Anita Bormane: Likumdevējs tērē laiku, apspriežot civiltiesisku strīdu, kas būtu jārisina tiesai 4
“Rodas paralēle ar cilvēkiem, kas apprecas, šķiras, iespējams, atkal kaut kad sanāk kopā, bet ar varu mīļš nekļūsi,” tik emocionāli tēlains un vienlaikus juceklīgs secinājums vakar izskanēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas ārkārtas sēdē, kurā no vasaras atpūtas negaidīti iztrūcinātie deputāti apsprieda Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) turpmāko darbības stratēģiju un akadēmijas attiecības ar SIA “Rīgas koncertzāle”.
Pirmajai darba kārtības daļai sēdē tika veltīts pavisam maz laika, lai gan jautājums par to, kādam jau tuvākajā nākotnē jābūt mūsu nacionālās zinātnes bastionam LZA, ir nenoliedzami valstiski svarīgs. It īpaši saistībā ar tās attīstības stratēģiju, kas paredz būtiskas pārmaiņas LZA darbībā, ievērojami paplašinot akadēmijas saimnieciskās funkcijas. Daudz vairāk laika toties izpelnījās konflikts, kas uzliesmojis starp LZA un producentu Juri Milleru saistībā ar to, ka LZA lēmusi no 1. septembra pārtraukt telpu nomas līgumu ar SIA “Rīgas koncertzāle”, jo uzņēmums nemaksājot nomas maksu. Kopš jūlija beigām, kad jau ilgi gruzdošais konflikts nāca atklātībā, abas puses neskopojas ar savstarpējiem apvainojumiem, tomēr, no malas raugoties, skaidrs, ka šis ir tīri civiltiesisks strīds, kurā vārdu ieročiem likt klusēt spēs vienīgi tiesa. Tas, ka ar konkrētas personas biznesa interesēm saistīts jautājums nonācis likumdevēju uzmanības centrā, kārtējo reizi rosina aizdomāties par darba stila un lēmumu pieņemšanas īpatnībām Saeimā.
Pēdējā laikā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas darba kārtībā bijis uzkrītoši maz kultūrpolitisku jautājumu, taču itin bieži to lemšanā un virzībā svarīga bijusi likumdevēju griba un iejaukšanās. Ja jau runa ir par kultūras infrastruktūru, tad kāpēc komisija līdz šim nav uzskatījusi par svarīgu pieņemt patiešām svarīgu valstisku lēmumu – ka Latvijai līdz 2018. gadam ir nepieciešama pārbūvēta Mežaparka estrāde, kam tehnisko skiču projekts jau sen ir gatavs, un ir vajadzīga tikai valsts izšķiršanās un spēja vienoties ar Rīgas pašvaldību par finanšu ieguldījumu. Tā vietā likumdevējs labāk nodarbojas ar dažādiem civiltiesiskiem jautājumiem, rosinot bažas par slēptu ieinteresētību un atbalstu kādai no iesaistītajām pusēm. Kliedējot tik ļaunas aizdomas, komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns (ZZS), pamatojot Millera un LZA strīda jautājuma nonākšanu komisijas darba kārtībā, pieminēja Millera Saeimai adresēto vēstuli, uz kuru tai bijis pienākums atbildēt, sasaucot kopā visas jautājumā ieinteresētās puses. Licies svarīgi noskaidrot, vai strīdniekus ir cerība kaut kā samierināt. “Svarīgi, lai Rīgas sirdī, Zinātņu akadēmijas augstceltnē, arī turpmāk būtu telpa, kurā notiek augstas kvalitātes kultūras un mākslas pasākumi. Būtiski šo funkciju saglabāt, lai arī kurš to nodrošinātu – Millers vai kāds cits,” uzskata J. Vucāns, un viņam piekrīt arī Kultūras ministrija, kas citādi norobežojas no strīda, uzskatot, ka tas ir tiesas jautājums.
“Darbojamies kā tādi savedēji,” sēdē sacīja deputāte Inguna Rībena (NA). Bet Ilze Viņķele (“Vienotība”) strīdniekiem ieteica mieru meklēt caur pēdējā laikā modē nākušo moderno metodi – mediāciju. Deputātu mēģinājums kļūt par šķīrējtiesnešiem un miera dūjām tomēr beidzās bez panākumiem. Strīdnieki tā arī palika kā mūris nesagraujami savās pozīcijās. Tāpēc bez tiesas, visticamāk, neiztiks. Cits jautājums (un to sēdes laikā atzina arī komisijas priekšsēdētājs J. Vucāns): vai Saeimas komisijai bija jāvērtē šāds publiskās un privātās partnerības gadījums? Jo vairāk tāpēc, ka LZA ir autonoms tiesību subjekts, kas pats var pieņemt lēmumus pēc savas gribas un vēlēšanās.
