Savējo mielotāja 0
Limbažniece Astra Tomsone no savas mājas jumta fotografē saulrietus, raksta dzejoļus, izšuj gleznas, aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē un uz domubiedru sanāk-smēm vienmēr līdzi atnes kaut ko garšīgu; nereti tas ir mīklā cepts zandarts.
Ģimenes pasūtījumi
– Ar lielu viesību galda klāšanas pieredzi palielīties nevaru, – Astras kundze saka. – Savējo lokā – nu, tas gan bijis un ir.
Pirms kāda laiciņa tepat dzīvoklī svinējuši vīram 74 gadus. Pats Rihards teicis: ko tur, nav taču apaļš cipars. Bet kā nu pavisam bez atzīmēšanas? Pilsētas rūmē, protams, diži neizvērsīsies, bet septiņiem vistuvākajiem cilvēkiem pie galda vietas gana. Lai stāvēšana pie plīts nesavilktu beidzamajā laikā sāpošo muguru, izdomājusi maltīti ar minimālu darbietilpību:
– Ļoti laba lieta ir cepšanas maisi. Paņēmu katram ciemiņam atsevišķu, saliku tur ar garšvielām ieberzētus vistas stilbiņus, klāt plakaniski kartupeļus – krāsnī iekšā un siltā pamatēdiena jautājums atrisināts! Turklāt zinu, ka visiem garšos.
Savējo gaume izpētīta, ik rītu, pirms znots ar meitu dodas uz darbu, jautājot: ko šodien taisām? Ģimene nav izlepusi, bet dažādību gribas. Tad nu savai “firmas plātei” saimniece vienu reizi izmanto kartupeļus, nākamajā – apvārītus makaronus. Nav sarežģīti, bet ēdiens iznāk smaržīgs un pievilcīgs:
– Padziļā ietaukotā plātī diezgan biezi klāju stienīšos sagrieztus kartupeļus. Tiem virsū – iepriekš ar sasmalcinātiem sīpoliem un mazliet sāls apceptu maltu gaļu, lai pazūd sarkanums. Pāri sedzu kartupeļus, uzleju siltā ūdenī iejauktu “Magi idejas” garšvielu, uzbirdinu sarīvētu sieru un pēc apmēram stundas cepeškrāsnī divsimt grādos – lūdzu, pie galda!
Znotam garšo sievasmātes gaumē gatavoti kartupeļi, ko ģimenē sauc par baltajiem. Kubiņos sašķēlētus tupeņus vāra pusgatavus, nokāstiem pievieno nedaudz piena, sasmalcinātus sīpolus, kādu gaļiņu (labi noder cepeša maliņas vai šķiņķa atgriezumi) un sutina visu kopā mīkstu, nepiemirstot sāli un garš- vielas pēc izvēles. Pasniedzot dāsni uzkaisa dilles.
Raibās atmiņas
Astras Tomsones darba gaitu galvenie posmi pieder Salacas zivju audzētavai un iekšlietu sistēmai. Taču viņas biogrāfijā ir arī izsūtījuma laiks Sibīrijā. Lai gan bijusi pavisam sīkaļa, atmiņas par to ir neizdzēšamas: kā māte pa dziļu sniegu lupatās satītām kājām, apavu nebija, brida uz mežu gāzt kokus; kā apsalis tupenis šķita milzīgs gardums, kā…
Tas viss atdzīvojas, represijas piedzīvojušajiem kopā sanākot. Bet, ja rodas iecere šo saietu vērst omulīgā groziņu vakarā, Astra mīļuprāt atsaucas ar pienesumu. Tāda sajūta, ka gribētos garšīgi pamielot visus zināmos un svešos, kuri tāpat savulaik mocīti un badināti.
Taču viņai pieder arī ļoti krāšņas atmiņas – ar skaidriem un miglainiem saullēktiem, ar negaisa debesīm un bula tvanīgo bezvēju, ar putnu balsīm un zāļu smaržu, bet viss kopā tas nozīmē vaļasprieku gandrīz mūža garumā.
Ūdeņu sieviete
Ar neredzēta paskata nozīmēm izrotātā sienassega viesistabā pēc būtības ir Astras kundzes makšķerēšanas sasniegumu goda dēlis. Kad viņa sāk nosaukt, par ko katra medaļa iegūta, klausītājam galva apbrīnā sāk grozīties pati no sevis. Vienreiz var uzsmaidīt akla veiksme, labi, divas, bet gadiem!… Bez pacietības, pieredzes un aizrautības šajā sportā nav iespējams gūt panākumus.
– Diemžēl nācās pielikt punktu, vairs neesmu ūdeņu sieviete, – Astras kundze saka nopūšoties. – Mugura… Mums gan tepat Lielezerā joprojām ir laiva, bet Rihards tagad copē viens pats, jo es nevaru uz šaurā soliņa ilgi nosēdēt. Līdz ar to no aktīviem dalībniekiem esmu pārcēlusies pie līdzjutējiem.
No 1. maija, kad drīkst izbraukt ezerā ar laivu, dzīvesbiedrs daudz lai-ka pavada uz ūdeņiem. Cerams, veiksies ne sliktāk kā pērnajā vasarā: tad izvilkto asaru, zandartu, līdaku, plaužu un raudiņu loma kopsvars bija 411 kilogrami.
– Izklausās brangi, – namamāte piekrīt. – Bet gatavojot zivīm ir daudz atkritumu un pašu ģimenes tiesa vien tur iznāk. Vāru zupas, cepu kotletes, izmēģinu dzirdētas un pilnveidoju pati savas receptes. Vai zinājāt, ka zandarta fileja, ar sāli un pipariem sakaisīta (cukurs gan būs lieks!), var droši sacensties ar tādā pašā veidā apstrādātu lasi? Nu, lūk, bet no galvas, spurām un asakām iznāk brīnišķīgs buljons zupai – ar sīpoliņu, piparu graudiem, lauru lapiņu un smalki sagrieztiem lociņiem, kad virums jau gatavs!…
No Astras Tomsones recepšu pūra:
Marinēta svaiga līdaka
Gabalos sagrieztu, apsālītu palielas līdakas fileju pārlej ar etiķa esences un ūdens maisījumu (rēķinot 2 ēdamkarotes uz 1 litru ūdens) tā, lai marināde pārsegtu zivi. Vakarā, šādi iemarinēta, līdakas fileja nākamajā rītā droši liekama uz sviestmaizes.
Tādā pašā veidā var sagatavot arī vimbu. Ja klāt vēlas marinētus sīpolus, tie jāgatavo atsevišķā traukā – kopā ar zivi kļūst glumi.
Līdakas kotletes
Līdakas fileju samaļ kopā ar svaigu speķi (rēķinot 1/4 pret zivs svaru). Pēc garšas pievieno sāli, piparus un sakapātus sīpolus (ar maltiem kotletes sausākas). No valkani samīcītas masas veidotās kotletes vispirms apviļā rīvmaizē, tad sakultā olā un liek cepties. Kraukšķīga garoziņa garantēta!
Piezīme. Ja cepšanai sagatavota zivs pastāvot apžuvusi, tad garoziņas iegūšanas veids mazliet atšķirsies: sakulta ola – rīvmaize – atkal ola. Lērums olu aiziet, kādas septiņas astoņas uz kilogramu zivs, bet iznākums ir tā vērts. Šī panēšanas metode ieteicama saldētajām zivīm.
Plovs saimnieces izpildījumā
Kubiciņos sagrieztu, aši apceptu jēra gaļu mazā šķidruma daudzumā sautē kopā ar aso sarkano piparu. Kad gaļa jūtami “aprāvusies”, katlā dāsni pieber sasmalcinātus sīpolus, nomizotus tomātus un ielej vienu glāzi alus. Pēc pasautēšanas novērtējot gaļu kā gandrīz mīkstu, pievieno atsevišķi novārītus rīsus, pieliek sāli, samaisa un uz lēnas uguns minūtes 15 nogatavina. Proporcijas? Viss atkarīgs no gaļas daudzuma – tam piemēro rīsu apjomu.
