FOTO, VIDEO: “Lidojot turp, nekādas kontroles, atpakaļ…” Speciālreportāža no 74. Kannu kinofestivāla 2
Anita Uzulniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau tas vien, ka beidzot kaut kas var notikt, tā sakot, dabā, šķiet liels sasniegums. 74. Kannu kinofestivāls tāds noteikti bija. Tas nekas, ka katru reizi, ieejot festivāla pilī, kur atrodas arī divi kinoteātri, jāuzrāda vakcinācijas sertifikāts.
Uz filmu seansiem jārezervē biļetes, ar akreditācijas karti vairs nepietika, attiecīgās biļetes svītru kods tad tiek ieskenēts pie ieejas kinoteātrī. Pilnīga atkarība no telefona. Vai tas mazināja drūzmēšanos – šaubos.
Festivāls bija daudz mazāk apmeklēts, sarkanais paklājs, filmu pirmizrādes un zvaigžņu parādes – tas pats, kas iepriekšējos gados.
Leģendārais sarkanais paklājs bija vienīgā vieta, kur skaistās sejas neaizsedza maskas.
Pat kinozāļu tumsā tās vajadzēja lietot. Jāatzīst, ka nekādas baiļu sajūtas, cieši sēžot blakus svešiem cilvēkiem, nebija.
Pirmo reizi ceļojot pēc pandēmijas laika, pārsteidza “airBaltic” – lidojot turp, nekādas kontroles, atpakaļ – nepietika ar vakcinācijas sertifikātu vairs, arī aicinājumi ievērot distanci skanēja lieki un komiski…
Krāšņais konkurss
Tik plaša konkursa programma – 24 filmas – sen nebija bijusi. Var tikai zīlēt, kad – festivāla sākumā vai beigās – iekritīs tie darbi, kas tiks pie “Palmas zariem” (ja nevar atļauties būt Kannās visas divpadsmit dienas).
Prieks, ka abus žūrijas “Grand Prix ex aequo” saņēmušos darbus biju redzējusi. Irāņu režisors Ashars Farhadi jau iegājis kino vēsturē ar savām agrākajām filmām “Šķiršanās” (2011) un “Par Elli” (tāda kā Antonioni “Piedzīvojuma” atgriešanās, 2009).
“Varonī” (“Ghahreman”/ “A Hero”) autors attēlo kāda cilvēka izmisīgos centienus risināt savu parādu problēmu, kuras dēļ viņš nonācis cietumā.
Bet to padara neiespējamu ne tikai viņa divas brīvlaišanas dienas, bet visa Irānas sabiedrības struktūra, iesīkstējušie kreditoru paņēmieni, arī mediju nodevība.
Somu režisors Juho Kuosmanens filmā “Sestā kupeja” (“Hytti No.6”) kolorīti un sulīgi izsekojis jaunas somu sievietes, antropoloģijas studentes (Seidija Harla), ceļojumam Austrumu ekspresī uz Murmansku, lai tur redzētu slavenos desmit tūkstošus gadus vecos zīmējumus uz klintīm.
Izrādās, ka Rozas Liksomas romānu (Somijas galvenā literatūras balva “Finlandia”), pēc kura tapusi filma, tulkojusi mūsu Maima Grīnberga un izdevusi “Zvaigzne ABC”.
Neciešami prastais kupejas biedrs, krievu strādnieku puisis (Jurijs Borisovs), kļūst par draugu un atbalstu. Ceļojums dziļā 90. gadu Krievijas sirdī kļūst par ceļojumu varonei arī pašai sevī.
Par labāko režisoru žūrija atzina Leo Karaksu, kura filma “Anete” atklāja festivālu, kad diemžēl vēl nebiju ieradusies. Viņa filma visu laiku un visās preses vērtējumu tabulās turējās pirmajā vietā.
Tik neparasta viņam, franču kino melnajai avij, – mūzikls ar amerikāņu aktieri Eidamu Draiveru un franču zvaigzni Marionu Kotiljāru, mūzikas grupu “The Sparks” un tik personīgs.
Šķiet pat neticami, ka man bijusi laime intervēt Karaksu, kad viņš bija Rīgā uz “Baltijas pērli” ar savu filmu “Pola X”, kuras uzņemšanas laikā viņš tikai iepazinās ar Golubevu, tolaik vēl Šarunas Bartas dzīvesbiedreni, kas kļuva viņam par dārgu cilvēku, bet nu jau diemžēl ir aizgājusi mūžībā.
Mūsu sarunā režisora pēdējie vārdi bija “Meklējiet sievieti!”. Ļoti gaidu iespēju redzēt “Aneti”!
Monstri pelna mīlestību?
Spaika Lī vadītā žūrija pamatīgi pārsteidza ar savu lēmumu piešķirt “Zelta palmas zaru” jaunās režisores Žulijas Dikurno filmai “Titāns” (“Titane”). Jaunas sievietes Aleksija bērnības galvas trauma padarījusi viņu tik cietu kā nerūsējošais metāls titāns.
Viņā ir viss – no tieksmes uz sērijveida slepkavībām un seksa ar mašīnām (viņa ir erotiska dejotāja luksusa mašīnu salonā) līdz alkām pēc sapratnes un mīlestības.
Pēdējā dēļ viņa pat gatava mainīt dzimumu, piesakoties kādam tēvam (Vinsents Lindons) par viņa sen pazudušo dēlu. Mašīnā (ar mašīnu) ieņemtajam bērnam jānāk pasaulē…
Lai dzīvo monstrozitāte, lai mūsu identitāti nenosaka mūsu dzimums (režisores moto!), lai notiek Debesu un Zemes, Urāna un Gaisa savienošanās! Režisores iepriekšējai filmai “Jēls” (“Grave”/ “Raw”), kas vēstīja par kanibālismu un monstrozitātes emancipāciju (Kannu sekcijā “Critic’s Week” 2016. gadā), jau būtu vajadzējis mūs sagatavot vistrakākajām transformācijām.
No fiziskas varmācības uz morālu un tad uz tīro mīlestību? Frankenšteina, citplanētiešu un citu būtņu vēsture jau it kā mūs ievedusi šajās sfērās, taču tik radikālai kaut kā jauna dzimšanai, kā tas atainots Dikurno filmā, diez vai visi esam gatavi.
Kā izteicās pieredzējusi kolēģe – filma, kas pārbauda robežas. Baidos, ka nespēšu šo testu izturēt jeb piekrist, ka šī ir jaunā mūsdienu kino seja, un uzgavilēt tam.
Vēl par galvenās lomas atveidotāju, pilnīgu iesācēju, baltu kanvu, uz kuras var izšūt visu vajadzīgo (no režisores intervijas) Agati Russo. Patiesi jauna, androgēna seja un augums, kas iemācīts kustēties, dejot, ciest un mīlēt.
Acīmredzot jaunajā tēlotājā iegājis arī kaut kas no režisores ģenētiskā koda, kurā esot ierakstīts gan Kronenberga “Crash”, gan Nanas Goldinas (slavena fotogrāfe, kas fiksējusi savus ievainojumus) enerģijas.
To visu kopā varētu dēvēt par “body horror”, kas, pēc 74. Kannu festivāla žūrijas domām, tad arī manifestē mūsdienu kinomākslu.
Zem Tildas Svintones spārna
Žūrijas balvu saņēma taizemiešu režisora Apičatponga Vīresetakula filma “Memoria”, kas arī pieder pie īpašiem, neordināriem mākslas darbiem. Tajā režisors īstenojis savu sapni strādāt ar Tildu Svintoni.
Viņas varone ierodas Bogotā apciemot savu slimo māsu, un šajā lēnajā ceļojumā viņu pavada mistiski, it kā no pazemes nākoši trokšņi. Sastaptie cilvēki, nomaļas vietas, pamirušas ainavas un telpu stūri – līdz kādai netveramai parādībai gaisā.
Lai atceramies režisora daudz apbalvoto darbu “Bunmī onkulis, kurš varēja atsaukt savu pagātni” (2010), kur mežā kustējās mistiskas būtnes ar ugunīgi sarkanām acīm.
Ja izdodas ienirt “Memoria” meditatīvajā pasaulē, var tiešām saprast režisora pateicību Svintonei par viņas piedalīšanos šajā ceļojumā zem viņas spārna.
Aktrise piedalījās četrās festivāla filmās, arī viņas meita nu jau kļuvusi par aktrisi un bija Kannās. Tie bija vieni no skaistākajiem brīžiem uz sarkanā paklāja, kad tur redzējām Svintoni.
Arī aktrise Lea Seidū piedalījusies četrās filmās, viena no tām – “Maldināšana” (“Tromperie”/ “Deception”) – man šķita viens no vislabākajiem viņas darbiem.
Kā pazīstama amerikāņu rakstnieka mīļākā viņa niansēti izdzīvo tik daudzas attiecību fāzes, spilgti apliecinot, manuprāt, svarīgāko jūtu, arī seksa, priekšnosacījumu – lai ar savu mīlas objektu būtu ko iesākt!
Viņu sarunas (kas bieži atgriežas pie antisemītisma!), viņu intelektuālās rotaļas un dvēseles kustības, kas apgaismo fizioloģiskās… Jaunajai Saidū lielisks pretspēlētājs, pusmūža aktieris Denī Podaledē.
Paradokss, ka šai tēmai speciāli veltītajā, arī mums no “Arsenāla” laikiem labi pazīstamās ungāru režisores Ildiko Enjedi filmā “Stāsts par manu sievu” Seidū nav tik laba.
Vairākas balvas
Galvenā žūrija par labāko atzina japāņu Rjusukes Hamaguči filmas “Brauc ar manu mašīnu” (“Drive My Car”) scenāriju, pašu filmu visaugstāk novērtēja divas citas žūrijas – Ekumēniskā un FIPRESCI.
Tā tapusi pēc Haruki Murakami stāsta – varētu būt īsts saldais ēdiens šī rakstnieka, kā arī visiem teātra un kino cienītājiem. Teātra režisors un aktieris nevar ilgi atgūties pēc sievas nāves, ar kuru kopā rakstījis scenārijus.
Kad pēc diviem gadiem viņu uzaicina Hirosimā režisēt “Tēvoci Vaņu”, viņš nolīgst par šoferi jaunu sievieti. Viņas klusēšana, koncentrēšanās uz ceļu, šī piespiedu “skatīšanās vienā virzienā” ļauj varonim gan reflektēt par savu dzīvi, tās jēgu un mērķiem, gan sajust tuvību ar mašīnas vadītāju.
Čehova lugas fināls, kur turklāt Soņas vārdus tēvocim Vaņam “Mēs dzīvosim” ar zīmēm saka kurlmēma aktrise, patiesi dod spēku un ticību.
Būtiski to izsaka Ekumēniskās žūrijas motivācija par savu izvēli apbalvot tieši šo filmu: “Par poētiskām pārdomām par mākslas un vārdu dziedinošo spēku ceļā uz piedošanu un akceptēšanu. Iespaidīgās ainās filma pauž to universālo vēsti, kā var tikt pārvarētas komunikāciju, konvenciju, sociālo slāņu un veselības stāvokļu barjeras.”
Vai politkorektums atmaksājies?
Tātad piecas sievietes un trīs vīrieši – pareizā proporcija žūrijā? Melnādains, diezgan agresīvi aktīvs tiesību aizstāvis Spaiks Lī – žūrijas priekšsēdētājs. Spilgtas krāsas, raibi uzvalki, žokejcepures, briļļu maiņa a la Eltons Džons.
Atklāti sakot, atceros tikai viņa “Malkolmu X”. Trīs aktrises, divi aktieri, divas režisores un scenāristes. Vai un kā tas ietekmējis žūrijas lēmumus? Vai “Titāns” patiešām kļūs par revolucionāru filmu?
No noslēguma ceremonijas droši vien kino vēsturē ieies Spaika Lī gājiens ar “Zelta palma zara” pieteikšanu – skatieties video!
