Kalpiņu dzimtas savrupības spēks 0
Ne viena vien ģimene cenšas apzināt savus radurakstus, taču reti kuram paveicas tā kā Kalpiņu dzimtai. Vērtīga izziņa rodama Otomāra Kalpiņa plašajās piezīmēs, ko Ragaciema zvejnieka brāļa meita, publiciste Rudīte Kalpiņa ietērpusi grāmatā. Uzaicinot Rudīti uz sarunu par viņas dzimtu, atklājas vēl kāds svarīgs personāžs šajā sāgā – radinieks Raitis, kurš Kalpiņu radurakstus izpētījis pamatīgi.
Šonedēļ Lapmežciema tautas namā atvērta Otomāra Kalpiņa grāmata “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts”. Rudīte Kalpiņa piemetina, ka Otomārs ir savos rakstījumos pieminējis, kā 1957. gadā kultūras nams jeb kolhoza klubs par zvejnieku sapelnīto naudu tolaik būvēts.
Nesen grāmata, šis dokumentālais stāsts saņēma pirmo atzinību – Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” Liepājas Rotari kluba specbalvu, atzīts kā augstvērtīga kultūrvēsturiska liecība par zvejnieku dzīvi piekrastes ciemos iepriekšējā un šajā gadsimtā, par notikumiem Ragaciemā, Bigauņciemā un Lapmežciemā.
Radinieka mantojums
“Es mulstu pie vārdiem “dzimta, dzimtas spēks”, zinot, cik mūsu gadījumā tā ir sadrumstalota. Nav tajā ne kādu īpaši skaistu tradīciju, ne kopā sanākšanas ieradumu. Ar attālākiem radiem esam redzējušies tikai epizodiski. Varbūt mūsu spēks ir savrupībā?!” retoriski teic Rudīte Kalpiņa.
Tiekamies Rudītes mājās Rīgā. Ieradies arī Raitis Kalpiņš. Viņš uzreiz precizē abu radurakstus: “Es un Rudīte esam trešās pakāpes brālēns un māsīca. Mans vecvectēvs bija Otomāra Kalpiņa vectēva brālis. Ar Rudīti iepazināmies tikai pirms kādiem deviņiem gadiem.”
Ciešāku saikni abu pazīšanās stāstā rada Otomāra Kalpiņa atstātās piezīmes, jo tieši Raitis par tām 2010. gadā pavēsta Rudītei. Lai gan pēdējās divas onkuļa mūža vasaras Rudīte bieži sastop Otomāru viņa mājās Ragaciemā, viņš savai radiniecei pat neieminas, ka 16 gadus rakstījis piezīmes par savu dzīvi, laiku, cilvēkiem, notikumiem un sajūtām tajos. Tādējādi Rudīte par pierakstiem uzzina tikai pēc viņa nāves. Otomārs Kalpiņš nomira 2008. gadā.
“Istabaugšā kartona kastēs bija sakrautas divpadsmit kantorgrāmatas dermatīna vākos. Biju pārsteigta, šīs lielās klades ieraugot – tik milzīgs apjoms! Lasīju visu vasaru, ļoti aizrāvos. Uzzināju daudz ko par manu vecvecāku ģimeni, kā viņi dzīvoja, ko domāja, kāds liktenis viņus un citus radus piemeklēja. Iepriekš neviens īpaši par to nebija stāstījis, varbūt tas nebija arī zināms. Daļu radinieku atklāju sev pilnīgi no jauna, par citu eksistenci nebiju pat zinājusi.”
Zari un atzari
Līdzko sāku precīzāk izvaicāt par radu būšanu, Raitis ķeras pie savas somas. Ceļ laukā prāvu stingra papīra loksni, izklāj to gluži kā tepiķi. Lapu rotā kodolīgs uzraksts – “Ragaciema Kalpiņu dzimtas raduraksti”.
Radurakstu spicē ir 19. gadsimta vidū dzimušais Jānis un viņa brālis Jēkabs. Jānim ar sievu Jūliju ir četri dēli Johans Pēteris, Eduards Voldemārs (Otomāra tēvs), Jānis Rūdolfs, Alfrēds Roberts un četras meitas Anna Hedviga, Adelgeida Irma, Alīde Elizabete un Zelma Marija. Pieaugušu vecumu sasniedza seši bērni. Abu brāļu tālākiem radurakstiem Raitis izveidojis katram savu zaru.
Te nu visa dzimta ir vienkopus – nosaku. Raitis uzreiz iebilst, jo šis neesot vienīgais radurakstu apkopojums. Vēl viens rullis ir apmēram piecus metrus garš, tajā ietverti senāki Kalpiņu senči un citu radinieku atzari.
“Tajā rullī ir arī Bigauņciema un Lapmežciema radinieki, ieskaitot Augustu Paugu, Lapmežciema skolas pārzini, kurš ieguldījis lielu darbu skolas izveidē,” paskaidro Raitis.
“Vai arī Pauga ir mūsu radinieks?!” Rudīte gluži vai saslejas izbrīnā.
Raitis apstiprina. Raduraksti ir viena interesanta būšana, varot atklāt daudz ko nezināmu. Raitis, piemēram, uzzinājis, ka viņš ir rados ar sava Slokas klasesbiedra draugu, kurš ieprecējies Kalpiņu dzimtā.
Interese pētīt radurakstus Raitim radās pagājušā gadsimta 90. gados. Ģimenē piedzima trešais dēls, kuram deva vārdu Jēkabs. Arī Raita vecvectēvs un vectēva brālis bija Jēkabs Kalpiņš.
“Gribējās palūkot, kā tie Jēkabi tur saiet kopā. Vēl viens pamudinājums radurakstu vākšanai bija manas tantes izmestā frāze: ai, Kalpiņu jau tik daudz, kas tos visus var saskaitīt… Manī uzreiz ieslēdzās spīts: es viņus saskaitīšu!” smaidot atminas Raitis. Viņš rāda radurakstu rulli, kur visi, kam uzvārdā Kalpiņš, iezīmēti ar sarkanu krāsu. “Man kā vīrietim ir svarīgi, lai uzvārds saglabājas cauri laikiem.”
Milzu fails radurakstos
Raitis strādā būvniecības jomā, taču pētīšanai ķērās klāt kā īsts vēsturnieks, stundām sēdēja arhīvos, visos iespējamos veidos meklēja ziņas par dzimtas ļaudīm.
“Lūkoju baznīcas grāmatas, šķirstīju senās lapas ar lielu bijāšanu. Kad parādījās interneta iespējas, pārbaudīju visu vēlreiz, turpināju rakt. Taču dažu gadu baznīcas grāmatas bija zudušas. Kādā svētdienā braucu garām Slokas baznīcai. Tāpat vien iegāju. Tur sēdēja kāda kundze. Pavaicāju viņai, vai te nav kādas baznīcas grāmatas. Kundze pamāja ar roku uz skapi – tur ir pilns. Atradu visas ziņas par radiem 19. gadsimtā! Turklāt pierādījās saikne starp Ragaciema un Lapmežciema Kalpiņiem. Līdz tam Lapmežciemā daudzi teica: “Nu nē, tie Ragaciema Kalpiņi mums nav radi…” Izrādījās, ka savulaik Kalpiņu ģimenē bija divi pusbrāļi, viens palika dzīvot Ragaciemā, bet otrs aizgāja uz Lapmežciemu, un pēcteči pat nenojauta, ka ir radinieki pa tēva līniju.”
“Es apbrīnoju tavu veikumu, es to nevarētu izdarīt, man nepiemīt tāda pacietība,” piebilst Rudīte.
“Bet tu esi izdarījusi fantastisku darbu, laižot tautās Otomāra piezīmes. Jau sen domāju, ka par katru radu vajadzētu kaut ko īsu un raksturojošu uzrakstīt. Jo citādi tie ir tikai sausa šēma, kā mana vecmamma teica. Tagad ir Otomāra grāmata, nu tā ir kā milzu fails mūsu radurakstos,” uzsver Raitis.
Abi smejas – tā mēs viens otru varam slavināt.
Nodomāju – urķīgi gan tie Kalpiņi.
Kur radās Kalpiņi?
Kalpiņi minēti starp pirmajām četrām dzimtām Ragaciemā. Raitis piemin versiju, kā dzimta dabūja uzvārdu, tas esot atrodams Otomāra pierakstos. Ar viņa roku pārrakstīts fragments no kādas senas grāmatas, kur minēts: savulaik no dzimtbūšanas izbēgušie kalpi ienākuši Hercoga Jēkaba zemēs, apmetušies jūras kāpās un kļuvuši par zvejniekiem. Kad brīvlaišanas laikā zemniekiem sāka dot uzvārdus, kādam atausis atmiņā, ka viņi taču ir izbēgušo kalpu pēcteči, tātad – Kalpiņi.
Savulaik Raitis vaicāja Otomāram, kur viņš šo faktu atradis. Otomārs atteica: dabūju grāmatu no Eduarda Pāvula. Viņš ar Pāvulu bija pazīstams kopš jaunības. Kara gados Ragaciema ļaudis evakuēja uz Rīgas Jūrmalu, uz Vaivariem. Eduards kļuva par Otomāra tā laika labāko draugu, abi kopā tirgojās ar zemenēm, ko ņēma gan no saviem, gan pamestiem dārziem.
“Nolēmu aizbraukt pie Pāvula uz Valteriem, lai atrastu šo grāmatu. Pāvuls tādu faktu neatminējās, sauca sievu. Viņa teica, ka grāmata bijusi gan, bet kādam aizdota, un vairs nevar atcerēties, kuram. Tā šo pirmavotu neatradu,” atceras Raitis.
Rudīte apstiprina, ka Otomāra pierakstos bija šāda uzvārda izcelsmes versija, taču bez īsta pamatojuma un atsauces. Tādēļ meklējusi citu skaidrojumu. Vēsturnieki norādīja, ka par kalpiņu zvejnieki dēvēja koka rīku, ar kura palīdzību varēja novilkt no kājām garos zābakus.
“Iznāk tāda kā vārdu spēle – esi gan kalpiņš, gan karalis. Otomāru par Raga karali mēdza saukt gan Bigauņciema, gan Lapmežciema, gan pašu ciemata ļaudis. Iespējams, tādēļ, ka, zinot sentēvu zvejas gudrības, viņš nereti guvis labākus lomus nekā citi. Turklāt Otomārs vienmēr uzvedies tā, it kā jūra tajā apvidū būtu tikai viņa zvejas teritorija. Un, kad nomira viņa mīļotā sieviņa Hermīne, ar kuru kopā nodzīvoja 47 gadus, Otomārs pasūtīja abiem kopīgu pieminekli, kurā lika iekalt uzrakstu: “Še dus Ragaciema jūras karalis un viņa mūža mīlētā.”
Stāsts par diviem taksometriem
Taujāta par dzimtas ļaužu kopīgajām iezīmēm, Rudīte piemin to, ka daudziem ir jestra humora izjūta. Iespējams gan, ka tas ir vispār raksturīgs piekrastes ļaudīm.
Raitis uzreiz liek galdā joku par Otomāra brālēnu Jāni, kuru dēvēja par Džoni. Šo stāstu Raitis savulaik dzirdējis no Džoņa māsas Smaidas.
Džonis, visai bravūrīgs zellis, bija kuģa kapteinis, padomju laikos pat tika pie Ļeņina ordeņa. Reiz viņš brauca no Rīgas uz mājām Kolkā. Šim nolūkam vīrs nofraktēja divus taksometrus – vienā sēdēja pats Džonis, bet otrā vizinājās kapteiņa cepure.
Tas jau nav nekāds humors, Rudīte iebilst, bet tīra bramanība.
Raitis izstāsta vēl kādu notikumu, kurā ir gan jautra nots, gan sūrs turpinājums. Tas ir stāsts par viņa tēvu pusaudža gados, pagājušā gadsimta 50. gados. “Puikas nozaga milicim pistoli. Milicis nāca to atņemt, bet mans tēvs šāva viņam virsū. Pēc tam tēvs ar draugu iebēga mežā, dzīvoja tur trīs dienas, kamēr Annas tante sūtīja parlamentārieti – nāciet, puikas, laukā, nekas slikts nebūs. Puikas iznāca, viss atgriezās mierīgās sliedēs. Bet pēc laika atbrauca kāds augstāks činavnieks. Padzirdēja, ka puikas šāva uz milici, spēra zemes pa gaisu. Kā – šāvēji ir uz brīvām kājām?! Aizsūtīja pusauga puikas spaidu darbos uz Komi mežiem. Nolauza viņi tur pusotra gada. Vienīgais labums, ka pēc tam nebija jāiet dienestā. Tēva kara biļetē bija ierakstīts – ķīmiķis degazators. Tēvs vienmēr smējās: esmu degustators.”
Vēl viena iezīme, ko piemin Rudīte – daudzi radi apveltīti ar muzikalitāti. Otomāra vecmāmiņai Jūlijai bija 11 brāļi, un visi brīvajā laikā bija muzikanti, spēlēja pūšamos instrumentus. Arī Otomāra māsai, Rudītes tantei Modrai, bija plašs balss diapazons. Rudīte teic: ja tante būtu skolojusies, droši vien kļūtu par profesionālu dziedātāju.
Saglabāt savu balsi
“Lasot Otomāra piezīmes, jutu, viņam nereti šķita – nupat pasaules kārtība ir izjaukta, šāda tā nevar ilgstoši pastāvēt…” stāsta Rudīte. “Otomāra mazmeita atceras, kā viņš vecumdienās ik gadus Jaungada naktī sēdējis līdz pašam rītam augšā un gaidījis pasaules galu. Iespējams, šāda dzīves uztvere bija saistīta ar baptistu ticības ievirzi, kas nāk no viņa vectēva Jāņa. Taču varēja būt arī tādēļ, ka Otomārs uzskatīja – nekas vairs nav kā senāk.”
Vaicāju Rudītei, kādēļ, viņasprāt, onkulis ķērās pie rakstīšanas.
“Grūti atbildēt, man ir tikai pieļāvumi. Pirmie Otomāra ieraksti datēti ar 1986. gada novembri. Tolaik viņam bija gandrīz 60 gadu. Pats gan min, ka sāka jau iepriekš – 1975. gadā, bet saprata, ka viņa rakstītais ir “sociālisma pasaulei neatbilstošā garā”, un burtnīcu iznīcināja.
Apbrīnojami, ka ar tik nelielu izglītību viņš spēja domāt plašās kategorijās. Otomārs gan pietiekami daudz lasīja, iespējams, gribēja par to visu izteikt savu viedokli. Iespējams, viņā kaut kas vārījās, bija tāds iekšējs spiediens. Tiekties pēc kaut kā vairāk nekā tikai būt skarbajā ikdienā. Meklēt garīgo maizi. Vēlēties izteikt savu patiesību, saglabāt savu balss skanējumu. Otomārs savos spriedumos bija atšķirīgs no citiem.
Viņā bija savrupība, savs suverēnais kodols, arī uzdrošināšanās, un tas daudziem šķita gana neierasti – ka viens pa laikam brūķē lielu muti pretī sistēmai. To, kā es izjutu Otomāra dzīves uztveri, ietvēru grāmatas nosaukumā – “Sāļumā”. Tas ir kā visu laiku atrasties siļķu sālījumā. Tev visu laiku gribas padzerties, tevī ir kādas alkas, tu gribi citu gaisu… Bet pie tā netiec, un visu laiku slāpst.
Un vēl – varbūt Otomārs uzķēra rakstīšanas baudījumu. Man šķiet, ka rakstīšana nomierina, tās laikā vari būt pats, pats ar sevi. Vārda un teikumu realitātē nepastāv nekādi ierobežojumi ne telpā, ne laikā.”
Vai būtu piekrastes autoritāte?
“Noteikti nav mazums piekrastes ļaužu, kuri, uzzinot par iznākušo grāmatu, nodomā: ko tad vispār tas Otomārs… Ko viņš varēja sarakstīt… Varbūt pat pavīpsnā. Otomārs veselības problēmu dēļ savulaik bija atmetis sīvā lietošanu, un, iespējams, tādēļ daudzi viņu sāka uzskatīt par jocīgu. Tas vispār ir raksturīgi piekrastei un ne tikai – nenovērtēt līdzcilvēkus, savējos. Varbūt tādēļ Otomārā iekšā sēdēja aizvainojums, skarbums,” prāto Rudīte.
Žēl, ka Otomārs nepieredz savas grāmatas iznākšanu. 27. septembrī viņam būtu palicis 90 gadu. “Kas zina, varbūt viņš kļūtu par iecienītu piekrastes autoritāti!” pasmaida Rudīte.
Raitis atminas savu pēdējo tikšanos ar sirmo radinieku. Otomāra vārda dienā novembra sākumā viņš devās uz Ragaciemu. Mājās teica – Otomārs aizgāja uz jūru. Turpat aiz sētas, jūras krastā atradās soliņš, uz kura viņš bieži sēdēja. Netālu no tā Otomārs bija uzlicis akmeni savam brālim Voldemāram, kurš noslīka jūrā 1991. gadā, un brāļa mirstīgās atliekas netika atrastas. Savās piezīmēs par šo skumjo notikumu Otomārs raksta: “Kopš viņa nāves dienas vairs nekad nemetu enkuru jūrā tā kā senāk. Laižu to uz grunti lēni, lai neizjauktu viņa iespējamo atdusas vietu.”
Raitis stāsta, kā toreiz parunājās ar Otomāru, kā atstāja viņam savu veidoto radurakstu rulli. “Kad šķīrāmies, bija pavisam tumšs. Nesapratu, kurp jāiet, lai tiktu ārā uz šosejas pusi. Otomārs parādīja. Gāju, bet priekšā bija sēta. Daudz nedomājis, pārlēcu tai pāri.”
Satikt savējos radus
Rudīte ar Raiti joko, ka varētu apbraukt tuvējos ciemus un veikt gēnu analīzes, varbūt tā atklātos vēl daudzi radinieki. Daudz nopietnāk Rudīte piebilst, ka būtu lieliski, ja varētu sarīkot dzimtas salidojumu. Viņa domā, ka Raitim ar viņa sparīgo darbošanās talantu tas būtu pa spēkam. Kā nekā radurakstu meklējumos viņš aiztrencies pat uz Krieviju. Laimonis Kalpiņš, viens no Raita tēvočiem, savulaik apprecējās ar krievieti un aizbrauca dzīvot uz kaimiņzemi. Viena no Laimoņa meitām, Raita otrās pakāpes māsīca, dzīvo Sočos. Apciemojums izdevies sirsnīgs, un radās vēl kādas svarīgas piezīmes radurakstu rullī.
“Savulaik Ragaciemā, tāpat kā citos Latvijas ciemos, daudzi iedzīvotāji savstarpēji bija radi. “Ir fascinējoši iet no vienas sētas otrā un visur sastapt radiniekus. Protams, tas bija tāds laikmets un apstākļi, ka vairākums turpat uz vietas vien dzīvoja, prom nedevās. Ja nebūtu bijis 20. gadsimta lielo pārmaiņu un globalizācijas ietekmes, mēs visi tur joprojām dzīvotu un cits gar citu trīņātos,” smejas Rudīte.
