Izglābusi savu mugurkaulu, iepazinusi veģetatīvo distoniju. Elīzas Auziņas spēka stāsts 1
“Esmu sapratusi, ka dažādas ķibeles un krīzes, nonākšana sava dzīves posma zemākajā punktā ir milzīga likteņa dāvana, jo tā ir iespēja augt, izdarīt citādi, mainīt sevi un dzīvi,” uzskata Elīza Auziņa. Viņa ir fizioterapeite, fizioterapijas centrā Medsport vada fitnesa un citas kustību nodarbības. Pavisam agrā jaunībā Elīza piedzīvojusi bezcerību un depresīvas izjūtas, tomēr spēja atrast veidu, kā pacelt augstāk dzīves latiņu.
Elīzu iepazinām veselības un garīgā dzīvesveida festivālā Helsus. Viņa laipni piekrita novadīt vingrošanu mundrākai dienai, kur dalību ņēma festivāla un žurnāla 36,6 °C viesi. Tur nu nebija nekādas niekošanās! Vajadzēja kārtīgi iesvīst, ja vēlējās no sirds izpildīt visu, ko jaunā fizioterapeite liek priekšā.
Tagad Elīza rāda vingrojumus visiem žurnāla lasītājiem, piedāvājot vērtīgus paņēmienus sevis sakārtošanai. Mūsu saruna – par to, kā vairot enerģiju un spēt īstenot savus mērķus.
Vērojot, kā vadi nodarbības, un redzot video tavā Facebook lapā Fitness sievietēm, ir skaidrs, ka kopš bērnības esi sportiska meitene.
Pilnīgi pretēji!
Skolas laikā bieži negāju uz sporta stundām, labāk sēdēju kafejnīcā un ēdu bulciņas.
Viss sākās ar muguras sāpēm. Kopš bērnības man ir mugurkaula jostasdaļas deformācija. Ja ar šādu muguru neko nedara, tas var beigties bēdīgi. Tā arī notika. Ārsts iedeva garu lapu ar zāļu nosaukumiem. Bet man ir tikai 18 gadu! Negribu medikamentus! Jābūt taču veidam, kā citādi uzlabot muguras veselību, piemēram, ar vingrošanu. Tas izšķīra manu lēmumu par tālākām mācībām – studēšu fizioterapiju.
Kad Sporta pedagoģijas akadēmijā vaicāja, kāpēc esmu ieradusies, atbildēju, ka gribu palīdzēt pati sev un pēc tam arī citiem. Studēt gan nebija viegli. Lielākā daļa kursabiedru izsenis nodarbojās ar kādu sporta veidu, bet man sevi bija jārauj aiz matiem uz stadionu, lai skrietu krosiņu.
Pēc augstskolas kādu laiku padzīvoju Francijā, tur strādāja mans toreizējais draugs. Tomēr bezdarbība apnika, nolēmu atgriezties Rīgā. Sāku strādāt SPA kluba baseina bārā, servēju ēdienu un jaucu kokteiļus. Nācās noskatīties, kā ļaudis baseinā piedzeras. Beigās jau aizgāja līdz absurdam, es pat atteicos klientiem pārdot alkoholu, jo redzēju, kādi viņi pēc tam kļūst.
Sapratu, ka šāds darbs mani iztukšo. Taču ko citu? Savulaik reizēm gāju uz nodarbībām sporta klubā, skatījos uz treneri un domāju: es nekad tā nevarētu un arī negribētu. Tomēr, kad nācās meklēt darbu, sadūšojos un pieteicos sporta klubā vadīt nodarbības. Drīz vien man iepatikās citus motivēt, mācīt, rādīt.
Tomēr šis darbs vēlās kā smagnējs ritenis. Vēlu nācu mājās, no rīta atkal agri bija jādodas prom.
It kā darīju to, kas patīk, bet trūka enerģijas.
Biju mūžīgi pārgurusi, emocionāli iztukšota. Šis ritms un rutīna pamazām mani grauza, līdz kādā rītā attapos, ka sēžu gultā un raudu bez iemesla. Nav ne spēka, ne prieka, nekā nav.
Biju daudz dzirdējusi par veģetatīvo distoniju, bet domāju, ka tas tāds izdomājums, vēl dusmojos: ko var ap to ņemties! Taču nu pati to sajutu, biju kā pelnu kaudze. Tas bija baisi… Uz darbu vilkos, bet patiesībā vēlējos tikai vienu – ierauties savā čaulā un tur ilgi sēdēt.
Nolēmi meklēt psihologa vai mediķa palīdzību?
Nemeklēju, bet sapratu ļoti skaidri – tā vairs nespēju. Vai nu jābrauc prom, vai arī jāsāk kaut kas jauns. Izlasīju, ka piedzīvojumu un ekspedīciju biedrība Baltais kalns rīko pārgājienu. Nebiju nekāda iešanas fane, patiesībā pārgājieni šķita nejēdzīgs laika patēriņš. Vilkties 136 kilometrus? Tas likās pilnīgs kosmoss. Taču intuīcija, iekšējā sajūta mudināja: pamēģini!
Izrādījās, ka ne fiziskā slodze ir tas grūtākais… Pārsvarā gājām klusējot. Malās visādas domas, prāts visu laiku urķējās.
Uzjundījās visas manas sāpes, brūces tika uzplēstas, gāju raudādama un dusmodamās.
Līdz vienā brīdī – puf! – viss bija sadedzis, pārdedzis, izgaisis. Prāts visu bija sagremojis un apklusa. Tā bija tik laba sajūta, pilnīga eiforija… Viss tika izvētīts un nolikts malā, radās vieta nākt kam jaunam. To varētu salīdzināt ar pārslēgšanos no vienas frekvences uz citu.
Atgriezusies mājās, sajutu milzīgu enerģijas pieplūdumu. Varēju paveikt tik daudz, turklāt vairs nekritu tajā depresīvajā bedrē, kur atrados pirms tam. Sāku īrēt savas telpas, pati veidoju nodarbības. Sapratu, ka pārgājiena sistēma man der un labi palīdz. Nereti domā, ka pārgājiens trenē fizisko formu, bet daudz vairāk tas sakārto psiholoģisko noturību.
Vai ir svarīgi, cik ilgi iet vai cik kilometru nosoļo?
Kādam der 20 kilometru, lai tos pievārētu. Citam vajag Santjago ceļu, kas ietver 700 un vairāk kilometru, tikai tad jūtas gandarīts. Man pietiek ar simt kilometriem, bet, lai saņemtu jaunu enerģijas devu, nepieciešami grūti uzdevumi.
Pagāja aptuveni pusgads, kad jutu – atkal gribu iet pārgājienā. Mans draugs Viesturs Saldavs, kurš nodarbojas ar alternatīvo fitnesu un interesantiem ceļojumiem, piedāvāja jauno gadu sagaidīt Kolkā. Bet ceļu sāksim jau Dubultos trīs dienas iepriekš, mēģināsim iet tā, lai gadumijā nonāktu Kolkā. Es piekritu. Daudzi teica, ka esmu traka, taču es zināju: ja ticu sev, ka to varu, noiešu jebkādos apstākļos.
Gāju es un trīs puiši. Nojautu, ka pārgājiens ziemā būs grūtāks, tomēr nezināju, ka var būt tik grūti. Izgāju vasaras botās, parastās zeķēs un sadzīves mugursomu plecos, kas jau pirmajā dienā nospieda plecus līdz sāpēm. Nakšņojām teltī sniegā. Pamodos pārsalusi – telts slapja, kājas kā leduskluči, viscaur krata drebulis… Tomēr es biju dzīva!
No rīta nevarējām pat ugunskuru iekurt, jo līņāja. Bet ceļš jāturpina. Gājām pilnīgā klusumā, katrs koncentrējās sevī. Paspējām finišēt 31. decembrī. To gandarījumu vārdiem neaprakstīt!
Ķermeni piepilda milzu enerģija, jo pārkāpts pāri sev pieņemtām robežām. Esmu uzvarējusi sevi!…
Turpmākās svinības gan pavadīju mājās, preparējot kāju īkšķus, kam bija jānoņem nagi, jo tie bija nospiesti un aukstumā atmiruši.
Tātad pārgājienu atradi kā savu recepti enerģijas gūšanai. Ko ar to enerģiju iesāc?
Īstenoju agrāk izsapņoto, ieceres. Nereti ir tā – ideja parādās, bet, lai to uzsāktu un realizētu, trūkst iekšējo resursu, enerģijas. Ja tās ir par maz, diez vai izdodas.
Interesanti, ka pēc kārtējā pārgājiena līdz ar jaunu enerģijas vilni uzrodas arī cilvēki, kas palīdz īstenot manu mērķi. Pirms katra pārgājiena pasaku sev, ko vēlos, piemēram, gribu palielināt savu enerģiju un visus iekšējos resursus, lai sasniegtu to un to.
Es ticu, ka ķermenis mani sadzird ar katru šūniņu, palīdz virzīties uz iecerēto.
Līdzīgi izvirzu mērķi pirms katras nodarbības, ko vadu. Arī meitenēm, kas nāk pie manis trenēties, iesaku šo paņēmienu. Ja izrunā, varbūt pat pieraksta to, ko grib panākt, tiek palaists impulss, kas nonāk smadzenēs.
Teici, ka pagājušā gada laikā pa posmiem nogāji visu jūras piekrasti.
Vasarā pievārējām pēdējo posmu no Kolkas līdz Nidai. Šos 270 kilometrus gājām tikai piecas dienas. Kājas bija lupatās jau otrajā vakarā. Gājiens ietrāpījās viskarstākajā laikā. Pēdējā posmā nebija pat, kur patverties, visapkārt tikai mazas priedītes.
Beidzās dzeramais ūdens, un tad man sāka rādīties krāsainas halucinācijas.
Teicu puišiem: ja man ir jāmirst, tad lai tas notiek skaistā vietā… Viņi lika man iet jūrā, atdzesējos, un viss pārgāja.
Pēc pārgājiena prāts bija tik ass un skaidrs, ka nevarēju nosēdēt mierā. Visu laiku rosījās idejas, it kā pašas no sevis uzradās daudzas atbildes. Laikam biju kaut ko uzlauzusi savā prātā. Daži vaicā, kādēļ vajag kāpt pāri savai komforta robežai. Es atbildu: tad uzdrīkstos sasniegt vairāk.
Kādu dienu teicu savām meitenēm, kuras nāk pie manis vingrot: tā, tagad mēs iesim pārgājienā, maršruts 25 kilometri. Visas palika uz pauzes: kāpēc, mēs negribam… Es teicu, ka ir vērts pamēģināt. Nu jau notikuši vairāki pārgājieni. Dalība ir bez maksas, lai katram būtu iespēja doties.
Man patīk redzēt, kāds gandarījums pārņem cilvēku gājiena beigās, īpaši to, kurš iet pirmoreiz. Pēc tam meitenes stāsta, cik daudz kas pēc tam izmainās, piepeši sāc darīt to, ko agrāk nebiji uzdrīkstējusies.
Kas vēl spēj dot jaunu spēku dzīvei?
Celt enerģijas latiņu man palīdz ūdens un aukstums. Agrāk tas šķita biedējoši.
Doma par iešanu aukstā dušā radās pēc kārtējā pārgājiena.
Sāku ar kontrastdušu, siltumu arvien samazināju, līdz kādā rītā palaidu tikai aukstu ūdeni. Es tā bļāvu, kliedzu, šķita, ka ķermenis pretojas, atgrūž to visu. Tomēr turpināju. Nenoliegšu – pirmo nedēļu vajadzēja sevi piespiest. Toties tagad kā acis vaļā, tā ķermenis prasās aukstajā dušā. Pēc tam ir kolosāla sajūta un milzu jauda. Tas ir ātrākais veids, kā samainīt enerģiju.
Izmantoju arī ledusvannu. Ja prātā nerimst negatīvas domas vai kaut kas strauji jāizmaina, pieleju vannu ar aukstu ūdeni, sametu ledu un – žvikt! – iekšā. Nesen piemājas veikaliņā izpirku visas astoņas leduspakas.
Līdz ar aukstuma šoku izzūd nelāgais. Ir sajūta, ka pat āda citāda. Nav tik svarīgi, cik ilgi uzturas šādā vannā, galvenais, ka spēj pārvarēt sevi un iemērkties, par spīti tam, ka gar sāniem sitas kūstošs ledus. Tas ir līdzīgi kā ar mērķiem dzīvē – ne vienmēr vari iecerēto sasniegt, bet svarīgi uzdrīkstēties. Sākt darīt ir pats svarīgākais!
Lasu dažādus pētījumus par aukstuma ietekmi uz veselību. Lieki nekad neriskētu. Ledusvannā varu iemērkties, jo esmu rūdījusies gan pārgājienos, gan ikrīta aukstuma dušā.
Ziemā arī peldos, ja vien ir iespēja.
Man nav automašīnas, tādēļ peldi īstenot ir visai sarežģīti. Pagājušajā ziemā peldējos jūrā. Lai arī tā bija aizsalusi, malā atradu tādu kā iedobi, tur iesēdos, iegūlos kā vannā. Garām gāja cilvēki kažokos, mēteļos, fotografēja dīvainīti.
Vēl es no rītiem izapļoju locītavas, iekustinu visu. Un arī meditēju. To iemācīja mana ciguna skolotāja Īrisa Celma. Ar Īrisu iepazīstināja mana mīļā krustmāte Līga Pipare. Līga man ir īsts zelts, no viņas mācos milzīgo spēju darīt un paveikt lietas līdz galam, apbrīnoju viņas enerģiju un radošumu. Ne velti viņa ir viena no pieprasītākajām kino montāžas režisorēm.
Ar Īrisu satikos tolaik, kad biju smagā, depresīvā dzīves situācijā. Ja cilvēks nonāk savā viszemākajā punktā, bet līdz sirds dziļumiem vēlas tikt atkal augšup, tad nāk dzīves skolotāji. Man tā bija Īrisa. Esmu viņai no sirds pateicīga.
Visi mani mazie ikdienas rituāli dod papildu spēku, vairo enerģiju, lai izdodas normāli pavadīt dienu. Tā ir disciplīna pret sevi, kas dod iespēju koncentrēties svarīgākajam.
Klīnikā, kur savulaik vadīji vingrošanu, dzirdēju, ka pat puišiem nereti grūti izpildīt to, ko rādi.
Es vadu dažādas intensitātes nodarbības, arī ar diezgan augstu fizisko izturību.
Puisis atnāk un skatās tā nedaudz nievājoši, sak, ko gan vari tāda jauna un blonda… Kad lieku darīt, dažam labam nākas nolaisties no saviem augstumiem.
Rūdīšanās man palīdz ne tikai fiziskajai veselībai, bet arī stiprina mentāli, garīgi. Strādājot ar cilvēkiem, tas ir ļoti svarīgi. Nekādi sīkumi tevi nevar iespaidot, stāvi kā koks, un lai tas vējš pūš! Iekšējais kodols jātur stingrs. Šis kodols un gribasspēks ir jātrenē kā jebkurš muskulis.
Daudziem ir savāds priekšstats par vingrošanu, sak, pavingrošu, kļūs labāk, un tad varēšu likties mierā. Bet būsi jau pieradinājis ķermeni pie slodzes, pēc tam nedrīkstēsi šo barību vairs nedot! Arī tā ir disciplīna – turpināt iesākto.
Man jau arī mēdz disciplīna klibot. Pienāk rīts, kad jūtu – negribu slieties augšā un iet aukstā dušā, bet palikt siltā gultā un lasīt grāmatu. Tad saku sev stingri: tā, tagad tu sāc meklēt aizbildinājumus, ātri uz dušu! Aukstums aizskalo visus kašķus.
Disciplīna ir arī mākā iedot sev atpūtu. Ja visu laiku joņosi, kādā brīdī tāpat tiksi apstādināts, uznāks slimība vai cita veselības problēma. Un ko tad?
Tu ne tikai vadi fitnesa treniņus, bet arī strādā par fizioterapeiti. Ko ietver šis darbs?
Uzdevums ir uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti, lai tajā nebūtu vietas sāpēm. Apmācu, kā šajā ceļā var palīdzēt fiziskie vingrinājumi.
Es daudz sarunājos ar klientiem. Jau pēc brīža zinu, kur varētu būt veselības problēma. Kad lūdzu pastāstīt par sevi, daudzi teic apmēram šādi: strādāju garas stundas, man ir sēdošs darbs, maz guļu, nav laika atpūtai, īsti nepatīk tas, ko daru, bet nav citu variantu, jo jāpelna… Tad zinu, ka, visticamāk, sāp jostasdaļa. Šis ķermeņa apvidus simbolizē dzīves balstu, materiālo satvaru. Savukārt emocijas bieži vien sēž uz pleciem. Ķermenī atspoguļojas visas psihoemocionālās ķibeles – tas, ko nespējam sagremot, izelpot, izpūst ārā.
Kā gan var būt laba veselība, ja ir nesakārtotas attiecības vai nepatīk savs darbs?! Nevar būt laimīgs un vesels, ja visu laiku dara to, kas nepatīk. Katru dienu dara pret sevi. Gadiem tā dzīvo.
Cilvēks domā, ka vingros un viss uzlabosies, bet tā ir tikai neliela palīdzība. Esmu pieredzējusi – nomainot netīkamo darbu, cilvēka mugura rimst sāpēt. Tas gan nenozīmē, ka viņam vairs nav jāvingro. Sevi jādarbina, lai visas organisma sistēmas, visi orgāni būtu labā darba režīmā.
Kā nekā savulaik izglābu savu mugurkaulu no diska trūces un deģeneratīvām pārmaiņām, tāpēc varu droši apgalvot, ka nekas neārstē labāk par pacietīgu, regulāru vingrošanu, darbu ar sevi.
Stingra vēderprese ir pamats veselai mugurai, savukārt iekšējo muskuļu izturība un lokanība vairo ķermenī enerģiju.
Man ļoti palīdz pateicības prakse. Katru vakaru pirms miega pasaku paldies par visu, kas man dots, – gan par to, kas noticis šajā dienā, gan vispār dzīvē. Pēc laika, kad ik vakaru tā biju darījusi, piepeši atklāju ko ļoti svarīgu – jo vairāk pateicos, jo vairāk rodas tas, par ko pateikties.
Elīzas atziņas, kas var noderēt
Māka vairot enerģiju izmainīja manu dzīvi. Pārgājiens ir labs veids, kā sevi sapurināt, vairot enerģiju.
Pārvarot fiziskās grūtības, pieaudz psiholoģiski un emocionāli.
Es gribu darīt to, kas patiešām piepilda. Neklausos šaubu viedokļos no malas, bet eju un rīkojos.
Pārliecība par sevi un ticība saviem spēkiem ir ļoti svarīga. Es zinu tik daudzus, kuri varētu paveikt milzu lietas, ja vien noticētu sev.
