Savdabīgie Peru zarkukaiņi rīdzinieces Sanitas mājās 0
Agrāk rīdziniece Sanita Govoruhina strādājusi zooloģiskajā dārzā, bet šobrīd mazu zoodārziņu ierīkojusi savās mājās. Terārijos mīt bārdainās un ūdens agāmas, gekoni un citas eksotiskas radībiņas, bet mūsu uzmanību šoreiz vairāk piesaista Peru zarkukaiņi.
Peru zarkukaiņus (latīniski – Peruphasma schultei) atklāja salīdzinoši nesen – tikai 2002. gadā. Kā noprotams no nosaukuma, to dzimtene ir Peru, kur Kordiljeru kalnos 1200 līdz 1800 metru augstumā tie apdzīvo aptuveni piecus kvadrātkilometrus. Govoruhinu ģimenē šīs radībiņas mitinās četrus gadus. Sanita stāsta – jau strādājot zooloģiskajā dārzā, viņai ļoti patikuši kukaiņi. Ar prieku vērojusi, kā tie no oliņām izšķiļas, aug un maina čaulu. Turklāt atšķirībā no Indijas, Austrālijas un citiem zarkukaiņiem Peru zarkukaiņi ir daudz vienkāršāk kopjami – terārijā nav jābūt augstai temperatūrai un mītne nav katru dienu jāmitrina. Ņemot vērā, ka Kordiljeru kalnos temperatūra ir zema, arī turētiem nebrīvē, tiem nav vajadzīgs liels siltums. Peru zarkukaiņi labāk jūtas +20, nevis +30 grādos. Ja Latvijā vasara padevusies karsta, šie kukaiņi to pārcieš ar grūtībām. Daļa no Sanitas mīluļiem kādā īpaši karstā vasarā pat apmira. Turklāt, ņemot vērā, ka tiem ir samta kažociņš, tos nedrīkst apsmidzināt. Reizi divās dienās ar ūdeni jāapsmidzina tikai lapiņas, un ar šo ūdeni kukaiņi padzeras.
Galvenais – vienmēr jābūt pieejamai pārtikai. Barības ziņā Peru zarkukaiņi gan ir ļoti izvēlīgi. Mītnes zemē tie pārtiek tikai no piparu lapām, bet nebrīvē ēd tikai ligustrum vulgare un ceriņu lapas. Krūms ligustrum vulgare, kas saglabājas zaļš līdz pat decembrim, Latvijā ir reti sastopams. Kamēr vēl ir dabūjamas tā lapas, Sanita tās iesaldē, bet, kad šis krūms lapas ir nometis, plaucē ceriņus un saldē to lapas. Tiesa, saldēta barība radībiņām neiet pie sirds tik labi kā svaiga. Kukaiņi arī neapvainojas, ja tiem kādu laiku nākas pabadoties. Desmit dienas bez ēšanas tie noteikti var izturēt, jo, arī dzīvojot savvaļā, mēdz gadīties, ka barības kādu laiku vienkārši nav.
Kāda nozīme ir Peru zarkukaiņu sarkanajiem spārniņiem? Tos šie kukaiņi neizmanto lidošanai. Šķiet, tiem vispār nav nekādas funkcijas. Kukaiņu saimniece Sanita izsecinājusi, ka Peru zarkukaiņi ar sarkanajiem spārniņiem, iespējams, cenšas iebiedēt potenciālo pāridarītāju. Koša krāsa dabā, kā zināms, liecina par indīgumu. Peru zarkukaiņi gan nav indīgi, bet nelielu skādi cilvēkam var nodarīt. Kad kukaini paņem rokās, tas izpleš spārniņus un no diviem dziedzerīšiem, kas novietoti aiz galvas, gluži kā no aerosola izpūš mazu, baltu, smirdīgu mākonīti. To kukainis dara, kad jūtas apdraudēts. Daļai ļaužu zarkukaiņa izpūstā viela rada alerģisku reakciju. Dažus kukaiņus Sanita uzdāvināja draudzenei, bet viņa bija spiesta tos atdot atpakaļ, jo izrādījās, ka no zarkukaiņu izpūstā šķidruma viņai rodas aizdusa.
Sanita stāsta, ka vislielākās grūtības sagādā Peru zarkukaiņu terārija tīrīšana. Lai to varētu izdarīt, kukaiņi uz brīdi jāpārvieto uz citu terāriju vai akvāriju. Bet Peru zarkukaiņi skrien diezgan ātri – kamēr piecus turi plaukstā un centies ievietot otrā mītnē, citi pieci bēg prom. Sanitas vīrs nav sajūsmā par sievas aizraušanos, bet ir samierinājies ar viņas hobiju – turēt mājās eksotiskas radības. Tikai vienu viņš lūdz – lai neviena radībiņa neklīst apkārt pa dzīvokli. Reizēm tomēr gadās, ka kāds zarkukainis aizbēg un, pateicoties savām lipīgajām kājelēm, staigā pa griestiem. Tad vīrs lūdz: “Sanita, aizvāc savu “skorpionu”!” Gan zarkukaiņus, gan arī prusakus, ko Sanita audzē kā barību agāmām, gekoniem un citām radībiņām, vīrs dēvē par skorpioniem.
Peru zarkukaiņi vairojas ar oliņām. Tās ir ļoti mazas – tikai aptuveni 2 mm. Apaugļotā mātīte sāk dēt, kad sasniegusi piecu mēnešu vecumu. Visas savas dzīves laikā tā izdēj aptuveni simt oliņu. Turklāt, lai izšķiltos mazie zarkukainīši, nav vajadzīgi īpaši apstākļi. Oliņas četru mēnešu laikā nogatavojas +22 līdz +26 grādu temperatūrā. Mazuļi pasaulē ierodas aptuveni puscentimetru lieli. Vienu reizi divdesmit dienās Peru zarkukaiņi maina čaulu. Pateicoties spējai to mainīt, kukainis spēj attīstīties, jo čaula lielāka neaug.
