Naujene, Valmiera, Lielie kapi… Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās augusta kultūras ceļojuma iespaidos 1
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās augustā piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidos.
Rakstu šīs rindas Ukrainas kara 556. dienā. Joprojām nevaru pierast pie ziņām par nogalinātajiem, sakropļotajiem, izvarotajiem, bērnu spīdzināšanu un citām nežēlīgā kara ikdienas reālijām. Bet līdztekus domām par tieši redzamajiem un uzskaitītajiem cilvēku zaudējumiem, aizvien biežāk jādomā par laiku pēc kara dramatiskajiem un traģiskajiem notikumiem. Kā veidosies dzīve, atjaunošanas darbi, kā sekmēsies ar okupācijas seku likvidēšanu? Turklāt, ja zināms, ka jau tagad Ukrainā kara posmā ir cietuši vairāk nekā 1600 kultūras objektu – baznīcas, teātri, bibliotēkas, muzeji, mākslas izglītības iestādes, kultūras mantojuma pieminekļi. Trešā daļa no šī skaita gājusi postā pilnībā. Kā zaudējums ne tikai Ukrainas tautai, bet Eiropas un atsevišķos gadījumos – arī pasaules kultūras mantojumam kopumā. Turklāt tie ir tikai pagaidām zināmie, aprēķinātie skaitļi.
Kā dzīvos un izdzīvos kultūras cilvēki, mākslinieki, visi garīgā darba darītāji, tautas prāta un sirds izglītotāji, bagātinātāji, nākamības veidotāji? Visi procesi lielākā un plašākā nozīmē ir saistīti. Aksioma, kas nav jāpierāda. Savienoto trauku princips darbojas nekļūdīgi. Vai dziļurbumi Ukrainā, Latvijā nākamajās desmitgadēs būs gana spēcīgi, lai veldzētu dažādu karu sekas un nepietiekamās izglītības nodarītos kaitējumus? Lai saprastu, cik lielā mērā tehnoloģiju attīstības triumfs traumēs sabiedrības spēju kļūt pieņemošākai, empātiskākai, veselīgākai. Katrā ziņā Latvijā ir divi gaismas viļņi, kuru frekvence, krāsa, enerģija, ātrums un citi lielumi neatkarības gados ir pietiekami apjomīgi mainījušies vēlamajā virzienā. Ar šiem gaismas punktiem domāju novadu, pilsētu, pagastu bibliotēkas un muzejus, kuri, mainoties saturam un formai, kļūst par īsteniem kultūras centriem ar nozīmīgu lomu gandrīz vai katra Latvijas iedzīvotāja ikdienā. Protams, kā jau aizvien katrs gadījums būtu jāskata atsevišķi, jo katras vietas vēsturiskie nosacījumi, tradīcijas, cilvēki veido to attieksmi un rezultātu, pēc kura tiecamies.
Lepnums par novadnieci
Vasaras ceļos visai intensīvi vēru gan bibliotēku, gan muzeju, galeriju, izstāžu namu durvis. Un, kaut arī šo pienākumu nosaka mana profesija un gadu desmitus to daru vai ik dienas, tomēr aizvien, saņemot plaukstā rokturi, sajūtu gaidas, bijību, prieku par tikšanos ar seniem draugiem vai neizzināto, neredzēto, nesajusto. Augustā tieši muzejos piedzīvoju divas saviļņojošas tikšanās: Naujenes novadpētniecības muzejā un Valmieras muzejā.
Jāsaka, ka uz Naujeni devos vairāku iemeslu dēļ. Iespējams, tiešākais pamudinājums bija tas, ka līdz šim nebija iznācis iepazīt savā ziņā aktīvāko Augšdaugavas novada muzeju. Turklāt muzeju, kas glabā starptautiski pazīstamās tēlnieces Valentīnas Zeiles darbu lielāko kolekciju: skulptūras paliekošos materiālos un ģipsī, medaļas, zīmējumus, pasteļus, fotogrāfijas, piemiņas lietas, vairāk nekā 6000 eksponātu, kas izkārtoti vairākās zālēs. Daļa no tām ir muzeja atklātie fondi, daļa atbilst izstādes iekārtojumam. Katrā ziņā solījums, kuru māksliniece sev deva bērnībā: lai kur aizvestu dzīves ceļi un krustceļi, vienmēr atgriezties dzimtajā pusē ar saviem darbiem, ir godam izpildīts. Un godam par bagāto radošo mantojumu arī rūpējas muzeja ļaudis. Spilgts piemērs, kā novada cilvēkos raisīt lepnumu, prieku, uzdrīkstēšanos, pārliecību, ticību ar sakārtotību, ekspozīcijas pārdomātību (tiesa, nākotnē būtu veiksmīgāk jārisina tēlniecības darbu izgaismojuma jautājumi!) un iespēju ikvienam iepazīt vienu no nozīmīgām 20. gadsimta otrās puses un gadsimtu mijas kultūras personībām. Tik daudz atklāsmes, atceres, saskares punktu. Var pilnīgi droši apgalvot, ka Naujenes Novadpētniecības muzeja krājums aizvien būs mākslas pētnieku un kultūras vēsturnieku interešu, apzināšanas, popularizēšanas vērtība.
Valmiera. Humāni un paliekoši
To pašu zināmā mērā var sacīt par jaunāko vēstures mantojuma ekspozīciju, kas tapusi Valmieras muzejā. Ar aicinājumu “Atslēdz Valmieras vēsturi” šovasar atklātā ekspozīcija “de Woldemer” pilsētas senākajā koka celtnē un tai blakus tapušajā modernajā ēkā emocionāli stāsta par pilsētas vēsturi no 13. līdz 18. gadsimtam. Ekspozīcija tapusi, sadarbojoties daudzu nozaru speciālistiem, bet sevišķi vēlos izcelt dizaina biroja “H2E” ieguldījumu. Biroja dibinātāji un vadošie dizaineri, arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesori, Ingūna Elere un Holgers Elers Latvijas un starptautiskajā kontekstā ir vārdi, kas komentārus neprasa. Viņu devīze – “Mēs ticam, ka videi, kurā dzīvojam, lietām, kuras lietojam, pakalpojumiem, kurus izmantojam, jābūt kvalitatīviem, funkcionāliem, saprotamiem”. Šo principu viņi konsekventi īsteno savos radošajos darbos, kuri lielāko tiesu saistīti ar kultūras mantojumu. Spēcīgas zīmes. Vērtību saglabāšana un jaunrade vienlaikus. Labirinti, no kuriem negribas izkļūt. Patiesībā ar daudzu muzeju iekārtošanu, pārkārtošanu, ekspozīciju izveidošanu abi savienotie trauki devuši Latvijas muzeoloģijai tik dzidrus un veldzējošus avotus, kas pamatos mainījuši izpratni par muzeju darba saturu un formu. Klātesoši ar mūsu lielajām zīmēm – Okupācijas muzeja stāsts un Dziesmu svētku telpas grafiskais dizains, Rainis un Aspazija Rīgā, Jūrmalā, Tadenavā. Visas citas sakoptības zīmes Latvijā un ārpus valsts robežām.
Valmieras muzeja pienesumā var nolasīt kvalitātes, kas raksturo eleganto un smalkjūtīgo mākslinieku darba stilu: perfekcija, izpratne, tēlainība, dabas klātbūtne un pārsteigums. Katrs apmeklētājs Ingūnas un Holgera Eleru iecerēs un realizācijās ir gaidīts, kļūst par sava ceļojuma veidotāju, atklājēju un līdzdalībnieku. Tātad par daļu no mūsu visu kopīgās vēstures un šodienas. Humāni un paliekoši. Manuprāt, nav daudz tādu mākslinieku, kuri savā nozarē tik vērienīgi un skaisti veidojuši, bagātinājuši un spodrinājuši Latvijas tēlu.
Lielajiem kapiem – brīvdabas muzeja statusu
Šogad atzīmējam valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa – Rīgas Lielo kapu – 250. gadadienu. Pamazām notiek atjaunošanas darbi, diskusijās, atšķirīgos viedokļos top Lielo kapu koncepcija. No 16. augusta līdz šodienai, 6. septembrim, paralēli Klusajai ielai var apskatīt vēsturisku fotoattēlu izstādi. Lieku reizi nav nepieciešams atgādināt, ko nozīmē Lielie kapi, katrs Latvijas iedzīvotājs kaut kādā mērā ir ar tiem saistīts, arī aizbraukušie, svešumā esošie (piemēram, ar Dainu tēvu vai Andreju Pumpuru). Katram saprotams, ka apbedītās personības pieder Latvijas valsts, Rīgas vēstures, kultūras, izglītības pamatlicēju pulkam. Par zaudētajām, iznīcinātajām, nopostītajām materiālajām vērtībām nemaz neieminos. Diemžēl Lielie kapi joprojām ir vistiešākā okupācijas gadu liecība. Tā saucamo Uzvaras pieminekli nojaucām, bet – vai spējam arī celt un atjaunot, atdot godu un piemiņu veidā, kādu prasa kultūras mantojuma starptautiskās regulas? Visloģiskāk būtu, ja Lielajiem kapiem piešķirtu brīvdabas muzeja statusu. Ar visām tiesībām un pienākumiem, kurus nosaka Muzeju likums.
Kultūra – tā ir cieņa un cīņa par dzīvību. Visās formās un visos iespējamajos veidos. Ne tikai vārdos, bet arī darbos.
