Diāna Jance: Cerams, ka nākotnē ukraiņi Latvijas laiku atcerēsies kā radošu un piepildītu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Četros kara mēnešos izmainījies daudz: Kijivā sazvanītie ukraiņu draugi saka, ka viņi vairs nesadzird šāvienus – esot pie tiem pieraduši. Mums visiem savukārt ir bail pierast pie kara. Šajos četros mēnešos Ukraina ir kļuvusi daudz tuvāka – un te nav runa par vairāk nekā tūkstoš kilometru garo ceļu līdz Latvijas robežai. Un – nē – mēs neesam pieraduši pie bēgļiem, bet zināmā mērā viņi ir kļuvuši par savējiem. Ar telefonu numuriem, kuru iesākumā ir Latvijas valsts kods, ar pastāvīgu darbu, ar arvien lielākām latviešu valodas zināšanām un ar spēju neapmaldīties svešās valsts birokrātijas džungļos.
Vairs par svešajiem nevar uzskatīt ārstus un māsiņas slimnīcās, skolotājus, mūziķus, kuri piedalās koncertos un māksliniekus, kuri kopā ar latviešu māksliniekiem veido izstādes. Arī gardā ukraiņu boršča un ķiršu vareņiku pavāres kļuvušas par daļu no mūsu 2022. gada Latvijas kultūrvides. Daudzi ukraiņu bērni rudenī turpinās vai sāks mācības Latvijas bērnudārzos un skolās. Noteikti netrūks ukraiņu starp mūsu studentiem, iespējams, kāds pat atradīs savu vietu Latvijas koros un deju kolektīvos.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā ir saruna ar Kijivas Nacionālās operas solisti Olhu Matušenko, kura tagad dzied Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī. “Kultūrzīmēs” ir tāds nerakstīts princips – parasti pirmās lapaspuses fotogrāfija rāda kādu Latvijā pazīstamu mākslinieku, mūziķi vai aktieri. Šoreiz tā ir ukrainiete. Mūsējā. Jā, taisnība, tikai uz brīdi mūsējā. Bet pa šo kara laiku mūsu kultūrtelpa kļūst arvien bagātāka.
Latviju un Ukrainu sen saistījušas kultūras un dzīves stīgas – gan senu laiku tirdzniecības sakari, gan laiks cariskajā Krievijas impērijā un piecdesmit padomju okupācijas gadi, arī kara bēgļu laiku stāsti. Ukraiņiem okupācijas važas un tās sekas gan vilkušās ilgāk un smagāk.
Cerams, ka nākotnē ukraiņi šo savu Latvijas laiku atcerēsies kā radošu un piepildītu – gluži tāpat kā pa brīžam pavīd ziņas par latviešu nospiedumiem dažādos Ukrainas vēstures posmos. Pirms gadiem mūsu Akadēmiskajā bibliotēkā tapa pētījums par Harkivas V. Karazina Nacionālās universitātes un Latvijas sakaru apliecinājumu.
1882. gadā Harkivas mūzikas skolā sāka strādāt Andrejs Jurjāns, kurš tur darbojās līdz pat 1916. gadam un vadīja Harkivas mūzikas skolas teorijas, mežraga un kora dziedāšanas klases. Viņš nodibināja kori, kas 1899. gadā kļuva par Harkivas Latviešu palīdzības biedrības sastāvdaļu, rīkoja ērģeļmūzikas koncertus un vietējā avīzē “Južnij Kraj” strādāja par galveno mūzikas kritiķi.
Kopš 1909. gada Harkivas universitātē vienpadsmit gadus strādāja arī izcilais latviešu valodnieks, profesors Jānis Endzelīns. Īpaši daudz latviešu Ukrainā ieradās bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā. 1918. gadā Harkivā pat izdots latviešu laikraksts “Atvase”, un Harkivas mākslas skolā mācijās nākamie latviešu gleznotāji, arī gleznotājs Jēkabs Bīne. Harkivā dzimusi mūsu lielā aktrise Elza Radziņa. Šo sarakstu un ne tikai par Harkivas latviešiem varētu turpināt vēl.
Pirms dažām dienām zvanīja telefons. Numurs rādījās nepazīstams, bet tā iesākumā bija Latvijas valsts kods. Balss tālruņa skaļrunī latviski, ar tikko sajūtamu akcentu saka – labdien, vai varu jūs ielūgt uz koncertu? Mēs vēlamies pateikt paldies.
Runātāja tiešām runā latviski, tikai pēc brītiņa pārejam uz angļu valodu – viņas latviešu valoda vēl nav gluži tekoša. Izrādās, zvanītāja ir nesen uz ielas satiktā ukraiņu mūziķe, kura Latvijā dzīvo trīs mēnešus un tagad rīko mazu koncertu. Viņa ir viena no daudzajiem ukraiņu kara bēgļiem, kuri jau atraduši savu vietu Latvijas kultūrtelpā.
Varbūt reiz kādi pētnieki izpētīs, cik dziļš un radoši bagāts būs bijis ukraiņu laiks Latvijā? Kāds mūžs būs tiem bērniņiem, kuru dokumentos būs ieraksts – dzimis Latvijā? Ne tikai telefonā – arī mākslas izstādēs, koncertos, pludmalē un uz ielas bieži dzirdu ar akcentu izrunātu pavisam latvisku “labdien” un “paldies”.
