Uldis Šmits: Savčenko tiek “tiesāta” par to, ka aizstāv savu valsti 16
“Nadja ir ļoti spēcīgs un apbrīnojams cilvēks, ļoti neparasta sieviete – neparasta mūsdienām. Un par to viņa tiek tiesāta. Par to, ka aizstāv savu valsti.” Tā pērn izteicās Baltkrievijas rakstniece Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča. Viņa intervijās ļoti bieži piemin Ukrainas gaisa spēku piloti Nadeždu Savčenko, kura tiek turēta ieslodzījumā Krievijā nu jau kopš 2014. gada. Rakstniece uzskata, ka par šo nejēdzīgo netaisnību jārunā “uz katra ielas stūra” un ka, aizstāvot Savčenko, “mēs izglābjam paši sevi”.
Tas nevilšus nāk prātā, lasot Nadeždas Savčenko pēdējo vārdu, ko viņai tiesā neļāva izteikt, bet ko publiskojusi viņas māsa, un atklātībā nākušais teksts noteikti kļūs par zīmīgu vēstures dokumentu. Jeb ilustrāciju tam, kā starptautisku noziegumu izdarījis politisks režīms piesavinās tiesātāja lomu. Ir vēl citi sagūstītie – kinorežisors Oļegs Sencovs, kā arī pārējie, kuru vārdus pasaulē nepazīst, bet Savčenko kaut kādā ziņā iemieso visus Krievijā represijām pakļautos Ukrainas patriotus.
Latvijas valdošās un intelektuālās aprindas atšķirībā no Aleksijevičas par to nevēlas lāgā runāt “uz katra stūra”, tomēr šī lieta mūs skar. Savu valsti aizstāvējušo Ukrainas pilsoņu sodīšana bija arī Kremļa signāls: pretoties okupācijai nav ieteicams, pretējā gadījumā draud “tiesa”. Vai vienkārši nolaupīšana un varbūt citas nepatīkamas procedūras. Savčenko tiesāšanas farss (viņa tika varmācīgi izvesta no Luhanskas uz Krieviju, un tas deva iemeslu piedevām piesiet viņai “nelikumīgu robežas šķērsošanu”) palīdz saprast Kremļa skatījumu uz Ukrainu. Bet skatījums uz Baltijas valstīm ir līdzīgs. Maskavā arvien zina labāk, kuri Baltijā vai Ukrainā būtu dēvējami par varoņiem un kuri – par noziedzniekiem, iekļaujot otrajā kategorijā tos, kas gatavi cīnīties pret agresiju, ja agresors ir Krievija.
Protams, pastāv tiesību principi par valstu teritoriālās integritātes un starptautiski atzīto robežu neaizskaramību. Pastāv arī šo principu un dažādu pamattiesību uzraudzītāji, piemēram, 47 valstis, to skaitā Ukrainu un Krieviju apvienojošā Eiropas Padome, kura, kā reiz izteicās EP cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, “ir vienīgā organizācija ar juridiski saistošiem standartiem”. Taču standarti paliek uz papīra, savukārt Augstākajā Radā ievēlētā un uz Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju deleģētā deputāte Savčenko tā arī palikusi iespundēta Krievijā. Tiesa, EPPA, tāpat kā EDSO Parlamentārā asambleja, ir pieņēmusi skarbas rezolūcijas. Pašlaik EDSO novērotāju misija darbojas Austrumukrainā ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Turpretī šo organizāciju politiskās vadības līmenī nekas īpaši neliecina, ka Eiropā notikusi svešu teritoriju okupācija un aneksija, kāda nav pieredzēta kopš Otrā pasaules kara. Vai ka viena no EP un EDSO dalībvalstīm būtu atjaunojusi staļinisko paraugprāvu tradīcijas. Un lai piedod Muižnieka kungs, bet norises Austrumukrainas “tautas republikās” ir daudz traģiskākas par viņa nupat apcerētajām seksuālo minoritāšu problēmām Eiropā.
Kādreiz kanclere Merkele ļoti iestājās par autokrāta Janukoviča nežēlastībā kritušās Jūlijas Timošenko atsvabināšanu. Attiecībā uz Savčenko un viņas nelaimes biedriem Berlīne tik uzstājīga nav bijusi. Toties “Normandijas četrinieka” sarunās Vācija un Francija uzstāj, lai Kijeva ātri rīkotu vēlēšanas “tautas republikās”, kuras Ukrainas valdība nekontrolē un kuras joprojām ir pilnas ar Krievijas militāristiem. Tādas vēlēšanas faktiski padarītu leģitīmu okupācijas varu, pret ko cīnījās Savčenko, aizstāvot Ukrainu, kur viņa atgriezīsies – pēc pašas sacītā – dzīva vai mirusi. Atgriešanās jebkurā gadījumā būs simboliski nozīmīga. Un daudziem ļoti neērta.
