Savienot savienojamo. Jūlijas Dibovskas recenzija par Džeida Vila tulkoto latgaliešu dzejas izlasi 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja nemaldos, Latvijā ir vismaz 164 000 cilvēki, kam latgaliešu valoda ir dzimtā – lielās pasaules mazās latviešu valodas vēl mazāks gabaliņš, formāli – dēvēts par paveidu, sirdī – saukts par pasaulskatījumu. Un pavisam droši Latvijai (un Baltijai) ir Džeids Vils, amerikānis, kam dzimtā ir angļu valoda, lielākā un izplatītākā pasaulē.
Nebija nekādu šaubu, ka šo divu pasauļu satikšanās rakstos un grāmatā notiks ar jaunākās dzejas starpniecību: Londonas izdevniecība “Francis Boutle Publishers” laidusi klajā bilingvālu izlasi ar Džeida Vila angļu valodā pārcelto latgaliešu dzeju “The Last Model/Pādejais modeļs”, kas rosina domāt, ka tas ir svaigs un pašironijas pilns krājums un ka savienojamais ir savienojams! Piedalās jaunākās dzejas pārstāvji – Ligija Purinaša, Raibīs un Ingrida Tārauda.
Galvenokārt jau šīs izlases lasītājus vienos tas, ka tikai viena vai pat neviena no tajā atrodamajām valodām nebūs tam/tai dzimtā. Diemžēl nav dzirdēts par latgaliešu diasporas kultūras apliecinājumiem ārzemēs. Vieglāk pieņemt, ka tādi neeksistē, jo tad pasaule rādās skaidrās, gandrīz vai melnbaltās krāsās: latgalieši ir Latvijā, latgaliešu dzeja arī tepat.
Šo faktu daļēji apgāž jau pats krājums – Ingrida Tārauda, kas dzeju raksta latviešu, latgaliešu un pat krievu valodā, dzīvo un pasniedz savas valodas prasmes citiem Īrijā. Viņas dzeja gan grūti iedomājama zem vāka ar prozaiska zaporožeca attēlu, kāds ir šai izlasei, jo autore visiem spēkiem cenšas pacelties pāri ikdienai.
Pat tur, kur parādās reālistiski cilvēku tēli, viņa nevar atturēties no sirreālām un ekspresīvām ainām. Varbūt tas ir sava veida eskeipisms, atrodoties ārzemēs, bet autore ļoti aktīvi uzbur dzeju tieši ar latviskas dabas tēliem. Pareizāk sakot – tie mums Latvijā ir pazīstami un pat tuvi, brīžiem pārtopot absolūtos simbolos bez konkrētām pazīmēm un krāsām, tikai ar milzīgu nozīmes slogu liriskajam “es”.
Un tomēr Ingridas Tāraudas galvenais nopelns varētu būt haikas tipa dzeja latgaliešu valodā, kas drīzumā iznāks atsevišķā grāmatā, kļūstot par unikālu parādību un apvienojot vairākas šķietami nesavienojamas, tomēr savienotas kultūrtelpas (Latvija, Latgale, Īrija, Japāna).
Jāatzīst, ka latgaliešu valodā lasu ar piepūli, rūpīgi pārlasot, iedziļinoties pat vairāk nekā ierasti rakstītā dzejā, aizdomājoties, atceroties iespējamās nozīmes un meklējot vārdnīcās, ja pavisam švaki, vai arī ar prieku secinot, ka saprotu gan ļoti labi un jūtu arī garšas un smaržas šai rakstībai. Gribētos teikt, ka jūtu valodas nianses jeb nobružātās vietas, bet noteikti maldos.
Zināms kultūršoks jau notiek, kad tas, kas šķitis margināls, ir melns uz balta nodrukāts un acu priekšā pat dabiskāks un dzīvāks nekā daža laba literārajā valodā rakstīta dzeja un citi teksti. Par laimi, pārvarēt distanci palīdz tas, ka Ligija Purinaša runā ar mani vienā intonācijā un atbalsojas manī, vienlaikus spējot arī nedaudz pārsteigt.
Būs lieki teikt, ka viņas dzejā ieskanas feministiskas notis, drīzāk jāteic, ka viņa aizdomājas par līgaviņas likteni, pat ja līgavainis ir bijis veiksmīga partija. Kaut kāda aizdomāšanās par šķietami iesakņojušos kārtību, tās apspēlēšana ironijas un rūgtuma viļņos. Un tomēr izlase ļauj gūt priekšstatu ne tikai par rūgtumu, bet arī par tumšu romantiku un vienkāršības “politiku” viņas dzejā.
Šerpums, sarkasms, paš-ironija, pat neliels antiurbānisms un, protams, humors ir šīs izlases centrālā auto-ra – Raibīs – dzejā. Aizrauties, to lasot, nav grūti, jo Raibīs noķer savas paaudzes lasītāju aiz izcelsmes laika un sociālās kritikas stīgas un ilgi nelaiž vaļā, šķetinot šo 90. gadu tipa “džemperi”, bet finālā neaizmirst pieskarties radiem laukos un draugiem Rīgā.
Džeidam Vilam ar Raibīs ironiskajiem mājieniem dzejā, šķiet, dažreiz gājis grūti, piemēram, neesmu droša, vai “nesankcionēts triperis” (42. lpp.) ir tas pats, kas “nelikumīgs plaukšķis” (“illicit clap”) un arī “latentie dzejnieki” (54. lpp.) Džeida atdzejojumā it kā zaudēja savu nepolitkorektā joka daļas piegaršu. Tas, protams, nenoniecina Džeida Vila darbu ar latgaliešu dzeju kopumā.
Ap Raibīs arī koncentrēta krājuma vizuālā identitāte – uz vāka mītam līdzīgais zaporožecs, kas mantots no Padomju Savienības un kas kādreiz varbūt piederējis kādam no mūsu senčiem. Gana pelts un kritizēts, pavisam noteikti ne perfekts un mūsdienu standartiem neatbilstošs, šis auto mūsdienās ir tik rets modelis, ka uz to nevar neskatīties bez siltuma sirdī. Vai krājuma veidotāji šādi iedomājās arī latgaliešu dzeju?
Gribētos ticēt, ka tomēr tā ir smaga pašironija un tīri individuāls skats uz savu padomisko izcelsmi. Viena lieta gan zaporožeca tēlā fascinē – tas bija auto, kuram motors atradās aizmugurē un priekšā bagāžas nodalījums, kas savulaik raisīja iemeslus simtiem anekdošu. Tāpēc uz krājuma “Pādejais modeļs” vāka nav vis vecas mašīnītes dibenpuse, bet gan latgaliešu dzejas avangarda spēks – oriģināla, reta un lepna suga.
