Savādā datumu sakritība raisa daudzas pārdomas 0
1940. gada 5. marta vakarā Rīgas Doma baznīcā ienesa 1. martā Mūžībā aizgājušā dzejnieka Edvarta Virzas šķirstu. Laikraksts “Brīvā Zeme” informēja lasītājus, ka plkst. 10 vakarā atvērsies dievnama durvis, lai visi, kas vēlas, varētu atvadīties no mūžīgās Latvijas dzejnieka.
“Pie šķirsta visu nakti stāvēs latviešu rakstnieku, žurnālistu un mākslinieku goda sardze. (..) Rīt priekšpusdienā gar Dzejnieka šķirstu ies skolu jaunatne. Plkst. 1 p. p. sāksies izvadīšanas dievkalpojums, piedaloties arķibīskapam T. Grīnbergam un māc. P. Apkalnam un J. Ķullītim. Dziedās Tēvzemes balvas laureāts Ad. Kaktiņš un “Dziesmuvaras” koris prof. A. Ābeles vadībā, bet ērģeles spēlēs Tēvzemes balvas laureāts Alfr. Kalniņš. Sēru gājiens no katedrāles dosies pa Jēkaba, Valdemāra, Aristida Briana un Miera ielām. Gājienā spēlēs aizsargu orķestris.”
Ir pagājuši 73 gadi, un atkal trešdienā, 6. martā, tauta Doma baznīcā lēnā solī ies gar šķirstu, lai atvadītos no sava Dzejnieka, no Imanta Ziedoņa, par kura mūžu, darbu un nozīmi vēl sacerēs daudzas grāmatas. Šī savādā datumu sakritība raisa daudzas pārdomas par pirmskara laikiem, sekojošajiem gadiem un mūsdienu Latviju, kuras nākotni mums nav dots paredzēt. Ja nu vienīgi dzejniekiem tas lemts.
Trīs mēnešus pēc Edvarta Virzas nāves Latvijā ienāca svešas valsts armija, kas bija ievērojami lielāka par mūsējo, ar varenu kara tehniku, un mazā valsts beidza savu eksistenci. Tik vienkārši, ātri un pašsaprotami līdz šim kā draugs eksponējusies kaimiņvalsts Padomju Savienība paplašināja savu ietekmes sfēru.
Uz ko varam cerēt šodien? Pirmkārt, uz to, lai Latvijā varu nepārņemtu spēki, kuri gribētu un varētu izdzēst Imanta Ziedoņa dzeju no tautas atmiņas vai iedzīt to atmiņas tālākos nostūros, kur tā nīktu bāla un vārga. Lai Ziedoņa grāmatas nesadedzinātu vai nesamaltu papīra dzirnavās ar iepriekš noplēstiem vākiem. Lai neaizliegtu publicēt dzejnieka fotogrāfijas un dziedāt dziesmas ar viņa vārdiem. Galu galā varam cerēt, ka tie cilvēki, kas rakstījuši un cildinājuši Ziedoni, nenonāks ne Sibīrijas lēģeros, ne bēgļu nometnēs.
Vai cerības piepildīsies? To rādīs nākotne, patiesībā jau tuvākie pieci, desmit gadi, jo pasaules notikumi un arī procesi aiz Latvijas austrumu robežas nebūt nevieš lielu optimismu.
Pēc tam kad kapā guldīja Virzu, prezidents Ulmanis esot teicis, ka dzejnieks paņēmis sev līdzi Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Tagad, kad zem sarkanbaltsarkanā karoga guldinās Imantu Ziedoni, Valsts prezidents Andris Bērziņš Saeimas koalīcijas sadarbību salīdzinājis ar situāciju, ko Rūdolfs Blaumanis apraksta savā novelē “Nāves ēnā”. Domājot par Latvijas nākotni, šis salīdzinājums, kas, iespējams, nācis pār lūpām vienīgi erudīcijas parādīšanai, ir tiešām stindzinošs. Nevajag lielu iztēli, lai acu priekšā parādītos saltais jūras līcis un ledus gabals ar nāvei nolemtu un no alkatīga cilvēka atkarīgu zvejnieku saujiņa. Vai prezidents alegoriski grib darīt zināmu ko tādu, ko tikai viņš zina?
Neatkarīgā Latvija nav tikai nejaušs puteklis Baltijas jūras krastā, kā mums to grib iestāstīt mūsu ienaidnieki – tiesa, tik sekmīgi, ka daudzi no LR pilsoņiem (par nepilsoņiem nemaz nerunājot) ar mieru noticēt: Latvija ir neizdevusies valsts. Tie ir salti meli.
Gan 1918. gada, gan 1991. gada atjaunotā Latvija ir daudzu paaudžu redzējuma piepildījums. Ne katrai tautai un ne katrai valodai ir sava valsts, kur mierīgi augt un attīstīties.
Salīdzinājumā ar 1940. gada 6. martu tagadējā dzīve ir ievērojami drošāka, jo Latvija nav viena un neitrāla. Esam izdarījuši izvēli – Eiropas Savienība un NATO neapšaubāmi sniedz drošības garantijas. Tomēr jāsaprot, neviens ne spēs, ne vēlēsies Latviju aizsargāt, ja pilsoņi paši par to nedomās. Pārredzamā nākotnē mums nav reālu iespēju kļūt par daudz lielāku tautu, bet par gudrāku mums jāspēj kļūt.
