Visu savu darba mūžu Kornēlija Apškrūma nostrādājusi vienā darba vietā par Virešu 1. bibliotēkas vadītāju. 8
“Ļoti mīlēju darbu ar grāmatām un cilvēkiem, tāpēc mana bibliotēka vairākus gadus bija labākā Latvijā. Pie manis pat brauca pieredzes apmaiņā. Vienreiz biju sarunājusi darbu Smiltenes mežniecības kultūras namā, citreiz gribēju sākt strādāt kultūras namā Siguldas tuvumā, bet Alūksnes rajona partijas komiteja maniem plāniem uzlika veto – labu darbinieci prom nelaidīšot. Tā kopš 1958. gada mans darba mūžs pagājis Virešu bibliotēkā, līdztekus bieži strādāju Virešu tautas namā – iestudēju lugas, dziedāju, vadīju pasākumus un rakstīju tiem scenārijus. Visskaistākais laiks manā dzīvē bija, kad kopā ar Lilitu Kauliņu, kura maniem dzejoļiem rakstīja mūziku, un Mētru Kalniņu, bijušo Gaujienas pagasta priekšsēdētāju, braukājām pa dažādām Latvijas vietām. Es lasīju dzeju, viņas dziedāja. Viesojāmies vairāk nekā divsimt vietās, pretī saņemot neizsakāmu cilvēku mīlestību. Pa Latgali un Kurzemi braukājām pat trīs dienas pēc kārtas,” atceras Kornēlija.
Vai nekad nav gribējies dzīvot pilsētā? “Nē, nekad,” teic Kornēlija. “Esmu mežiniece. Divdesmit kilometru apkārtnē ap Virešiem zinu katru purvu, katru mežu. Agrāk, kad veselība bija laba, stundām ilgi klīdu pa mežiem, reizēm arī pa naktīm. Ogu lasīšana, sēņošana – tas ir mans vaļasprieks. Savas meža gaitu izjūtas esmu apkopojusi dzejoļu grāmatā “Liepu un ozolu paēnā” ar Jāzepa Osmaņa gleznu reprodukcijām. Mežu un purvu aicinājums manī dzīvo joprojām. Tagad sēņot un ogot vairs nav pa spēkam, bet vismaz pasēdēt mežā vai pastaigāties pa to man sagādā lielu prieku.”
Kas nosaka cilvēka dzīves gājumu – pats cilvēks, liktenis vai Dievs?
“Uzskatu, ka daudz kas katrā cilvēkā ir augstākas varas ieprogrammēts, daudz kas atkarīgs no katra paša, bet ir lietas, kuras, kaut gribam, tomēr nespējam mainīt. Ticu Dievam, paļaujos uz viņu. Katru vakaru lūdzu par saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Ticībā ļoti svarīga ir piedošana. Esmu tikusi jau tik tālu, ka esmu piedevusi tiem cilvēkiem, kuri man reiz ļoti nodarīja pāri,” teic dzejniece. Jautāju, ja varētu dzīvot otrreiz, ko Kornēlija vēlētos mainīt savā dzīvē. “Neko nevēlētos mainīt, man šķiet, neko arī nespētu izdarīt, lai grozītu savu likteni. Vienīgi gribētu, lai cilvēki cits citu vairāk mīl un ir iecietīgāki un pretimnākošāki. Lai mēs viens otru vairāk sadzirdētu. Lai nepaejam vienaldzīgi garām cilvēkam, kuram ir grūti. Tas, manuprāt, dzīvē ir pats galvenais.”
Kas dzejniecei šobrīd sagādā prieku? “Pirmkārt, tie ir mani trīs mazdēli. Abi vecākie jau ir pieauguši, sasnieguši izvēlēto mērķi un zina, ko grib. Ģirts strādā lielā celtniecības firmā, Deins drīz beigs Rīgas Tehnisko universitāti un arī jau strādā savā profesijā. Jaunākais mazdēls Druvis vēl nav ticis līdz otrajam gadiņam. Dēls dzīvo Alūksnē, ir “fūres” šoferis. Jaunībā skaisti spēlēja ģitāru, dziedāja un rakstīja dzejoļus. Tagad šīs nodarbes pagaisušas.”
Kornēlija teic – viņu joprojām priecē arī iespēja lasīt labu dzeju vai cita satura grāmatu. Prieku sirdī rada arī pavasara tuvošanās.
“Nezinu, kā to darīšu, droši vien, sēžot uz ķeblīša, bet gribu ielaist zemē pirkstus. Dārzs ir mana lielā mīlestība. Savulaik tajā acis priecēja ne tikai krāšņas rozes, lilijas, dālijas, gladiolas, liela bija arī citu ziedu daudzveidība. Tiesa, pēdējos gados viss aizgājis savvaļā. Iešu pa dārzu kaut vai četrrāpus, lai gan zinu, ka man sāpēs,” teic Kornēlija.
Kornēlija Apškrūma
Dzimusi 1937. gada 12. aprīlī Valkas rajona Palsmanes pagastā
Beigusi Apes novada Sikšņu pamatskolu un Smiltenes ģimnāziju
Mācījusies LVU Filoloģijas fakultātē un Kultūras darbinieku tehnikumā
Vairāk nekā 40 gadus vadījusi bibliotēku Virešos
Izdotas vairāk nekā 50 viņas grāmatas, galvenokārt dzeja pieaugušajiem un bērniem
Gandrīz 40 gadus veido Alūksnes laikraksta “Malienas Ziņas” ikmēneša literāro lappusi “Ezerlāse”
Vairāku Vidzemes literātu saietu organizētāja
2007. g. par mūža ieguldījumu kultūrā un sabiedriskajā darbībā apbalvota ar Atzinības krusta Sudraba goda zīmi
Trīs reizes ieguvusi Lielo lasītāju balvu, pēdējo – 2015. gadā par grāmatu “Dzirdēt ar sirdi”
Sakomponētas vairāk nekā 100 dziesmas ar dzejnieces vārdiem
Ģimene – dēls, trīs mazdēli
