Roberts Savaļnieks un komandas biedri svētku nedēļā centīsies uzspodrināt Latvijas futbola izlases mundieri.
Roberts Savaļnieks un komandas biedri svētku nedēļā centīsies uzspodrināt Latvijas futbola izlases mundieri.
Foto: Dainis Bušmanis

Savaļnieks: Mēs ārzemniekus uzņemam labi, Polijā ir citādāk 0

Leģionāru limita palielināšana Latvijas futbola virslīgā nerada satraukumu – nacionālās izlases un vicečempionu komandas Rīgas RFS aizsargs Roberts Savaļnieks (26) jūtas pārliecināts par saviem spēkiem. Saruna notika pirms Latvijas došanās uz Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēli Slovēnijā, kur vakar tika piedzīvots zaudējums ar 0:1.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Klubu sezona beigusies, bet vēl atlikušas divas izlases spēles pret Slovēnijas un Austrijas futbolistiem. Vai spēka un emociju rezerves nav iztukšotas?

R. Savaļnieks: Man bija nedēļas pauze, jo Latvijas čempionāta pēdējā kārtā nespēlējām. Treniņi klubā turpinājās, bet varējām psiholoģiski nedaudz atslābt, un izlasē esmu ieradies ar svaigām emocijām, vēl gribas spēlēt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijas izlase jau ilgstoši spēlē slikti, un rezultāti ir ļoti vāji. Kāda atmosfēra valda komandā?

Mikroklimats ir diezgan labs. Izlasē ienāk jauni spēlētāji, un domāju, ka viņi nejūt nekādu diskomfortu, ļoti labi tiek uzņemti komandā. Ar nokārtām galvām nestaigājam, jo tad jau pirms spēles būtu pa pusei zaudējuši. Protams, kad nav rezultāta, tad ir rūgtuma sajūta, jādomā, ko mainīt un darīt labāk.

Kuri futbolisti visvairāk uzlabo atmosfēru ar jokiem un sarunām?

Ir diezgan daudz spēlētāju ar labu humora izjūtu, Oļegs Laizāns ir teicams stāstnieks. Dzīvoju kopējā viesnīcas numurā ar Vladimiru Kamešu, ar kuru esam sen pazīstami. Jau 2009. gadā Liepājā spēlējām kopā, man bija tikai 15 gadi, viņam – 19.

Kāda tev palikusi pēcgarša par šo sezonu RFS?

Beigas bija itin labas – otrā vieta čempionātā, Latvijas kauss. Katrai komandai sezonā gadās bedre, mums tā bija diezgan ilga, un tikām ārā vien pirms pēdējiem diviem mēnešiem, 12 spēlēs pēc kārtas nezaudējām. Ja ātrāk atgūtos, varētu pacīnīties par čempionu titulu, tādēļ ir rūgtums.

Uzkāpāt tiem pašiem grābekļiem, kuriem pērn, kad arī bija līdzīgas problēmas?

Pagājušajā gadā bedre pienāca nedaudz vēlāk, šogad pirmajā aplī uzvarējām visās spēlēs, un tad sākās grūtības, īsti nezinājām, kā ar tām tikt galā. Kausa izcīņas ceturtdaļfinālā pret liepājniekiem 90. minūtē izrāvām uzvaru, un pēc tam veiksmes turpinājās.

Vai sevi uzskati par divkārtēju Latvijas čempionu?

Īsti nē. 2009. gadā biju “Liepājas metalurgā”, bet nospēlēju tikai divus mačus. 2015. gadā mana loma bija lielāka, Liepājai bija ļoti jauna komanda, un tas droši vien bija viens no vājākajiem Latvijas čempionātiem pēdējos gados. Gribētu beidzot uzvarēt ar RFS, jo bija trešā un otrā vieta, bet jāizcīna arī pirmā.

Reklāma
Reklāma

Tev ir līgums ar RFS vēl divām sezonām. Vai, ņemot vērā pieaugušo leģionāru limitu, var teikt, ka jūties zināmā drošībā?

Nedomāju, ka justos nedroši arī bez līguma, komandu noteikti atrastu. Nav tā, ka latvieši pēc jaunā limita pieņemšanas ir pārbijušies. Leģionāriem būs jādabū mani laukā no sastāva, un tas nebūs viegli. Domāju, ka mana loma īpaši nemainīsies, jo šosezon aizvadīju visas spēles bez maiņām, izņemot dažas, kad gadījās mikrotraumas.

Sagaidāms, ka pēc limita palielināšanas kritīsies vietējo spēlētāju algas. Kas vēl varētu mainīties?

Ja kritīsies algu līmenis, tad ne tikai latviešiem, bet arī leģionāriem. Viņi arī tagad saņem vairāk nekā nākamsezon, kad klubiem būs brīvākas rokas. Visi uzskata, ka celsies čempionāta līmenis, bet es domāju, ka ieradīsies vājāki ārzemnieki nekā šosezon. Būs kvantitāte, bet zudīs kvalitāte. RFS šosezon visi leģionāri bija ļoti spēcīgi.

Vai šī tev bija individuāli labākā sezona karjerā?

Iepriekšējā laikam bija labāka, jo guvu piecus vārtus un veicu septiņas rezultatīvas piespēles. Šogad – tikai vieni vārti un astoņas piespēles. Gandrīz visu karjeru esmu nospēlējis kā malējais pussargs, bet nu jau otro gadu mani liek aizsardzībā. Jūtos komfortabli, gribētos gan uzlabot spēli aizsardzībā.

Tev bijis īslaicīgs mēģinājums spēlēt ārzemēs – pirms sešiem gadiem Polijas klubā “Jagiellonia” izgāji laukumā trīs mačos. Kāpēc ne vairāk?

Man bija 20 gadi, vēl nebiju gatavs tādam lēcienam karjerā. Pēc pirmās pilnās sezonas Latvijas čempionātā “Liepājas metalurgs” beidza pastāvēt, un man piedāvāja braukt uz Poliju, kam arī nedomājot piekritu. Savā pozīcijā nebiju sliktāks par poļu spēlētāju, bet leģionāram ir jābūt galvas tiesu pārākam, un skaidrs, ka šādā situācijā poļu treneris lika vietējo. Tā bija noderīga pieredze, sapratu, kā tur uzņem leģionārus.

Mēs iebraucējus labi pieņemam – draudzējamies, kontaktējam. Tur kolektīvs nepieņem, ja nesāc uzreiz spēlēt pamatsastāvā un nerādi neko īpašu. Vietējie uzskata, ka esi atbraucis pelnīt viņu naudu.

Protams, arī Latvijā komandā sāktos nekārtības, ja treneris liktu sastāvā ārzemnieku, kurš ne ar ko nav stiprāks. Man mērķis ir reiz atkal nonākt ārzemēs, kaut kādi varianti jau bijuši arī iepriekš, un nauda nav svarīgākais – man nevajag divreiz lielāku algu, gribu sevi pamēģināt citā līmenī.

Tavs trumpis ir standartsituācijas, pēc kurām esi guvis vairākus ļoti skaistus vārtus.

No agra vecuma uzņēmos iniciatīvu veikt stūra un brīvsitienus, treniņos tiem vairāk piestrādāju. Visās komandās arī treneri man uzticējušies, viņi redz, ka varu to izdarīt. Pēdējā izlases spēlē pret Izraēlu trāpīju pa vārtu stabu. Tobrīd ļoti pārdzīvoju, jo pēc sitiena šķita, ka bumba lido vārtos. Laikam mums un arī man veiksme vēl jānopelna.

Sestdien spēle viesos pret Slovēnijas izlasi, kurai Rīgā zaudējāt ar 0:5.

Jā, atmiņas ir sliktas. Ir liela motivācija nospēlēt daudz labāk, slovēņi droši vien uzskata, ka mēs esam vājāki par jebkuru citu izlasi un varētu būt nenoskaņojušies. Skaidrs, ka mūsu galvenajam trenerim Slavišam Stojanovičam tā ir īpaša spēle, savās mājās mēs viņam, maigi sakot, nepalīdzējām. Gribas šoreiz reabilitēties, lai arī viņam kāds prieks.

Gandrīz visās spēlēs esat izgāzuši sākumu. Kāpēc tā?

Grūti izskaidrot. Parasti pirmo puslaiku maksimāli ilgi noturējāmies, un nav atbildes, kāpēc tagad jau sākums ir slikts. Skatāmies video un mēģināsim labot. Koncentrācijas netrūkst, varbūt pretinieki veic lielu spiedienu, jo redz, ka mēs sākam vāji. Pēc 0:2 sākumā psiholoģiski ir ļoti grūti, taču nevar padoties, jo tad ielaidīsi 15 vārtus.

Vai Stojanovičs komandu vairāk motivē ar burkānu vai pātagu?

Ar pātagu nevienu nav sitis, bet, protams, pasaka kādu rupjāku vārdu. Tas ir normāli, es viņu saprotu. Izraēlā panācām 1:2 un pēc minūtes ielaidām trešos. Jebkurš treneris uzsprāgtu.

Vai ārpus laukuma šajā turnīrā bijis kas atmiņā paliekošs, piemēram, krekla maiņa ar Levandovski?

Pēc zaudētām spēlēm ar krekliem nemainos. Ja būtu vismaz neizšķirts, tad varbūt. Labi tas, ka spēlējam pret tādiem futbolistiem, mēs to nedarām katru dienu. Ja vēl apspēlē vai noņem bumbu, tad ir ko atcerēties. Varšavā pirms spēles poļi savā starpā runāja – no pirmās minūtes spiedīsim viņus, bet vairāki mūsējie, kuri Polijā spēlējuši, saprata un pateica ko pretī. Bija smieklīgi. Turklāt poļiem nesanāca ilgi gūt vārtus.

Kam starpsezonā gribi piestrādāt visvairāk?

Fiziskajai sagatavotībai. Latvijas čempionātam izturības pietiek, 90 minūtes nospēlēt nav grūti, bet gribas pakāpties jaunā līmenī, lai ar to varu izcelties starp pārējiem. Pēc izlases spēlēm divarpus nedēļas nedomāšu par futbolu. Ar draudzeni brauksim uz Kanāriju salām, kompānijā būs arī Kamešs ar ģimeni.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.