Vai bijāt klāt savu bērnu radībās un iesakāt to arī citiem vīriešiem? 4
Kad nāca pasaulē manas pirmās laulības mazuļi – tagad deviņgadīgā Anete un sešgadīgais Pēteris –, vēl biju students. Man šķita svarīgi piedalīties dzemdībās, taču ir vīri, kuriem nevajag to darīt, jo, iespējams, viņi piedzīvos vilšanos. Arī dažas sievietes nemaz nevēlas, lai otrs būtu klāt.
Arī tad, ja sieviete jāārstē no neauglības, daudzi vīrieši ir iedziļinājušies šajā procesā un ļoti atbalsta savas sievas – injicē, tur roku, uzvelk zābakus. Cits tikai ierodas noteiktajā laikā un jau pēc pusstundas, kad partnere mostas no narkozes, jau ir prom.
Mēs ar Indru gribējām, lai mūsu meitiņa nāk pasaulē Vidzemes slimnīcā. Bija plānots ķeizargrieziens, un sanāca tā, ka veicu to pats. Biju drusku uztraucies un īsti atjēdzos vien tad, kad mazulīti jau turēju rokās. Sapratu, ka tā ir pirmā un pēdējā reize, kad operēju tuvu cilvēku.
Vīrietim ir atšķirīga domāšana, mēs šo procesu izprotam citādi. Atceros pirmās dzemdības, kurās piedalījos kā students. Pēc tam nolēmu, ka ginekologs noteikti nebūšu, jo vecmāte palūdza morāli atbalstīt dzemdētāju, kura saspieda manu roku tik dzelžaini, ka vai asaras izsprāga.
Vai, būdams ginekologs, esat labāk iepazinis sievietes?
Sievietes izjūtas un sāpes ir vīrietim neizstāstāmas un nesaprotamas. Reiz kāda paciente, kurai bija iestājusies grūtniecība, sacīja: “Man vēderā velk kā uz menstruācijām, dakter, jūs taču saprotat, kā tas ir!” Varu to tikai nojaust, jo pats neesmu piedzīvojis.
Reiz biju ļoti pārsteigts, jo uz vizīti ieradās uzreiz četras dāmas – divi homoseksuālu sieviešu pāri. Tādos gadījumos svarīgi neapjukt, bet mēģināt palīdzēt.
Pēdējā pusgada laikā man bijušas pāris pacientes, uzvilktas kā atsperes, ar kurām nesapratos. Jutu, ka varu vai izklāties viņu priekšā kā paklājs, bet viss būs velti. Tādos gadījumos atklāti pasaku, ka nespēju palīdzēt.
Kāpēc vairs neesat klīnikas EGV vadītājs?
Man šis darbs ļoti patika. Biju enerģijas un ambiciozu plānu pārpilns, taču, sākoties domstarpībām ar uzņēmuma īpašniekiem, nolēmu savu laiku un enerģiju veltīt kam citam. Taču šeit joprojām strādāju kā ārsts, un turpinās manis vadītais klīniskais pētījums par medicīniskās apaugļošanas procedūrām pacientēm ar samazinātām olnīcu rezervēm.
Galva joprojām pilna ar idejām. Man rūp, kas notiek klīnikā, jo tajā esmu izaudzis – sāku šeit strādāt kā tehniskais darbinieks, piegādāju šķidro slāpekli. Kopš bērnības esmu sabiedriski aktīvs, vadīju skolas radio, augstskolā darbojos pašvaldībā, taču pašlaik man harmonija dzīvē ir svarīgāka par amatu.
Sapņojat izveidot savu klīniku?
Tā ir! Tomēr, būdams vadītāja amatā, saskāros ar finanšu un juridiskajiem jautājumiem, tāpēc saprotu, ka tik drīz savu ieceri nevarēšu īstenot. Turklāt, kamēr no jauna daktera kļūšu par pazīstamu ārstu, jāpaiet laikam. Kamēr neesmu pierādījis, ko protu, domāt par privātu biznesu ir utopiski, tāpēc arī notiek manas viesizrādes Vidzemē un Kurzemē.
Kā darbu izdodas sabalansēt ar privāto dzīvi?
Strādājot privātajā medicīnā, nevar izslēgt telefonu piecos pēcpusdienā un deviņos no rīta ieslēgt, tomēr pēc astoņiem vakarā cenšos veltīt laiku tikai ģimenei. Ja vajag, ceļos piecos un, ko agrāk darīju četras stundas vakarā, tagad paveicu pāris stundās, bet eju gulēt jau deviņos, vienā laikā ar mazo meitiņu.
Neatliekamas procedūras gadās arī brīvdienās un svētkos. Ginekologi tad parasti atpūšas, bet embriologam, ja šūniņas iegūtas nedēļas nogalē, tās jāpabaro arī brīvdienās. Šajā ziņā mūsu ģimenē valda abpusēja sapratne.
Ķirurgam jābūt labā fiziskā formā. Kā to uzturat?
Agrāk man bija ļoti aktīvs dzīvesveids – nodarbojos ar riteņbraukšanu, slēpošanu, devos pārgājienos. Studiju laikā ar čaļiem rīkojām laivu braucienus pa Amatu, taču tagad esmu kļuvis mierīgāks un piesardzīgāks. Šķiet, man nekad nebūs motocikla, jo apzinos – ja, ar to braukdams, kritīšu un salauzīšu roku, nevarēšu strādāt vismaz mēnesi.
Tagad brīvdienu plāni jāsaskaņo ar bērnu interesēm. Pēc Tīnas piedzimšanas man vislabāk patīk būt mājās, taču, tā kā intensīvi strādāju, domāju, ka apvelšanās man nedraud.
Vai vienmēr jūtat gandarījumu par izdevušos operāciju un veiksmīgu mākslīgo apaugļošanu?
Izjūtas ir tādas, ka aiz prieka gribas kliegt! Dažkārt atļaujos skaļi paust sajūsmu par labiem analīžu rezultātiem vai izdevušos procedūru. Brīžiem šķiet, ka priecājos pat vairāk par pacientiem, vismaz ārēji. Reizēm viņi nespēj noticēt, ka viss ir izdevies. Tad nostiprinās sajūta, ka esmu savā īstajā vietā.
