Savdabīgais suns čau–čau, kura priekšteči bijuši draugos ar lāčiem 3
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Speciālisti pauž, ka šī esot ļoti savdabīga suņu šķirne: absolūti neizvēlīga barības ziņā un īpaši biezās spalvas dēļ ļoti piemērota nopietna aukstuma pārciešanai. Šīs suņu šķirnes pārstāvji ir rāmi un ļoti neatkarīgi, tiem ir zila mēle, un tie absolūti nekā neož, tostarp nezin kāpēc ikvienu savā ceļā sastapto aitu uzskata par savu likumīgo medījumu. Runa par suņiem, kurus dēvē par čau–čau.
Priekšteči bija draugos ar lāčiem
Lai arī čau–čau ir visnotaļ populāri suņi, tomēr patiesībā par tiem zināms salīdzinoši maz. Ķīniešu leģendas pauž: “Sensenos laikos, kad dievs radījis un apdzīvojis zemi, un debesīs sadalījis zvaigznes, kāds gabaliņš debesu nejauši nolūza un nokrita zemē. Visi dzīvnieki šausmās aizmuka un paslēpās. Un tikai suns čau–čau uzdrošinājās pieiet nokritušajam debesu gabaliņam, rūpīgi to apostīt un uzmanīgi nolaizīt ar mēli. Kopš tā laika čau–čau mēle ir zilā krāsā.”
Tā pauž leģenda. Savukārt to, kāpēc čau–čau suņiem patiešām mēle ir zilā un nevis rozā krāsā, kā visiem suņiem pienākas, gluži droši tomēr nezina neviens.
Un katrā ziņā tas tā nav tāpēc, ka aizvēsturiskais šā suņa sencis būtu kaut ko īpašu nolaizījis.
Ķīnieši apgalvo, ka tieši viņi radījuši suņu šķirni čau–čau. Taču, ja papētī kaut vai tās pašas leģendas, izrādās, ka šai šķirnei ir jau vismaz 3000 gadu un tā radusies pēc tam, kad sakrustojusies samojedu laika ar… polārlāci, kas, starp citu, arī it kā esot pagaršojis zemē nokritušo debesu gabaliņu, un tāpēc arī šim dzīvniekam kopš tā laika ir tikpat pārsteidzoši zilimelna mēle.
Kad noslēpumainais lāčsuns ieradās pasaulē, tas atbilstoši leģendai no Polārā loka nokļuva Sibīrijā, bet no turienes – Mongolijā. Klejojošās tatāru ciltis savukārt to nogādāja Ķīnā, piešķirot apzīmējumu “mankou” jeb “tatāru suns”. Un tikai tad pie šīs šķirnes ķērušies ķīnieši. Un tas bijis tā vērts. Jo, kā to varētu apliecināt lielākā daļa ļaužu, tas tomēr nav kaut kāds nošņurcis kvankšķis, bet gan kārtīgs vilcējsuns un mednieks, gan mājas un kuģu sargs vienā veidolā. Un vēl bez tā ķīnieši apgalvo, ka (atbilstoši leģendām!) čau–čau spēj cilvēkus pasargāt no ļaunajiem gariem.
Izskanējuši arī apgalvojumi, ka praktiskie Senās Ķīnas iedzīvotāji audzējuši čau–čau tikai tāpēc, lai varētu tos apēst.
Tas gan šķiet mēreni absurdi: vai patiešām būtu vērts ieguldīt tik lielus pūliņus unikālas suņu šķirnes radīšanā tikai tāpēc, lai to varētu gardu muti notiesāt? Tādam apēšanas nolūkam taču mierīgi varētu izmantot kaut ko krietni vienkāršāku, savukārt šis savdabīgais suns lai labāk sargā no ļaunajiem gariem, jo tādējādi no tā būtu ievērojami lielāks labums.
Nosaukuma ķīniskā izcelsme
Līdz ar to ir teju vai gluži zinātniski fiksēts fakts, ka nevienam nav zināms: kā un kāpēc pasaulē radusies čau–čau suņu šķirne. Ir un paliek tikai leģendas un dažādi pieņēmumi. Un, godīgi sakot, absolūti nav zināms arī tas, no kurienes un kā radies pats šis savdabīgais nosaukums – čau–čau.
Arī saistībā ar to ir tikai pieņēmumi. Piemēram, ķīniešu vārdnīcās pausts, ka kantoniešu vārds “kau” vai “kao” nozīmē “suns”. Var piebilst, ka Kantona ir tā Ķīnas pilsēta, no kuras sākusies čau–čau izplatība – tas nu gan esot precīzi noskaidrots. Un pastāv versija, ka šis nosaukums cēlies no ķīniešu vārda “čou”, ar kuru apzīmē pārtikā lietojamus dzīvniekus.
Vēl kāda versija, kurai ir britu izcelsme, vēstī par to, ka tad, kad kuģos no Ķīnas veda pirmos šīs šķirnes suņus, tos turēja telpās, kas paredzētas dažādām neklasificētām kravām, un britu jūrnieku lietotais vārds “čou–čou” tieši arī apzīmēja “jauktās kravas”. Bet laikam jau vispievilcīgākā versija ir šāda: šīs suņu šķirnes nosaukums cēlies no ķīniešu vārda “čaou”, kas nozīmē “suns ar milzīgu spēku”.
Ar Marko Polo saistītas versijas
Eiropā par čau–čau suņiem uzzināja salīdzinoši vēlu – ziņas par tiem atceļoja tikai kopā ar viduslaiku ceļotāju Marko Polo, kurš 13. gadsimtā aizceļoja līdz Ķīnai un dažādu iemeslu dēļ tur uzkavējās daudzus gadus, paliekot vietējā imperatora dienestā.
Tiesa, varbūt gan uzreiz ir vērts piebilst, ka burtiski pēdējā laikā aizvien pārliecinošāk izskan šaubas par to, vai realitātē patiešām bijis šāds ceļojums. Par galveno argumentu šai jaunajai versijai parasti min faktu, ka pēc atgriešanās mājās, izrādās, Marko Polo nekad un nekur nav pat pieminējies Lielo Ķīnas mūri, tāpat neko nav teicis par tēju un ķīniešu porcelānu. Esot pat vairāk nekā grūti iedomāties, ka, ilgstoši mītot Ķīnā, cilvēks var nedzert tēju no porcelāna traukiem un tā arī pat nepamanīt tur uzmūrēto diženo sienu. Toties par suni čau–čau gan viņš stāstījis teju vai aizgūtnēm. Savādi: kā lai tagad notic visam, ko šis ceļotājs teicis?
Tomēr katrā ziņā neviens nespēj pilnībā precīzi pateikt, tieši kad Eiropā ieradies pirmais šīs suņu šķirnes pārstāvis.
Pašā 19. gadsimta sākumā britu laikrakstos regulāri parādījusies informācija par dažādiem eksotiskiem dzīvniekiem, kas atvesti uz Albionas salu no Indijas, Japānas un Ķīnas, un tur minēts arī krāšņais, lauvai pielīdzināmais suns ar zilimelno mēli un garo ruda tonējuma vilnu. Bet 1820. gadā Londonas zvēru dārzā jau turēts viens konkrēts čau–čau, uz kura krātiņa gozējies uzraksts: “Mežonīgais ķīniešu suns.” Tiesa, nav saglabājušās nekādas ziņas par to, kurš šo dzīvnieku atvedis un kāpēc mājdzīvnieks vispār nodēvēts par “mežonīgu”. 1865. gadā, kad jau bija skaidrs, ka suns čau–čau itin nemaz nav mežonīgs, pati karaliene Viktorija to saņēmusi kā dāvanu.
Tātad brīdinājums par tām aitām
Un tā lieta, kas par suni čau–čau pavisam droši zināma, ir tas, ka 1894. gadā Anglijas suņkopības klubs pirmo reizi oficiāli reģistrējis šo šķirni. Bet vēl pēc gada Britānijā izveidots pirmais pastāvīgais čau–čau cienītāju klubs, kura paspārnē tad arī izstrādāts šīs šķirnes standarts. 1906. gadā čau–čau suņi saņēma britu balvu nominācijā “Labākā šķirne”. Savukārt Amerikā šo suņu popularitāte auga nesalīdzināmi straujāk kā Eiropā, neskatoties arī uz to, ka kucēnu cena sasniedza pat vairākus desmitus tūkstošu dolāru. Zināms, ka Vācijā čau–čau pirmo reizi parādījās 20. gados. Savukārt jau aptuveni 30. gadu beigās vispārējā interese tieši par šo suņu šķirni krietni noplaka.
Var piebilst, ka atšķirībā no visām citām suņu šķirnēm čau–čau ir lieli individuālisti. To pakļāvībā nav novērojama tā uzticība, kas raksturīga citiem suņiem.
Tie ļoti ātri un labi saprot, ko vēlas saimnieks, taču ne gluži vienmēr pakļaujas komandām.
Tostarp Zigmunds Freids, Volts Disnejs, Elviss Preslijs un citi ievērojami ļaudis labprāt turējuši čau–čau suņus un pratuši ar tiem apieties un sadzīvot. Šie suņi ir arī neraksturīgi tīrīgi, tie nekad ne tikai nelāgi neož, bet praktiski vispār neož, un turklāt tiem parasti nav nekādas intereses par citiem suņiem. Tiesa, čau–čau vajagot maksimāli bieži izķemmēt, citādi garā un biezā vilna mēdz savelties nepievilcīgos pinkučos.
Un, visbeidzot: nav zināms, kāpēc tas tā ir, bet šie suņi acumirklī un bez šaubīšanās ir gatavi uzklupt jebkurai aitai, un, ja tos laikus neaptur, tie var nodarīt pat ļoti būtisku kaitējumu veselam ganāmpulkam. Tas tātad jāzina čau–čau turētājiem: nepastaigājieties ar tiem aitu aploku tuvumā!
