Kā veidot vainagu kolonnābelēm 0
“Lūdzu, pastāstiet, kā jāveido vainags kolonnābelēm!” RUTA JĒKABPILS NOVADĀ
Kokaudzētavu katalogos fotogrāfijās redzamās kolonnveida ābeles, kurām ir viens vienīgs ar āboliem pilns stumbrs, nav dabisks šo koku augšanas veids. Vienkārši tām ir izgriezti pilnīgi visi sānzari, vai arī fotografētais koks bijis vēl ļoti jauns.
Kolonnveida ābeles veido diezgan savdabīgu un īpatnēji kopjamu vainagu. Tām zari no stumbra aug ļoti šaurā leņķī. Šādas zaru žākles sliktāk nožūst, tādēļ zaru pamatnes biežāk inficējas ar lapu koku vēzi. Gan sānzari, gan jaunāki to sazarojumi ir ļoti stāvi, tiem ir tieksme augt pušķos pa vairākiem kopā, veidojot daudzas konkurējošas galotnes. Augļzariņi uz koka samērā ātri noveco, bet atjaunot tos ar saīsināšanu parasti neizdodas. Arī koka augstumu veidojot neizdosies samazināt, uzreiz jānopērk vēlamā šķirne uz vēlamā potcelma. Kokaudzētavās ir informācija par katru šķirni, par tās iespējamo augumu. Ir dabiskie punduri – puspunduri, bet ir arī tādas šķirnes, kas spēj izaugt 5 m un vēl garākas.
Veidojot kolonnveida ābeles, ne stādīšanas gadā, ne arī vēlāk noteikti nevajadzētu saīsināt dzinumu galus un galotnes. Pēc šādas vardarbības koks pārstāj būt skaista, slaida kolonna, bet tās vietā, iespējams, ataugs stāvs, pamatīgi sazarojies krūms. Var gadīties, ka zaru galotnes vairs vispār neataug.
Pavasarī drīkst pilnībā, līdz pat stumbram, izgriezt vienīgi slimos zarus. Ja koks saaudzis pārāk biezs, tāpat līdz stumbram var paretināt nīkulīgākos zarus vainaga iekšpusē.
Pārējo veidošanu labāk veikt vasarā, līdz pamatnei izlaužot blakus galotnei un sānu zaru galos ataugušos, konkurējošos dzinumus. Lai koks augtu kā ciprese ar vairākiem līdzvērtīgiem, stāviem zariem, katrā pušķī atstāj tikai pa vienam dzinumam. Tādus kokus vajadzētu stādīt 2–3 m attālumā. Vainagiem vasarā retina sānzarus, izlaužot noēnojošos un nokniebjot galotnītes visgarākajiem. Tas veicinās īsāku augļzariņu attīstību un bremzēs koka pārliecīgu augšanu.
Ja kolonnveida ābeles sastādītas ļoti cieši (aptuveni 1 m attālumā), lai iegūtu tā saukto augļu sienu, vajadzīgs darbietilpīgāks vainaga veidošanas variants, kas ļauj iegūt vienu stumbru ar paīsiem ražojošiem zariņiem ap to. Tad vasarās izlauž visus spēcīgākos sānu dzinumus, atstājot tikai tievākos un īsākos (līdz divu plaukstu garumam), kā arī visus konkurējošos dzinumus blakus galotnei. Ja kāds sānzars ir pārāk garš, resns un tuvumā nav cita piemērotāka, resnā dzinuma augšanu garumā var apturēt, nokniebjot tam galotnīti jūnijā vai jūlijā. Zars nobriedīs un nākamajā gadā sāks ziedēt.
Aptuveni 5.–7. gadā pēc stādīšanas kolonnveida ābelēm augļzariņi sāk pamazām novecot, augļi kļūst sīkāki. Ar laiku augļzariņi atmirst pavisam. Tos var mēģināt atjaunot, pavasarī pirms pumpuru plaukšanas īsi apgriežot, tomēr atstājot pāris centimetru garus celmiņus. Dažkārt no tiem ataug jauni dzinumi, no kuriem var izveidot aizvietojošos augļzariņus. Ja neataug, pavasarī pirms pumpuru plaukšanas vietās, kur vajadzētu ieaudzēt jaunus zarus, var ievainot mizu – viegli iesist pa to ar dārza zāģa zobiem. Tas stimulē rētaudu (kallusa) veidošanos un pamodina snaudošos pumpurus un jaunos zarus. Ja arī zāģa terapija bijusi neveiksmīga, pienācis laiks domāt par jauna koka stādīšanu.
