Savas idejas ierakstīja Satversmē 0
Šogad maijā svinēsim 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces ievēlēšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Satversmes izstrādāšanā lielu ieguldījumu deva viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns, kurš vēlāk kļuva arī par Latvijas ārlietu ministru.
Savā atmiņu grāmatā “Laikmetu maiņā” Cielēns rakstīja, ka “Satversme ir kolektīvs darinājums, kur galveno darbu gan veikuši Marģers Skujenieks un es”, tomēr piebilda, ka Satversmes pantu formulēšanā piedalījušies arī citi. Savas personības un nopelnu pārvērtēšana Cielēnam pārmesta ne reizi vien, taču nenoliedzami viņš deva būtisku ieguldījumu Satversmes I daļas tēžu izstrādāšanā, šajā darbā ielikdams zināšanas, ko bija uzkrājis trimdas gados Francijā un Šveicē.
Latvijas diplomāts Kārlis Zariņš 1946. gadā kādā vēstulē atzīmējis, ka Cielēns esot visādā ziņā “mīļš cilvēks” un “krāsaina personība”, taču politiskās lietās “ekscentriķis”. Laikabiedri ievērojuši viņa emocionalitāti, uzstājoties no Satversmes sapulces un Saeimas tribīnes, arī impulsivitāti politisko jautājumu risināšanā un subjektīvismu. Dažādi traktējams 1927. gada Latvijas un PSRS tirdzniecības līgums, kas tika noslēgts laikā, kad Cielēns pildīja ārlietu ministra pienākumus (Latvijas vēsturē viņš ir līdz šim vienīgais sociāldemokrāts, kas bijis šajā amatā).
Tajā pašā laikā neviens nav noliedzis, ka Cielēns bijis “fanātisks patriots”. Turklāt patriotisms izpaudās arī brīžos, kad citiem nolaidās rokas. Labs piemērs bija 1944. gads, kad Cielēns sagatavoja slaveno Latvijas Centrālās padomes 17. marta memoranda tekstu, kuru vācu okupācijas apstākļos parakstīja 188 Latvijā ievērojamas personības un kas pēc nonākšanas Rietumos kalpoja par vienu no pamatiem, lai arī bezcerīgajos padomju okupācijas apstākļos juridiski uzturētu prasību par Latvijas valstiskuma atjaunošanu, pamatojoties uz to pašu Satversmi, kuras izstrādāšanā Cielēns reiz bija līdzdarbojies. Noteikti jāizceļ arī tas, ka Cielēns pieder tam nelielajam latviešu intelektuāļu pulkam, kas jau pirms Pirmā pasaules kara prātoja par Latvijas patstāvību. “Darbīgs, patstāvīgs, ambiciozs,” viņu raksturo pirmskara Latvijas vēstures pētnieks, profesors Aivars Stranga.
Jaunais revolucionārs
Fēlikss Cielēns ir dzimis 1888. gada 7. februārī Ādažu pagasta Alderu muižas aldara ģimenē. Vēl būdams prestižās Rīgas Aleksandra ģimnāzijas audzēknis, viņš ap 1904. gadu iesaistās nelegālās Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) rindās. 1905. gada revolūcijas laikā uzstājās gan kā partijas aģitators mītiņos, gan kaujinieks ar segvārdu “Cinis”. Dedzīgais ģimnāzists Fēlikss piedalījās vairākās pēc būtības teroristiskās operācijās, par kurām, kā noskaidrojusi vēsturniece Līga Lapa, vēlāk atmiņās atstājis sagrozītus un piepušķotus aprakstus, jo laikam noprata, ka īsti ar ko lepoties nav. Par revolucionāro darbību censonim 1906. gadā ar lauka kara tiesas lēmumu aizmuguriski piesprieda nāvessodu. No tā viņš izvairījās, pārceļoties uz Pēterburgu, kur vēl pamanījās universitātē studēt tieslietas. 1910. gadā Cielēns emigrēja tālāk, vispirms uz Briseli, pēc tam Parīzi un Šveici. Paralēli viņš saglabāja uzticību LSDSP un kreisajām idejām. Nonācis Rietumos, Cielēns nodevās valststiesību studijām. Vispirms Parīzes universitātē Sorbonnā, tad Šveicē. Bagātā trimdas gadu studiju bagāža vēlāk lieti noderēja Satversmes tekstu kaldināšanā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara viņš jau ierindojams starp latviešu sociāldemokrātijas mērenā spārna jeb mazinieku līderiem.
Agrīno valstiskuma idejas nesēju rindās Cielēns iekļuva, pateicoties 1915. gada novembrī Bernē sagatavotajam “Latvijas autonomijas projektam”, ko atzinīgi uzņēma Rietumeiropas latviešu emigrantu aprindās un slepeni iesūtīja arī Latvijā. Tas ir 26 punktu dokuments, kurā ieskicēts, kādām vajadzētu būt autonomās Latvijas robežām un iekārtai. Protams, autonomijas projekts balstījās tā laika reālijās, bet tās neparedzēja drīzu Krievijas impērijas sabrukumu. Tomēr uzmetumā bija gana daudz iezīmju, kuras vēlāk atspoguļojās demokrātiskās Latvijas iekārtā.
Mūsdienās Cielēna projektu uzskata par prasībās pieticīgu. Jau pirmajā punktā bija norādīts, ka “Latvija ir Lielās Krievijas autonoma sastāvdaļa”. Otrais punkts vēsta: “Autonomās Latvijas teritorija: Kurzeme, Vidzemes latviešu daļa (dienvidu Vidzeme līdz Valkai) un Latgale (Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķi).” Pārvaldi šajā teritorijā īstenotu uz diviem gadiem vēlēts vienpalātas parlaments – Saeima. Parlamentam piekristu likumdošanas tiesības “visos jautājumos, kas attiecas uz vietējām saimnieciskām, politiskām, juridiskām, kulturālām un vispārīgi sociālām vajadzībām”. Tajā pašā laikā Saeimas likumdošana nedrīkstētu runāt pretī “Viskrievijas konstitūcijai, kura nodrošina un garantē Latvijas autonomiju”. Kā izpildvara darbotos Saeimas priekšā atbildīga “Ministriju padome”.
Pastāvētu arī pilsētu, miestu un lauku pašvaldības. Visām Latvijas mazākumtautībām tiktu garantētas “kulturāli nacionālās autonomijas tiesības”. Ar Krieviju kopīgi paliktu muitas, ārpolitikas un aizsardzības jautājumi, naudas sistēma un finanšu politika, tāpat lielākie saimnieciskie objekti – ostas, svarīgākās dzelzceļa līnijas.
Latvijai būtu savi delegāti Krievijas parlamentā. Lai arī armijas lietas paliktu centra ziņā, Latvijai būtu sava “tautas milicija”, kuru varētu izmantot “vienīgi tēvijas un dzimtenes aizstāvēšanas karā, kurš par tādu arī no vietējās Saeimas atzīts”. Šīs milicijas “ģenerāli” ieceltu Saeima.
Pret spēcīgu prezidentu
Cielēns nepiedalījās 1918. gada 18. novembra Latvijas valstiskuma pasludināšanā, jo, pēc 1917. gada Februāra revolūcijas uz brīdi atgriezies dzimtenē, vācu uzbrukuma dēļ 1918. gada sākumā vēlreiz bija spiests doties prom. Šoreiz uz Krieviju. Viņam izdevās aizkļūt līdz Vladivostokai un no turienes Sibīrijas latviešu nacionālās savienības uzdevumā ar kuģi ieceļot Francijā. 1919. gada aprīlī un maijā Cielēns ar savām valodu un politikas zināšanām lūkoja būt noderīgs Latvijas delegācijai Parīzes miera konferencē.
Augustā viņš atkal ir Rīgā, kur kļūst par Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica padomnieku. Pēc Meierovica nāves Cielēns uzskatīja sevi par personu, kam piemīt potenciāls aizpildīt tukšumu, kāds, viņaprāt, bija izveidojies Latvijas ārpolitisko ideju jomā.
Kā Tautas padomes loceklis no LSDSP, pēc tam Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts, Cielēns reti laida garām tribīni, ja varēja formulēt un paust savas partijas pozīciju principiālos, valstiski svarīgos jautājumos. Lielāko pienesumu Latvijas valstiskuma pamatu likšanā Cielēns deva pēc ievēlēšanas Satversmes sapulcē 1920. gada aprīlī.
Viņš kļuva par Ārlietu un Juridiskās komisijas locekli, bet svarīgākais bija Satversmes komisijas pirmās apakškomisijas vadītāja postenis. Latvijas partiju vēstures pētnieks Valdis Blūzma ierindojis Cielēnu starp aktīvākajiem Satversmes sapulces komisijas locekļiem līdzās šīs komisijas priekšsēdētājam Marģeram Skujeniekam.
Cielēna vadītā apakškomisija izstrādāja Latvijas valsts pārvaldes aparāta darbības pamatprincipus – kā veidojas un ko dara parlaments, Valsts prezidents, Ministru kabinets, ministri, tiesneši un tā tālāk. Pateicoties Cielēna uzstājībai, Latvija nekļuva par prezidentālu republiku ar tautas vēlētu un plašām pilnvarām apveltītu Valsts prezidentu, kaut pilsoniskajām partijām sākotnēji bija tāda iecere.
Cielēna un domubiedru darbība, veidojot valsts pamatlikumu, lielā mērā bija vērsta uz to, lai vispirms apstrīdētu Valsts prezidenta institūcijas lietderību, bet, kad tas neizdevās, minimizētu prezidenta pilnvaras. Cielēnam prezidenta institūcija šķita demokrātiskai republikai bīstama, īpaši, ja tā būtu no Saeimas neatkarīga, tautas vēlēšanās izraudzīta amatpersona. Pēc viņa domām, pilnīgi pietiktu ar Saeimas priekšsēdētāju.
“Bet es vēlreiz tikai atgādināšu sekojošo: ja Saeima tiek vēlēta vienā laikā un Valsts prezidents tiek vēlēts atkal citā laikā, tad var itin dabiski rasties pretešķības (..) Vienā laikā, kad tiek vēlēta Saeima, vēlētāju gara stāvoklis var būt viens, un otrā laikā, kad tiek vēlēts Valsts prezidents, tad vēlētāju gara stāvoklis var būt pavisam cits,” Cielēns teica 1921. gada 26. oktobra sēdē. Ja prezidenta institūciju apvienotu ar Saeimas priekšsēdētāja amatu, viņaprāt, “dažādas nejaušības” būtu novērstas. Satversmes sapulce tomēr nolēma, ka Valsts prezidents ir vajadzīgs.
Cielēns tad rosināja, lai arī tiesības rosināt Saeimas atlaišanu būtu tikai vēlētājiem, bet ne Valsts prezidentam. Kā tas būšot, ja “orgānam, kurš ievēlēts un saņēmis savas pilnvaras no vienas iestādes, piešķir kompetenci šo pašu orgānu atlaist”. Viņaprāt, pietiktu, ja Saeimas atlaišanu pieprasītu 30 000 balsstiesīgo un tad rīkotu referendumu.
Deputātu vairākums neatbalstīja šo ideju. Nepieņēma arī priekšlikumu, ka gadījumā ja Valsts prezidents rosina Saeimas atlaišanu, uz rīkojuma jābūt arī valdības vadītāja parakstam – tādējādi premjers uzņemtos politisko atbildību par notikušo.
Toties tika atbalstīti Cielēna kaldinātie Satversmes punkti, kas paredzēja atsevišķos gadījumos tautas iniciatīvu rosināt jaunus likumprojektus un ka Valsts prezidentam jāatkāpjas, ja viņa ierosinātā referendumā par Saeimas atlaišanu vairāk nekā puse nobalso pret. Cielēns norādīja: “Saeima var zināmos gadījumos novirzīties no tautas vairākuma domas, var runāt pretim lielā mērā tautas gribai un tad var rasties konflikti, kuri var beigties ar asiem sarežģījumiem, ar smagām sekām. Tautas tieša līdzdalība likumdošanā tikai stiprina valsti, jo piedod lielāku elastību normālai likumdošanas attīstībai.”
Kā secina vēsturnieks Blūzma, līdz ar šiem Cielēna priekšlikumiem Latvija kļuva par valsti ar attīstītiem tiešās demokrātijas institūtiem – tautas iniciatīvu un tautas nobalsošanu.
Brīdināja par Ulmaņa autoritārismu
Cielēna laikabiedri, arī viņa partijas kolēģis Fricis Menders, bija pārliecināti, ka, izstrādājot Satversmi, īpaši attiecībā uz Valsts prezidenta pilnvarām, centieni ierobežot prezidenta varu balstījās ne tik daudz uz politisko pārliecību, cik bailēm no Latviešu zemnieku savienības (LZS) vadītāja Kārļa Ulmaņa jau tolaik jūtamā autoritārisma. Ne velti debašu gaitā Cielēns brīdināja, ka cīņā par varu spēcīgam prezidentam “var rasties kārdinājums ierobežot Saeimas pilnvaras vai pat vispār lauzt demokrātisko satversmi”. Gluži personīgs aizvainojums un nepatika pret Ulmani pavadīja Cielēnu visu mūžu. No tā viņš nespēja norobežoties pat pēc Ulmaņa nāves, trimdā Zviedrijā rakstot memuārus “Laikmetu maiņā”.
Detaļām bagātais un tāpēc bieži citētais darbs kritiski vērtējams vietās, kur ir runa par paša autora nopelniem un, protams, Ulmani. Cielēns vaino Ulmani un LZS pat sociāldemokrātu neveiksmēs 1928. gada Saeimas vēlēšanās, kad parlamentā iekļuva arī seši komunisti jeb “Strādnieku un zemnieku frakcijas” deputāti – par to esot apzināti gādāts, lai vājinātu sociāldemokrātu pozīcijas. Pat atļauju rīkot 1934. gada 15. maija apvērsumu Ulmanis esot izprasījis Staļinam (vēsturnieki norāda, ka, augstākais, Ulmanis tikai zondējis iespējamo PSRS reakciju).
Tajā pašā laikā Cielēnam patika dižoties, kādas amatpersonas viņš veiksmīgi virzījis amatiem, kā sargājis demokrātiju. Tieši viņš pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gadā par darba turpinātāju esot izvēlējies Gustavu Zemgalu. Trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs ironizēja: “Kā redzams, Cielēns bija izraudzījis un piešķīris amatu ne vien Ministru prezidentam, bet arī Valsts prezidentam.”
Cielēna mūžs bijis bagāts savdabīgiem, lai neteiktu, nepārdomātiem lēmumiem. 1921. gadā viņš parūpējās par Latvijas parlamentārisma vēsturē nepiedzīvotu gadījumu, kad izaicināja uz dueli LZS laikraksta “Brīvā Zeme” galveno redaktoru, deputātu Augustu Kalniņu.
Laikrakstā bija ievietota “godu laupoša” informācija. Incidents tika izbeigts pēc Kalniņa atvainošanās. Jau nopietnāka lieta bija pretrunīgi vērtētais 1927. gada Latvijas un PSRS tirdzniecības līgums, kam piemita vien īslaicīga pozitīva ietekme uz Latvijas ekonomiku, jo Maskavai tas nebija nekas cits kā instruments politiskās ietekmes vairošanai. Līgumu parakstīja laikā, kad Marģera Skujenieka valdībā Cielēns vadīja Ārlietu ministriju.
Vēlāk viņš pats šo līgumu atzina par kļūdu. Kā norādījis vēsturnieks Aivars Stranga, Cielēns un citi sociāldemokrāti savulaik bija cīnījušies pret carismu, “tomēr viņu saimnieciskie uzskati bija raksturīgi pagājušajam carisma laikam, kad Latvijas rūpniecība impērijā bija uzplaukusi”. Līgumu slēdzot, netika padomāts, kādēļ gan Maskavai būtu jābalsta Latvijas ekonomika un kas notiks, ja PSRS pēkšņi pārtrauks pasūtījumus Latvijas rūpniecībai.
Ilūzijas par PSRS atbalstu
Kopš 1933. gada vasaras Cielēns kā Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē rezidēja Parīzē, kur 1934. gadā viņu sasniedza ziņa par Ulmaņa sarīkoto apvērsumu. Ņemot vērā Cielēna partijisko piederību un saspīlētās attiecības ar Ulmani, viņam nācās aiziet no sūtņa amata. Vēlmes atgriezties Latvijā nebija, tad nu nācās samierināties ar pieticīgu dzīvi Francijā. Sakāpinātā patmīlība bija aizskarta tik lielā mērā, ka Cielēns sāka lolot absurdas ilūzijas, ka parlamentārismu Latvijā varētu atjaunot ar PSRS palīdzību. 1938. gadā viņš trimdā iznākošajā LSDSP laikrakstā “Brīvība” apgalvoja, ka drošības ziņā “reālais sabiedrotais dotos apstākļos var būt tikai viens – Padomju Savienība; Latvijai nekavējoties būtu jāslēdz militāra savienība ar Padomju Savienību un Lietuvu”. 1939. gada aprīlī Ulmaņa valdība Cielēnam kā personai, kas gadiem nav bijusi Latvijā, atņēma Latvijas pilsonību. Droši vien tas pacēla rūgtuma līmeni biķerī.
Kā daudzi kreisie, 1940. gada jūnijā Cielēns ar cerībām uzņēma PSRS karaspēka iesoļošanu Baltijā. 31. jūlijā trimdinieks no Francijas atgriezās dzimtenē un naivi gaidīja, kad viņu aicinās piedalīties “jaunajā valdībā”. Tā vietā nāca “Baigais gads”, no kura Cielēns gan tieši necieta.
Vācu okupācijas laikā bijušais politiķis beidzot atkal izdarīja pareizo izvēli – 1943. gadā iesaistījās Konstantīna Čakstes izveidotajā Latvijas Centrālajā padomē (LCP), kas par mērķi izvirzīja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanu. LCP memorandu sagatavošana bija Čakstes un Cielēna ideja. Arī nogādāt Latvijas politiķu un intelektuāļu parakstīto dokumentu uz Rietumiem uzticēja Cielēnam – LCP viņu pilnvaroja veikt “Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas propagandu”. 1944. gada maijā politiķis kopā ar ģimeni bēgļu laivā pārcēlās uz Zviedriju, kur pavadīja atlikušos dzīves gadus.
Cielēns aktīvi iesaistījās trimdas latviešu politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, 1947. gadā izstrādāja un publicēja Baltijas Savienoto valstu satversmes uzmetumu.
Viņa ieskatā Baltijas valstīm pēc neatkarības atgūšanas jābūt vienotām. 50. gadu sākumā enerģiskais vīrs glaukomas dēļ zaudēja redzi, taču iemācījās rakstīt ar īpašu, aklajiem paredzētu rakstāmmašīnu un sagatavoja atmiņas “Laikmetu maiņā”, kā arī vēl citus darbus.
Fēlikss Cielēns aizgāja mūžībā 1964. gada 10. jūlijā Stokholmā 76 gadu vecumā. Nāves iemesls – vēzis. Viņu apbedīja Stokholmas Meža kapos. Bērēs skanēja “Dievs, svētī Latviju!”, zārku klāja Latvijas karogs. 2001. gadā urnas ar Fēliksa un viņa dzīvesbiedres Maijas Cielēnas pīšļiem tika pārapbedītas Raiņa kapos Rīgā.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
