Foto – Anda Krauze

Inguna Mieze, portāla “Baltic-Ireland” žurnāliste: “Īrijā “vecās trimdas” tiešām gandrīz nav. Zaļā sala no citām latviešu mītnes zemēm atšķiras ar to, ka šeit nav bijis daudz “vecās trimdas” pārstāvju, vien dažas ģimenes. Īrijā nav trimdinieku dibinātu latviešu organizāciju un draudžu. Visas biedrības, luterāņu draudze un nedēļas nogales skolas tika izveidotas pēdējo desmit gadu laikā. Man personīgi ar trimdiniekiem un viņu pēctečiem visbiežākā saskare ir bijusi, ciemojoties kaimiņsalā Lielbritānijā. Atzīšos, ka sākotnēji mēs, par “jauniebraucējiem” vai “ekonomiskajiem bēgļiem” dēvētie, tikām uzņemti ar diezgan lielu neuzticību un aizdomām, tomēr, labāk iepazīstoties, attieksme būtiski mainījās. Lai arī abās pusēs joprojām pastāv dažādi aizspriedumi, tos ir iespējams kliedēt, veidojot personiskas attiecības. Un cilvēkiem, kuriem ir vienāds – kristīgs – pasaules uzskats, veidot šīs attiecības ir vieglāk, jo viņus vieno ne vien latvietība, bet arī ticība Dievam. Satiekoties, kalpojot citiem, kopā darbojoties vienota mērķa labā un stāstot par to, kas katram svarīgs, izzūd šī šķirtne “trimdinieks” – “jauniebraucējs”. Protams, mēs esam atšķirīgi, bet, ja to neuzsveram un koncentrējamies uz to, kas mūs vieno, veidojas labas attiecības. Mana pieredze gan arī liecina, ka, gadiem ritot, mēs, “jauniebraucēji”, arvien vieglāk spējam saprast “trimdiniekus”, bet diemžēl arvien grūtāk – Latvijā dzīvojošos. Šis process, manuprāt, nav ne labs, ne slikts, tā vienkārši notiek.”