Monika Zīle: Kāpēc atkal asiņains mēnesis uz Latvijas autoceļiem? 7
Satiksmes negadījumu ziņā aizvadītais novembris ar 24 bojāgājušajiem uz ceļiem centies panākt 2000. gada “asiņainos Jāņus”, kad avārijās dzīvību zaudēja 26 cilvēki. Vēl vasarā skanēja optimistiski viedokļi, ka šoferi kļuvuši apzinīgāki un radaru aiziešana situāciju uz slikto pusi nav iespaidojusi. Vai tiešām rudens ar gadalaikam raksturīgo tumsu mistiskā veidā tā aizmiglojis autovadītāju prātus, ka aizmirstas elementāra piesardzība, kuras neievērošana ved taisnā ceļā uz kapsētu? No CSDD statistikas izriet, ka 20 procentos traģisko negadījumu vainojams nepareizi izvēlēts ātrums un agresīvs braukšanas stils, pret kuru vēršas nupat sākusies drošības kampaņa. Bet jāielūkojas acīs vēl kādai nežēlīgai patiesībai – diemžēl stūrējot pieķertiem dzērājiem mašīnā blakus nereti sēž tuvinieki, sievas un mātes ieskaitot. Tā bija bieži iztirzātajā šosejas slaktiņā pie Klidziņas, kur dzērājs uz viņsauli līdzi paņēma savu mazgadīgo puisīti un sakropļoja sievu. Uz to pusi gāja Mārcienā – tur negadījums bez upuriem beidzās tikai tāpēc, ka žvingulī stūrējošais nepaguva ieskrieties. 18. novembra rītā ceļu policija Rīgā uz Salu tilta aizturēja mēreni apžilbušu ģimenes galvu, kas vizināja sievu un bērnu. Ceļu kārtībnieki līdzīgus gadījumus atceras tik “biezā slānī”, ka jāsāk apšaubīt satiksmes drošības akcijām tērētā nauda – tām nav lielas jēgas, kamēr Latvijas ģimenēs valda tik satriecoši lojāla attieksme pret automašīnas vadīšanu reibumā. Pēc piedzērušā šofera (tēva, dēla, vīra…) bojāejas tuvinieki lej asaras, raida pārmetumus valdībai, ceļu uzturētājiem utt., lai gan, atbalstot potenciālā slepkavas apkārtbraukāšanu, par viņa kapračiem būtībā kļuvuši paši. Vistuvākie, savējie.
Ir dzirdēts viedoklis, ka pie stūres alkoholu nesmādē autovadītāju jaunākā paaudze, kam piemīt vieglprātība un muļķīga tieksme izaicinoši pārkāpt jebkurus noteikumus. Apgalvojumā ir daļa patiesības, bet uzskatu, ka noziedzīgo dzerstīšanos ar savu nicīgo attieksmi pret ceļu satiksmes pamatnoteikumu veicina cienījama vecuma ļaudis, sludinot: glāzīti atļauties drīkst, tikai jāpiesargās no policijas. Nevaru aizmirst kādu aizvadītā gada jūlija sestdienas vakaru, kad mūsu vienvirziena ieliņas klusumu iztraucēja motora gaudas un bremžu švīksti. Iznākumā ceļu policijas ekipāža pārkāpēju apturēja tieši zem mana loga, un negribēti kļuvu par liecinieci tam, ka pa Rīgu mašīnu vadījis cilvēks, kurš kājām iet nespētu – no šofera sēdekļa izkāpušais grīļojās un bez pieturēšanās nostāvēt nejaudāja. Bet vēl vairāk satrieca tas, cik sparīgi viņu aizstāvēt metās blakus sēdējusī pasažiere: ko dzenaties pakaļ kā noziedzniekiem, un vispār mēs braucam uz garāžu. “Jūsu mašīna divreiz šķērsoja krustojumu pie sarkanās gaismas,” bilda policists, un balsī skaidri dzirdēju izskanam rūgtu bezspēku. Pēc pļēgura aizvešanas sieviete palika pie mašīnas, un iela varēja klausīties viņas monologu, pa kabatas tālruni mājiniekiem atstāstot notikušo: tētim piesējās nejauki “menti”, laikam prēmijas pelnī, protokolus sastādot… Kundze katrā ziņā nenāca no degradēto slāņa. Vīrietis tāpat. Domas gluži loģiski ved uz šī pāra bērnu un mazbērnu attieksmi pret braukšanu dzērumā. Gaiši neizskatās.
