Savādā pazušana. Ģimene netic, ka Kristiāns mierīgi varēja iet ezerā, lai noslīktu 20
Rīdzinieka Kristiāna Kārkliņa nāve pārsteidza visus, kas viņu pazina. Kā sacīja kāds 20 gadus vecā puiša – finanšu operatora, studenta un basketbolista – draugs: ja būtu jāliek likmes, kurš no paziņu loka varētu izvēlēties labprātīgi aiziet no dzīves, vienmēr labā garastāvoklī esošais un mierīgais Kristiāns rindā būtu pēdējais.
Ģimene bija vienīgā, kas zināja, ka Kristiānam ir atkarība no totalizatora spēlēšanas, taču arī vecāki un māsa nebija gaidījuši tik traģisku notikumu pavērsienu. Jā, bija parādi, jā, bija depresijas brīži, bet neizskatījies tik ļauni un nekādu norāžu līdz pat pēdējam vakaram, pēdējam rītam un pat pēdējām minūtēm, ka Kristiāns pametīs šo pasauli. Policija neatrada nekādas vardarbības liecības un pazīmes. Kristiāns nebija lietojis ne alkoholu, ne medikamentus, nebija atstājis nekādas ziņas par to, ko nolēmis darīt. Bija dažas izteiktas nekonkrētas frāzes un rīcība, bet to var dažādi iztulkot.
Kristiāns no rīta izgāja no dzīvokļa Mežciemā, kur dzīvoja kopā ar vecākiem, devās uz sabiedriskā transporta pieturu, lai dotos uz darbu. Taču tā vietā iegāja vairākus desmitus metru tālu Gaiļezerā. Bija 2015. gada 3. decembris – vējains un nemīlīgs, temperatūra ap nulli. Puisis neprata peldēt. Viņa mirstīgās atliekas atrada 15. decembrī. Pateicoties organizācijas “bezvests.lv” vadītājam Alekandram Faminskim, kurš nelicies mierā un sadabūjis zemūdens robotu, – 14. decembrī robots piefiksējis aizdomīgu vietu, viņš izsaucis policijas ūdenslīdējus, kuri nākamajā dienā Kristiānu atraduši ezerā vairākus desmitus metru no krasta.
Visi cilvēki, ar kuriem runāju, no vienas puses, paļaujas uz objektīviem apstākļiem, ka nav nekādas informācijas, kas liecinātu par ko citu kā pašnāvību. Taču vienlaikus tai līdz galam netic. Pat tad, ja Kristiāna nāvē nav vainojams kāds ļauns cilvēks, viena nelaimes nesēja ir skaidra: tā ir atkarība no azartspēlēm, totalizators. Latvijā legāla lieta, kas lielās problēmās un pat kapā novedusi daudzus cilvēkus, arī jaunus, gudrus, stiprus, kāds bija Kristiāns. Viņu vairs no Jaunciema kapiem neviens nepiecels, bet varbūt stāsts par viņu palīdzēs attapties kādam citam jaunietim, kuru lēnām savos akačos ierauj azartspēļu un totalizatora purvs.
Sēžam kopā ar Kristiāna vecākiem Ivetu un Armandu vienā no Mežciema daudzstāvu namu dzīvokļiem un mēģinām restaurēt viņu dēla pēdējo dienu un tai sekojošos notikumus.
“No darba dēls bija atnācis saguris un iesnaudās. Ap vienpadsmitiem iegāju pie viņa istabā un teicu, lai iet gulēt. Pēc tam vēl Kristiāns atnāca pie mammas un palūdza 85 eiro, lai nomaksātu parādu kādai ātro kredītu firmai. Viņam pēdējā laikā bija sataisīti kādi 2000 eiro lieli parādi, bet mēs lielāko daļu kopējiem spēkiem bijām nomaksājuši. Nekas daudz nebija palicis, visi mēs strādājam, arī Kristiānam alga laba. Priecīgi par parādiem nebijām, bet netaisījām no tā milzīgu problēmu,” saka tēvs.
Kristiāns strādāja par finanšu operatoru apģērbu veikalā tirdzniecības centrā Rīgā. No rīta dēls kā parasti piecēlies un taisījies uz darbu. Paēdis brokastis un, paņēmis līdzi darba dokumentus, pusdienas un darba identifikācijas karti, devies ierastā gājienā uz sabiedriskā transporta pieturu gar Rīgas Medicīnas koledžas kopmītnēm, kuru video kameras viņu pēdējo reizi fiksējušas plkst. 7.06.
“Ja brālis būtu nolēmis slīcināties, kāpēc tad viņš uzreiz nedevās tieši uz ezeru? Tas ir pirmais jautājums, ko gribas uzdot. Video ierakstos redzams, ka Kristiāns iet savā nodabā, paskatās telefonā,” neizpratnē par brāli ir trīs gadus vecākā Diāna, diplomēta fizioterapeite. Pēc mobilā telefona operatora datiem, pēdējais signāls no Kristiāna telefona (to kopā ar kabatas portfeli atrada pie viņa) saņemts plkst. 7.21. Ģimenei bija iespējams aplūkot pēdējo dienu izejošos zvanus un īsziņas – nekā neparasta, sveša un vai ļaunu priekšnojautu vēstoša tur nebija. Policijai bija iespējams izpētīt ienākošos zvanus un īsziņas – arī nekā aizdomīga.
“Pašnāvību taisa gļēvi cilvēki, bet Kristiāns bija stiprs. Manuprāt, viņu kāds iedzinis kaut kādām metodēm ezerā. Es nespēju iedomāties, ka viņš mierīgi varēja iet ezerā un noslīkt. Varbūt viņš atradās nepareizā laikā nepareizā vietā un no viņa vajadzēja tikt vaļā? Un kā tas var būt, ka Kristiāns nevienam nekādu ziņu nav atstājis? Spaidīja telefonu dažas minūtes pirms nāves un neiedomājās kaut ziņu kādam no ģimenes atsūtīt?” jautā tēvs, kurš ir pārliecināts, ka ar laiku atklāsies dēla nāves patiesie cēloņi.
Visu rakstu lasiet 12. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
