Māris Zanders: Savdabīgs kolektīvs redzes defekts 17
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atkal klāt 16. februāris – Lietuvas Neatkarības diena – kā atgādinājums par jautājumu, kas mani personīgi nodarbina jau krietnu laiku. Proti: kādēļ mēs tik maz interesējamies un zinām par tuvākajiem kaimiņiem (tiesa, var gadīties, ka tāds pats jautājums būtu uzdodams arī, tā teikt, pretējā virzienā)?
Jautājumam nepieciešama precizējoša piebilde. Mums ir regulāri un labi lietuviešu (un igauņu) daiļliteratūras tulkojumi latviešu valodā – cik nu tādi iespējami Latvijas grāmatu tirgus kontekstā. Mums ir sadarbība zinātnē, tostarp ir vēsturnieku pētījumi, tiesa, ne visai sistemātiski (šajā ziņā labāk, šķiet, veicas filologiem). Tomēr skaidrs, ka šāda informācijas apmaiņa skar relatīvi nelielu sabiedrības daļu, kas ir tikai normāli. Savukārt ārpus šiem segmentiem Lietuva un Igaunija mūsu informatīvajā telpā parādās kā cenu un atalgojuma salīdzināšana un kā kopumā nedaudz mazohistiski secinājumi, ka kaimiņvalstīs ekonomiskā attīstība ir veiksmīgāka.
Ekonomika neapšaubāmi ir ļoti svarīga tēma, tomēr man šķiet, ka ar to (turklāt diezgan primitīvā, atvainojiet, līmenī iztirzātu) aprobežoties nevajadzētu. Ko mēs zinām par Lietuvas (Igaunijas) politikā notiekošo? Par kolektīvās atmiņas diskusijām un to ietekmi uz šodienu? Mums it kā pietiek ar apziņu, ka t. s. ģeopolitiskajos jautājumos triju Baltijas valstu nostāja ir ļoti līdzīga, miers mājās.
Bet varbūt ar to arī pietiek?
Re, kā sanāk – kad gadās lielākas nepatikšanas, tad izrādās, ka nepietiek. Kad šīs apkures sezonas priekšvakarā Latvijā sākās teju vai apokaliptiskas noskaņas, pēkšņi mūs sāka ļoti interesēt, kas tur Lietuvā un Igaunijā ar tiem sašķidrinātās gāzes termināļiem notiek. Kādu laiciņu pirms tam Lietuva sāka mūs interesēt kontekstā ar nelegālās imigrācijas plūsmu uz Lietuvas–Baltkrievijas robežas. Citiem vārdiem sakot, tad, kad ir nepatikšanas, parādās arī nojausma par procesu ciešu saistību reģionā. Ja nepatikšanu nav vai tās beigušās – zūd arī interese. Līdz nākamajām nepatikšanām.
Manuprāt, tas nav pareizi. Pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka mēs, iespējams, attiecinām uz kaimiņu politisko lauku savu attieksmi pret viņu ekonomiku. Ja jau ekonomikā igauņi un lietuvieši ir prasmīgāki (atkārtošos, man gan šādi apgalvojumi liekas pārāk vispārināti un kategoriski), tad gan jau arī politiķi viņiem jēdzīgāki. Lai gan neesmu Lietuvas (Igaunijas) iekšpolitikas zinātājs, jo regulāri lasu tikai to, kas pārtulkots angliski vai krieviski, atļaušos teikt, ka tā nav. Kā saka, garlaicīgi nav arī Lietuvas (Igaunijas) iekšpolitikā. Un, ja mēs visnotaļ saprātīgi mēģinām prognozēt (un daži arī kreņķējamies) par visādiem “brīnumiem” Latvijas politikā, nenāktu par sliktu arī saprast, vai un kādus “brīnumus” var sagaidīt arī no mums objektīvi tik svarīgajiem tuvākajiem kaimiņiem. Jo tādi “pārsteigumi” var būt. Visbeidzot, ja mēs redzam, ka notikumi Latvijas vēsturē turpina ietekmēt šodienas Latviju gan labā, gan sliktā nozīmē, skaidrs, ka tas attiecas arī uz Lietuvu (Igauniju). Attiecīgi būtu vēlams par kaimiņu vēsturi zināt kaut ko vairāk par to, ka visas trīs nācijas ieguva apmēram vienā laikā neatkarību un vienā laikā tika okupētas.
Kopumā šāda situācija ir attiecināma arī uz Baltijas jūras reģionu kopumā. Pašmāju informatīvajā telpā britu karaļnama dzīvei vai Kremļa propagandistu kārtējiem gārdzieniem seko uzmanīgāk, nekā Polijā vai Somijā notiekošajam. Ar ko varētu šādu hipermetropiju (tālumā redz labāk nekā tuvumā) izskaidrot? Iespējams, ar divām īpatnībām veidā, kādā mēs vispār uztveram informāciju. Pirmkārt, arvien vairāk vizuāli – “nav bildes, nav notikuma”. No šāda viedokļa raugoties, skaidrs, ka karalienes bēres ir interesantākas par, teiksim, ziņu, ka nekustamo īpašumu tirgum Zviedrijā atkal briest problēmas. Otrkārt, informācijas pārbagātība (šķietamā, jo 95% no šīs informācijas ir pilnīgi nieki) noved pie tā, ka mēs atbildam tikai uz spēcīgiem kairinātājiem. Lūk, ja kāda daudzšūnu būtne Krievijas TV “izpildās”, kaut gvelžot pilnīgas muļķības, tas ir spēcīgs kairinātājs. Moldova kā tēma – nav. Un tā tālāk. Te grūti ko būtiski mainīt, tomēr vismaz piekoriģēt var mēģināt.
