Sāvienas ezerā arheologi ezerpili neatrod. Kam tie pāļi? 1
Šīsvasaras zemūdens arheoloģijas ekspedīcija Madonas novada Ļaudonas pagasta Sāvienas ezerā cerēto ezerpili nav konstatējusi, toties speciālistiem tagad jālauza galva, kam bijusi domāta pamatīgā pāļu būve ezerā. Ne tās vecums, ne funkcijas pagaidām nav skaidri.
Aizvadītajā gadā pēc pirmajiem atradumiem ezerā Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns izteica hipotēzi, ka Latvijā nu varētu būt par vienu ezerpili vairāk (skat. “LA” 2014. gada 7. novembra numuru), tomēr jūnija beigās veiktie pētījumi to nav apstiprinājuši, jautājumu, kas īsti senatnē atradies Sāvienas ezerā, darot vēl neskaidrāku. “Dzīvošanai paredzēts mājoklis, ezerpils tā noteikti nav, bet kāda pamatīgāka būve ezerā bijusi,” spriež profesors Urtāns. Ekspedīcija uz Sāvienu šogad tika veidota kā komplekss pasākums, ko pazīstamā pilskalnu pētnieka vadībā organizēja Latvijas Kultūras akadēmija, pieslēdzot arī citus speciālistus, studentus un biedrības “Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociācija” nirējus. Ekspedīcija notika Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstīta projekta “Sāvienas ezera kultūrvēsturiskais mantojums” ietvaros, un uzdevums bija ne tikai noskaidrot ezera un tā krastu arheoloģisko mantojumu, bet arī apkaimes mutvārdu bagātības. Jaunums bija tas, ka pētījumu veikšanai ezerā tika izmantots īpaši šim mērķim ar uzņēmēja Kaspara Aleksandrova (plašāk medijos pazīstama pēc februārī izskanējušās “pusmiljona mantojuma” lietas) finansiālo atbalstu izgatavotais zemūdens sūknis – ežektors. Ezera izpēte veikta, ciktāl to ļāva vai neļāva krastu īpašnieki.
Sāvienas ezers ir vairāk nekā 2 km garš, 57,9 ha plašs ar vidējo dziļumu 4,8 metri, bet maksimālo dziļumu 8,8 metri. Jau agrāk bija zināms, ka pie ezera atradušās senas apmetnes, bet 60. gados tika fiksētas arī vietējo ļaužu liecības par koka konstrukcijām ezerā, kas sakrīt ar tradicionālajām teikām par ezeriem, kas lidojuši pa gaisu, līdz uzkrituši virsū kādam ciemam, ēkai vai baznīcai. Ezera krastā atrodas 19. gs. Sāvienas muiža un netālu pilskalns. Sākot darbus pagājušajā vasarā iezīmētās domājamās pāļu mītnes vietā, 30 – 40 m no krasta iepretim zemes ragam ar sēkli, ežektors no 2,5 – 3,5 m dziļuma nevienu artefaktu nav izcēlis, kaut tieši pie koka konstrukcijām tos gaidīja visvairāk. Toties, turpinot darbus dažus simtus metrus tālāk, dienasgaismu ieraudzīja liels daudzums dažādu laiku keramikas lausku un citu senlietu. Galveno masu veido bezripas keramikas lauskas, kas attiecas uz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidu, taču atsevišķi krama un kaula atradumi liek domāt, ka apmetne tikusi apdzīvota vēl agrāk, tuvāk akmens laikmetam. Netrūkst arī trauku fragmentu no muižas laikiem, datējamu ar 19. gadsimtu vai 20. gadsimta sākumu, bet neparastākā ir neliela, aptuveni 17. gadsimta lielgabala granāta ar visu degli. Vēsturnieks pavīpsnā, ka to, iespējams, kāds mēģinājis izmantot zivju spridzināšanai. Atradumi nāk no akvatorijas iepretim tai krasta daļai, kurā konstatēts apmetnes kultūrslānis, kas iestiepjas ezerā. Pēc arheologa domām, priekšmetu bagātībai varētu būt divi izskaidrojumi – vai nu šo vietu ezerā senās apmetnes iemītnieki izmantojuši par “kūtspakaļu”, tas ir, atkritumu izmešanai, vai arī ezera līmenis gadsimtu gaitā cēlies un nosedzis teritoriju, kas agrāk bija sauszeme. Ezera krastos ir vēl viena apmetne, taču tās kultūrslānis ūdenī neiesniedzas. Visi ekspedīcijas gaitā atrastie priekšmeti nonāks daļēji Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, daļēji Madonas muzejā.
Diemžēl atbildes uz jautājumiem par koka konstrukciju piederību joprojām nav gūtas. Juris Urtāns bilst, ka pagaidām var sacīt tikai to, ka tās tur patiešām ir. Iepriekšējā ekspedīcijā tām līdzās izceltā kokogle pēc oglekļa izotopa analīzes izrādījusies attiecināma uz akmens laikmeta neolīta periodu, ko Latvijā datē ar 4500. – 1500 gadu p.m.ē. Bet ar to ir par maz kādu konkrētāku secinājumu izdarīšanai. “Konstrukcija ir nopietna. Kādi 20 reiz 30 metri, garena. Pāļi sniedzas vairāk nekā metru ezera dibenā. Būves forma ir tāda, ka tā it kā tiecas noslēgt ezera līci. Varbūt tā ir kā saistāma ar zveju? Vieta, kur sadzīt zivis? Pie mums nekas tāds nav konstatēts, taču pasaulē tādas lietas ir,” spriež Urtāns. “Varbūt tas ir kaut kas cits, ko mēs vispār nezinām,” viņš piebilst. Konstrukcijas vecums, tāpat kā pielietojamība paliek atklāts jautājums. Vasaras beigās uz Sāvienu paredzēta vēl viena ekspedīcija.
