“Mēs īstenībā esam ļoti savtīgi cilvēki. Kāpēc potējāmies?” Zeimaņu ģimene dalās pieredzē 28
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visi Zeimaņi – tētis Jānis, mamma Indra, bērni Rūta, Samanta, Matīss, Toms un Amanda – pagājušā gada nogalē ieguva nomināciju “Ģimene” sirsnīgajā TV3 un izdevniecības “Latvijas Mediji” rīkotajā akcijā “Latvijas lepnums 2020”. Toreiz pandēmija jau bija klāt, bet vakcīna slimības ierobežošanai vēl nebija izstrādāta.
Tagad situācija ar infekcijas izplatību nav kļuvusi vienkāršāka, taču ir radīta iespēja sevi pasargāt no smagas slimības gaitas pat ar vairāku ražotāju potēm. Jānis Zeimanis māca angļu valodu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un saruna par to, kā ģimenei klājas sarežģītajā rudenī, noris dažas dienas pēc mācību gada sākuma: jau izskanējušajām ziņām par karantīnu vairākās skolās un klasēs.
Kā jūs ģimenē raudzījāties uz vēl ne tik senajām ziņām, ka pret kovidu ir radīta vakcīna?
Cerīgi. Bija sajūta, ka tas ir glābiņš. Runājām: kovida izplatības dēļ ir skaidrs, ka ziepes būs, tikai jautājums, kad un cik bīstami dzīvībai. Tāpēc potes iespēju uztvērām kā vismaz kaut kādu risinājumu un apsvērām, ka var pat gadīties – tas ļautu atgriezties pie tā saucamās normālās dzīves. Iespējams, ka pandēmijas laikā ir mainījusies izpratne par to, kas īsti ir normāla dzīve, bet tobrīd likās, ka normāli – tas nozīmē atgriezties pie ierastā.
Gaidījām ar sievu savu kārtu un pieteicāmies, kad sagaidījām kārtu mūsu prioritārajai vakcinācijas grupai.
Ko ģimenē apsvērāt un pārrunājāt pirms potēšanās? Informācijas bumba gan par, gan pret vakcīnu eksplodēja publiskajā telpā ar tik dažādiem viedokļiem!
No mūsu paziņu loka jau bija potējušies vairāki cilvēki, bija stāsti par sliktu pašsajūtu. Mājās runājām – jā, bet tā jau var gadīties pēc jebkuras vakcīnas. Arī no citām potēm mēdz būt sagurums vai paaugstināta ķermeņa temperatūra. Kā mēs ar sievu smējāmies, kas tur īpašs: ja tu daudz strādā, tad nogurums jau tāpat ir pastāvīgs ikdienas pavadonis.
Lielu šaubu nebija, taču aprunājos ar pazīstamu mediķi, kurš ieteica ņemt vērā imūnsistēmas parastās reakcijas, piemēram, cik bieži gada laikā nākas slimot. Ja mana atbilde ir, ka slimoju pāris reizes ar iesnām, tad tā arī ir atbilde uz to, kāda būs reakcija pēc potes.
Piesardzības nolūkos, ja nu gadījumā būtu sarežģījumi, vienojāmies ar sievu, ka neiesim vakcinēties abi reizē. Ja viens no vecākiem jutīsies saguris, tad otrs varēs parūpēties par ģimeni.
Un kā bija?
Pēc pirmās potes viss bija kārtībā, tikai roka sāpēja. Pēc otrās – pati potēšanās bija sāpīga. Bet “ui” jāsaka arī, kad dur pirkstā analīžu paņemšanai.
Vai tas, ka tagad esat potējušies, ir devis vairāk iespēju? Tā, kā bija cerēts?
Varam ciemoties pie radiem un vecākiem. Jo pirms tam, jāatzīstas, nebijām naski ciemiņi. Izmantojām “WhatsApp” vai citas saziņas iespējas pavisam vienkārša iemesla dēļ: lai tikai nevienam neko neaizvestu. Tas bija mūsu uzstādījums. Izvairījāmies no tiešiem kontaktiem, jo kā pēc tam dzīvot ar sajūtu, ka tomēr esi kādam savam mīļajam cilvēkam dāvanā aizvedis ne to, ko gribēji.
Man ļoti patīk sievas teiktais, mēs īstenībā esam ļoti savtīgi cilvēki. Kāpēc potējāmies? Tikai tāpēc, lai pasargātu sevi. Es zinu, ka tā mēs mazāk apdraudam arī citus, jo potētie var pārnēsāt kovidu un paši saslimt, bet mūsu savtīgā interese ir potenciāli nodrošināties pret smagu slimības gaitu.
Kas ir jūsu drošie un pārbaudītie informācijas avoti par kovidu šajā laikā?
Neizolējam sevi no apkārtējās informācijas, par šo to iesmejam, šo to uzklausām un ik pa brīdim uzdodam sev jautājumu – kam mēs ticam, kam ne un… kāpēc. Mums ir ļoti svarīgi, kā viedoklis tiek argumentēts un kādos faktos tas ir balstīts.
Kā attīrīt informāciju no dezinformācijas? Te nonākam pie tā, ko pandēmija droši vien ir iemācījusi daļai no mums: spēt saprast, kurš medijs tevi informē un kurš spēlē uz tavām jūtām. Uzticamies pētījumiem, mediķu viedoklim. Un vienmēr ir ļoti svarīgi, kā tas tiek argumentēts, ar kādiem faktiem un kādos pētījumos balstīts. Liekam info kopā kā puzles gabaliņus. Ieklausāmies cilvēkos, kuri ir pierādījuši kompetenci, komunicējot publiskajā telpā, strukturēti un loģiski spēj atspēkot mītus, piemēram, kā dakteris Kārlis Rācenis ir apgāzis pieņēmumus, ka pote ietekmē auglību.
Tie, kuri netic vakcīnām, droši vien uzticas atkal citiem, taču cilvēciskais faktors ir tikai daļa no patiesības, jo labāk, ka puzle veidojas no dažādām informācijas vidēm, arī pētījumiem, zinātniskajām publikācijām. Tas drusku ir tāds piesardzīgs darbs ar sevi – neķert visu, kas nāk, bet izvēlēties vērtīgo. To es skolā mācu saviem skolēniem.
Mācāt skolēniem prast selektēt informāciju angļu valodas stundās?
Valoda jau nav tikai burti, tā ir arī tekstveide, teksts, īpaši, ja tas ir multimodāls: ar bildi, zīmējumu vai video. Mācu tādas mazas digitālās pratības – paskatīties, kādas ir manipulācijas tehnikas, kā tās smuki strādā, kur tās realizējas dzīvē. Skatāmies piemērus no medijiem, lai drusku gūtu priekšstatu par to, kā teksta prezentēšanas veidi var ietekmēt sabiedrības viedokli. To gudram cilvēkam tomēr vajadzētu varēt pamanīt. Tas ir stāsts par zināšanām. Ja esi izglītots un saprātīgs, analizēsi pats vai uzticēsies garāmejošiem viedokļiem?
Kā jūsu ģimenei pietrūkst no oficiālo avotu informācijas un skaidrojumiem?
Nenoteiktība mulsina, kad izskan informācija, tai seko precizējums un tad pēc laika par to… atvainojas. Iznāk tāda minstināšanās par faktiem, kuri, attīstoties pētījumiem un atklājumiem, iespējams, tiešām mainās. Bet svarīgi, kā to pasniedz. Nevar pieslīpēt faktus tā, lai visiem būtu labi. Tas dod iespēju sākt manipulēt ar uzticamību. Cilvēks sāk šaubīties, vai ir uzticama informācija pat no oficiāliem avotiem. Un tad rodas iespēja piedzimt nepatiesībai. Man liekas, ka tas ļoti iedarbojas uz šaubīgajiem.
Vai jūsu skolas vecuma bērni nenes mājās citur saklausītus stāstus par vakcīnu bīstamību?
Mūsu ģimenē Amanda un Samanta ir trešajā, Matīss mācās piektajā, bet Toms – devītajā klasē. Jaunākā meitiņa Rūta ir bērnudārzniece. Tā kā mēs mājās runājam par šiem jautājumiem, viņi zina mūsu argumentus. Zina arī, kā runāt ar klasesbiedriem, ja izceltos strīdi. Taču esmu novērojis, ka skolas jaunākā vecumposma bērniem nav šķirošanas potētajos un nepotētajos. Vismaz, no malas raugoties, tā šķiet. Vecākajās klasēs jaunieši paši izdara secinājumus.
Kā pie sava secinājuma potēties nonāca jūsu vecākais dēls Toms?
Jauniešiem šajā jautājumā ir visai racionāli apsvērumi, kāpēc daļa potējas, bet daļa – iepauzē. Tiem, kuri ir potējušies vai vēl procesā, pamatā ir vēlēšanās mācīties klātienē, atgūt saskarsmi ar draugiem, kvalitatīvi sagatavoties eksāmeniem, atkal klātienē sportot, mācīties mūziku – kas nu kuram šajā dzīves posmā ir dienaskārtībā. Tā noteikti nebūtu sēdēšana mājās pie datora ekrāna attālinātās stundas laikā.
Arguments ir, ka rūp turpināt dzīvot normāli. Un, šādā griezumā raugoties, vakcinēto jauniešu un sabiedrības kopumā perspektīva noteikti ir tālāka. Kamēr nevakcinētajiem tā ir – tagad, šeit un tūlīt. Te var vilkt paralēles ar nodokļu maksāšanu: nemaksātājam šodien ir vairāk, bet maksātājam vairāk būs rīt un parīt. Es nezinu, par ko mūsdienās cilvēks tiešām var būt drošs un pārliecināts, pieļauju, ka katram ir savs viedoklis, bet mūsu pārliecība ir, ka vakcīna sniedz drošību tālākā perspektīvā.
Toms ir redzējis mūsu potēšanās gaitu, ka tas nebija nekas tāds, no kā vajadzētu baidīties. Potējās ar “BioNTech/Pfizer” vakcīnu “Corminaty”.
Vai bērniem nav pretestības siekalu testam?
Jāatzīst, ka spļaušana rada emocionālu nogurumu. Bet, pieņemot to kā risinājumu mūsu drošībai, var bruņoties ar pacietību. Jo tas ir variants, kā pārliecināties, ka visi klātienē iesim uz skolu. Un šobrīd nav cita mehānisma, kā to pārbaudīt. Bērni ļoti labi redz skaitļus, kā kāpj gan saslimstības kumulatīvais rādītājs, gan slimnīcu noslogojums. Redz un saprot, ka pie šādiem cipariem pagājušajā gadā mēs sēdējām mājās. Un, zinot, ko nozīmē sēdēt mājās, – kāpēc nespļaut. Tas ir tāpat kā maskas valkāšana. Esmu pārsteigts, ka mūsu nepilnus divus gadus vecajam bērnam liekas normāli, ka, izejot no mājas, pārējiem ģimenes locekļiem līdzi ir viens lieks drēbes gabals, ko liek uz sejas. Nezinu gan, kā tas bērnam palīdzēs vai traucēs tālāk dzīvē.
Kā jūs raksturotu attālināto mācību laiku jūsu ģimenē?
Ļoti trauksmains laiks, tie būtu pareizie vārdi. Tu saproti, ka tas būs ilgstoši, un diemžēl ir jāpārplāno viss: mācības, mājas dzīve, darbs. Ikdienā jāļauj bērnam būt patstāvīgam, neiejaukties mācību norisē un tajā pašā laikā būt klātesošam, jo tā tomēr ir skola, kur jāgūst zināšanas. Diezgan trauksmains laiks, ko vēl var raksturot tradicionālajiem vārdiem – izkāpt no savas komforta zonas.
Sākumā visi bija priecīgi, jo no rītiem var ilgāk gulēt, knapi pagūt izmazgāt zobus un… sākas stunda. Pēc kāda laika piedzīvojām plašāku emocionālo spektru. Tomam bija grūtāk, jo viņš mainīja skolu, attālinātās mācības bija jau septītajā klasē un turpinājās astotajā, tāpēc bija apgrūtinoša tā sajūta, ka viņš nepazīst savus klasesbiedrus. Tīnim tā ir problēma. Bija tādas situācijas, kad es sapratu, okei, es lieku malā savas lietas, pasēžam un parunājamies.
Tagad ir laiks daudz vairāk būt kopā ar bērniem, vērot un saprast, kas notiek viņu prātos, kā viņi redz lietas, par ko satraucas. Saruna ir svarīgākais, kas šobrīd vajadzīgs.
Meitenes meklēja iespējas satikt draugus, tiekot ārā no mājas. Atbalstījām viņas, domājot kopā, ko mēs varam darīt ārā, kur var satikt savus klasesbiedrus. Tā tika apmierināta raušanās pēc komunikācijas. Cilvēks ir sabiedriska būtne, īpaši, ja vēlies uzturēt kontaktus, kas jau ir izveidojušies un kurus negribas pazaudēt.
Uzziņa
Pēc Nacionālā veselības dienesta Vakcinācijas projekta nodaļas datiem pirmdien, 7. septembrī, Latvijā:
Vakcinēti 755 922 cilvēki.
Atkarībā no iedzīvotāju skaita procentuāli visvairāk vakcinēto bērnu un jauniešu ir vecuma posmā no 12 līdz 15 gadiem:
Mārupes novadā 45%; Ķekavas novadā 37%; Ropažu novadā 35%; Ogres un Valmieras novadā 32%; Salaspils novadā 31%; Jelgavā un Jūrmalā 30%; Siguldas un Tukuma novadā 27%.
Atkarībā no iedzīvotāju skaita procentuāli visvairāk vakcinēto jauniešu ir vecuma posmā no 16 līdz 17 gadiem:
Mārupes novadā 66%; Ķekavas novadā 56%; Jūrmalā 52%; Ropažu novadā 51%; Rīgā 50%; Valmieras novadā 49%; Ogres novadā 48%; Saulkrastu un Smiltenes novadā 47%, Salaspils novadā 46%, Siguldas novadā 45%.
Datus sagatavojusi nodaļas komunikācijas konsultante Inga Vasiļjeva.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu
