astoņās stundās 13 minūtēs un 51 sekundē. Vēl pēc gada Lācis piepildīja savu sapni un noskrēja slaveno Berlīnes maratonu.
Deviņdesmit triju gadu vecumā viņš bija vecākais dalībnieks vairāk nekā 40 000 skrējēju vidū.
Distances beigās viņam klājies ļoti grūti, pavadoņi teikuši, ka varbūt labāk izstāties un paņemt taksometru, bet Visvaldis bija nolēmis par katru cenu tikt līdz finišam.
“Vācieši mani uzmundrināja; cilvēki, kas ielas malā sēdēja pie kafejnīcu galdiņiem, izteica apbrīnu par manu apņēmību, daži pat piecēlās kājās un palocījās. Finišā bija gandarījums, ka nepadevos un izturēju līdz galam.”
Viktorija. Mana vienīgā
Lācis bija apveltīts ar dzelzs vīra veselību, bet mūža nogalē lielākās problēmas sagādāja redzes pasliktināšanās.
“Tā ir mana dzīves traģēdija. Ja nebūtu problēmas ar redzi, katru gadu varētu uzrakstīt pa vienai divām grāmatām,” stāstīja Lācis, kad “Mājas Viesis” pirms dažiem gadiem viņu apciemoja Vestienā.
Viņam bija sarūpēta īpaša, vairāk nekā 3000 eiro vērta ierīce, kas rakstīto tekstu palielina piecas līdz desmit reizes, tādēļ viņš varēja turpināt lasīt avīzes, žurnālus un grāmatas.
Lācis toreiz sūrojās, ka pēc sievas nāves jūtas vientuļš. Laulībā ar savu mūža mīlestību Viktoriju viņš bija nodzīvojis 64 gadus, izaudzinājis trīs bērnus un piecus mazbērnus.
“Viktorija bija mana pirmā un vienīgā sieviete,” lepojās Visvaldis. Viktorija bija deviņus gadus jaunāka par Visvaldi, bet viņsaulē aizgāja agrāk, 2016. gadā.
Lācis teica, ka viņam ir labi bērni un mazbērni, kas viņu bieži apciemo. It kā jau būtu varējis pārcelties uz dzīvi pie kāda no bērniem, bet nav gribējis pārdot māju, kurā ieguldīts tik daudz darba un sirds siltuma. “Šeit ir brīnišķīgs klusums,” teica Visvaldis.
Mūža mājas Lestenē
Viņa veselības stāvoklis strauji pasliktinājies pēc tam, kad februārī Madonā pakritis uz ielas. Ārsti neko lauztu nav atraduši, bet Visvaldim pēc tam uznāca liels vājums, nācās izlaist pat iecienītās pastaigas.
“Vectēvs bija ļoti kustīgs cilvēks, visu gribēja darīt pēc sava prāta. Sēdēt mājās nebija viņa dabā. Tādēļ nāve zināmā mērā nāca kā atvieglojums,” stāsta mazdēls Reinis Lācis. Sava dzīves maratona finišu Visvaldis Lācis sasniedza 18. aprīlī.
Visvaldis tuviniekiem bija teicis, ka vēlas, lai viņu apbedītu latviešu leģionāru piemiņas vietā Lestenē, kur viņš kara laikā izgāja ugunskristības.
Tur jau laikus tika uzstādīta kapa plāksne ar viņa vārdu, uzvārdu, dienesta pakāpi un dzimšanas datiem. Kā stāsta mazdēls Reinis, šobrīd valstī noteikto ierobežojumu dēļ, kas attiecas arī uz bēru ceremonijām, urnas apbedīšana Lestenē varētu notikt pēc ārkārtas stāvokļa beigām, kad no Visvalža būs iespējams atvadīties ar pienācīgu cieņu.
Visvaldis pats savulaik rakstīja: “Lestenes brāļu kapos pie pieminekļa allaž ir tautas nolikti ziedi. Šeit nekad neesmu bijis viens, pat darba dienās vienmēr bijuši vēl kādi cilvēki. Lai nu tā būtu vienmēr.
Tad Lestenes brāļu kapos ar dziesmām par leģionāriem sirdīs varēs atgulties vēl citi karavīri un zem velēnām esošie varēs gulēt tā, kā skan mūsu dziesmā:
Tad varēšu es dusēt,
Par tēvu zemi klusēt,
Kas man tik dārga bij’.”
