“Savā ziņā pārkāpjam vides noteikumus, jo saimniecībā uzkrājam izlietoto iepakojumu!” Zemnieki norāda uz nopietnu problēmu Latvijā 6
Saimnieki aizvien vairāk pārstrādei nodod izlietoto lauksaimniecības iepakojumu, mazinot kaitējumu dabai, tomēr uzskaites trūkums liedz novērtēt kopējo situāciju.
Dedzina mazāk
Aizvien retāk lauku malās, mežmalās un citviet varam vērot izlietotā lauksaimniecības iepakojuma dedzināšanu, tomēr vēl joprojām diezgan daudz saimnieku iepriekš nosauktajā veidā atbrīvojas no skābbarības plēvēm, lielmaisiem, ķimikāliju kanniņām un citiem pārstrādei vai reģenerācijai nododamajiem produktiem. Dažkārt kopā ar lauksaimniecības iepakojumu dedzina arī sadzīves atkritumus, tostarp plastmasas.
Mazāk zināms par gadījumiem, kad izlietoto iepakojumu ierok zemē vai izmet, piemēram, mežā. Cik daudz ir bijis šādu gadījumu, cik daudz saimnieku brīdināti? Atbildes uz šo jautājumu nav tāpēc, ka lauksaimniecības iepakojumu neuzskaita un tam nepiemēro paplašinātās ražotāju atbildības principu. Varbūt tomēr vajadzētu uzskaitīt? Aprēķini rāda, ka kopējais izlietotais lauksaimniecības iepakojums Latvijā ir mērāms daudzos tūkstošos tonnu.
AS Eco Baltia vides apsaimniekošanas sektora vadītājs Jānis Aizbalts vērš uzmanību – vairākās ES dalībvalstīs, piemēram, Īrijā, Francijā, Vācijā, Norvēģijā, ir savi nacionālie noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības plastmasas reģenerāciju, tomēr nav vienotas Eiropas regulas, kas noteiktu to kā obligātu prasību visās dalībvalstīs.
Piemēram, Francijā noteikts, ka lauksaimniecības iepakojumam piemēro paplašinātās ražotāju atbildības principu. Tādējādi ir iespējama no citiem plastmasas iepakojumiem atsevišķa uzskaite, lai noteiktu, cik daudz lauksaimniecības plastmasas nonāk tirgū un cik daudz tiek savākta atpakaļ. Latvijā šādu atsevišķu uzskaiti neveic, tāpēc ir grūtāk izkontrolēt, cik daudz saimniecībās radītā iepakojuma no kopējā daudzuma vispār savāc un pārstrādā un kas ar to notiek pēc izlietošanas.
Ietekmē veselību un dabu
Atkritumu sastāvā ir dažādas bīstamas vielas, tostarp dzīvsudrabs, svins, arsēns, pesticīdi, skābes, naftas izcelsmes produkti un citas vielas. Valsts vides dienests (VVD) vērš uzmanību, ka, mājsaimniecības atkritumus dedzinot apkures krāsnī vai ugunskurā, pilnībā nenotiek kaitīgo vielu sadegšana, bet kaitīgie izmeši nonāk gaisā, kur vispirms rada risku ieelpot indīgos dūmus, bet pēc tam kaitīgie savienojumi nokļūst uz augsnes un ūdenī.
Sadegot plastmasai un dažādiem citiem naftas produktiem (tostarp eļļai, riepām), gaisā tiek emitēts liels daudzums CO2, cieto daļiņu, sēra un slāpekļa oksīdu, dažādu toksīnu, tai skaitā kancerogēnu vielu. Šis process veicina gaisa piesārņojumu, kas var izraisīt plaušu vēzi, astmu un citas slimības. Sēra un slāpekļa oksīdi atmosfērā veido skābes, kas sasniedz zemes virsmu kā skābie nokrišņi. Savukārt CO2 veicina klimata pārmaiņas.
Īpaši bīstami ir augsnē nonākušie smagie metāli, dažādi noturīgie organiskie savienojumi, kancerogēnie dioksīni un furāni. Tie ir ļoti toksiski un uzkrājas dzīvajos organismos, izraisot virkni nelabvēlīgu efektu, piemēram, cilvēku un dzīvnieku saslimšanu, kā arī var bojāt nervu sistēmu un imūnsistēmu. Šie stabilie savienojumi vidē var saglabāties vairākus gadus, pat gadu desmitus, pirms tie noārdās.
Saimnieku pieredze
Ēdoles pagasta ZS Mežoki saimnieks Kristaps Melbārdis savā saimniecībā ar konvencionālajām metodēm audzē aptuveni 1000 aitu. Visvairāk saimniecībā izmanto lopbarības plēves skābbarības gatavošanai. K. Melbārdis teic, ka sadarbojas ar atkritumu saimniecības uzņēmumu Eco Baltia vide, tomēr sadarbība ir smagnēja. “Es piesaku pakalpojumu, tomēr uz saimniecību atbrauc tad, kad ir vēl kāds brauciens uz mūsu pusi. Savā ziņā pārkāpjam vides noteikumus, jo saimniecībā uzkrājam izlietoto iepakojumu.
Ja ņemam stingri pēc likuma burta, šādos gadījumos ir jāņem atļauja atkritumu uzkrāšanai. Mēs izlietoto iepakojumu liekam kaudzē vai lielmaisos un uzkrājam veselu gadu. Jāmaksā par izlietotā iepakojuma aizvešanu no saimniecības nav. Valstij vajadzētu par izlietoto lauksaimniecības iepakojumu domāt valstiskāk. Patlaban tā apsaimniekošanu veic dažas firmas un tās var diktēt savus noteikumus. Ja par atkritumu savākšanu būtu nedaudz jākompensē transporta izmaksas, man tas problēmas neradītu. Labāk savākt, aizvest un pārstrādāt, nevis dedzināt. Dedzināšana nekas labs nav,” tā K. Melbārdis.
Mazsalacas novada Sēļu pagasta ZS Kalves saimnieks Kalvis Gerasimovs sadarbību ar 28 pašvaldībām piederošo atkritumu saimniecības operatoru SIA ZAAO raksturo šādi: “Par izlietoto skābbarības maisu savākšanu ir jāmaksā. Maisi ir jāšķiro divās frakcijās – atsevišķi no minerālmēslu maisiem. ZAAO ķīmijas kannas un minerālmēslu maisus kopš aizvadītā gada vāc bez maksas. Tā nav problēma.
Pie fermas vietas ir daudz, varam atļauties glabāt. Grūtāk būtu mazākā pagalmā. Esmu mēģinājis sākt sadarbību ar citiem operatoriem, man pat ir solīts paziņot par ierašanos. Nu jau divus gadus gaidu zvanu. Sadarbojamies ar ZAAO un nesūdzamies. Pie mums uz saimniecību atbrauc un iepakojumu savāc profesionāli šoferi.”
Palaidņi un kārtīgie
SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis aicina domāt par to, ka visi nosacītie plastmasas veidi ir naftas produkti. Tas nozīmē, ka tos ietekmē naftas cenas. Pirms vairākiem gadiem iepirkuma cenas būtiski mainījās agroplēvēm un citiem otrreiz izmantojamiem pārstrādājamiem materiāliem. Iemesls bija Ķīnas tirgus slēgšana nepārstrādātam iepakojumam.
Attiecīgi Eiropas tirgū ievērojami palielinājies šo materiālu piedāvājums, un tirgus cenas strauji kritās. Šā iemesla dēļ materiālu pārdošanas cena nereti nespēj segt to savākšanas un pāršķirošanas izmaksas. Tas arī esot vissvarīgākais iemesls, kāpēc daudzi mazie uzņēmumi, kas agrāk šādu pakalpojumu piedāvāja, vairs nebija gatavi to darīt un prasīja par to samaksu.
“Mums ir jāaizbrauc pie zemnieka. Plēve ir jāpaņem, tā ir jāatved pie mums, šeit, poligonā, atkal to visu pāršķirojam. Esam izveidojuši zemniekiem instrukciju, kā šķirot. Vienalga, kā jau dzīvē, ir palaidņi un ir kārtīgie.
Palaidnis nodod plēves ar zemi un citiem atkritumiem, tajās ir bijis arī beigts teļš. Mēs pāršķirojam, sapresējam, saķīpojam, un tad pēc produkta ierodas pircējs. Viņa piedāvātā uzpirkšanas cena ir tik zema, ka bijām spiesti prasīt lauksaimniekiem maksu par transportu. Kad cena kāps, maksu par transportu vairs neprasīsim. Patlaban šī maksa ir 5–7 eiro par braucienu,” tā G. Kukainis.
SIA ZAAO sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Leimane atceras, ka pirmo reizi izlietoto lauksaimniecības iepakojumu radās iespēja atšķirot un pārdot 2011. gadā. “Līdz tam patiešām pavasarī reizē ar kūlu redzējām melnus dūmus grāvmalās kūpam, notika dedzināšana. Bija jāveic liels izglītojošs darbs, pārliecinot, ka lauksaimniecības iepakojums ir šķirojams materiāls.
Rezultātu patlaban redzam – pirms transporta maksājuma piemērošanas savākto tonnu daudzums ik gadu kāpa, arī klientu kļuva vairāk,” tā Z. Leimane. Viņa piebilst, ka saimnieki ir uzrunāti caur LAD, caur kooperatīviem, arī pašvaldības ļoti palīdzējušas. ZAAO priekšrocība salīdzinājumā ar citiem atkritumu saimniecības operatoriem ir tās īpašnieki, 28 pašvaldības, kas atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu.
“Stāstām lauku saimniekiem – ja izlietoto iepakojumu dedzināsiet vai apraksiet, būs slikti jūsu zemei. Ja liksiet to sadzīves atkritumu konteinerā, par to maksāsiet. Tātad jums ir svarīgi atdot to mums, lai mēs tālāk vestu uz pārstrādi. Patlaban uz vietas poligonā izlietoto lauksaimniecības iepakojumu pieņemam bez maksas,” stāsta Z. Leimane.
ZAAO pirmajos izlietotā lauksaimniecības iepakojuma vākšanas gados saimnieku piesaistei rīkoja dažādas akcijas, dāvināja saimniekiem dāvanu kartes un citas balvas. “Mums ir pieredze – cilvēki sadzird, kad pasaka vārdu akcija. Kamēr kāds pakalpojums ir bez maksas, nekas nav dzirdēts. Šā iemesla dēļ bija akcijas periodi. Vēl svarīgi, ka mēs izsniedzam VVD izziņu par to, ka izlietotais iepakojums ir legāli nodots. Daudziem saimniekiem tas ir svarīgi,” darbu ar lauksaimniekiem raksturo Z. Leimane.
ZAAO aicina saimniekus – nododot lauksaimniecības iepakojumu, apzināties, ka tas ir tālāk pārstrādājams materiāls, tāpēc glabājams sausā vietā un atbrīvojams no dažādiem brīnumiem.
Uzņēmuma secinājums – sadarbība ar zemniekiem izlietotā iepakojuma vākšanā pēdējos gados ir būtiski uzlabojusies.
Tirgū arī apšaubāmi starpniekuzņēmumi
Lauksaimniecības iepakojumu savākšanu AS Eco Baltia vides apsaimniekošanas uzņēmumi nodrošina visā Latvijā. Zemnieki var pieteikt iepakojuma bezmaksas izvešanu no savas lauku saimniecības, kā arī nogādāt uz kādu no grupas vides apsaimniekošanas uzņēmuma SIA Eco Baltia vide šķirošanas filiālēm Daugavpilī, Bauskā, Madonā un Aizkrauklē vai uz šķirošanas laukumu Rumbulā, teic J. Aizbalts.
Šo iepakojumu arī pieņem AS Eco Baltia uzņēmumu SIA Eko Kurzeme šķirošanas laukumā Liepājā, kā arī Siguldas pilsētas SIA Jumis šķirošanas laukumā Siguldas novadā.
Pakalpojumu nodrošina visā Latvijā, primāri reģionos, kur lauksaimniecības iepakojuma pieņemšanu organizē mazā daudzumā vai tā nenotiek vispār. Tomēr tur, kur tā tiek īstenota, ne vienmēr to dara atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, kas darbojas atbilstoši likumdošanai attiecībā uz izlietotā iepakojuma savākšanu. J. Aizbalts: “Ir novadi, kur vēl aizvien darbojas starpniekuzņēmumi.
To, cik daudz tādu ir, patlaban var tikai minēt, turklāt to darbībā attiecībā uz iepakojumu apsaimniekošanu var definēt vairākas problēmas. Šie mazie komersanti nepiedalās kopējā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, to darbība netiek kontrolēta, savāktais iepakojums netiek uzskaitīts, turklāt to darbības dēļ atkritumu šķirošanas infrastruktūras attīstībai nepieciešamie līdzekļi aizplūst garām kopējai apsaimniekošanas sistēmai.”
Jāgaida pat mēnesi
“Rindas uz lauksaimniecības iepakojuma savākšanu ir atkarīgas no sezonalitātes. Jūnijs ir aktīvais laiks, kad saimnieki vēlas sakārot savus pagalmus, tāpēc rindas ir lielākas. Dažviet var nākties gaidīt pat mēnesi. Tas atkarīgs no reģiona, kur atrodas saimniecība, un no tā, cik daudz iepakojuma plānots nodot,” stāsta J. Aizbalts. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijā kopš 2018. gada lauksaimniecības iepakojuma savākšanu īsteno kūtri, ir palielināta kapacitāte reģionos.
Pirmkārt, pēdējo gadu laikā ir atklātas četras reģionālās šķirošanas filiāles – Aizkrauklē, Daugavpilī, Madonā un Bauskā, kur iepakojumus var nogādāt paši saimnieki. Otrkārt, arī reģionālā līmenī esot paplašinātas izbraukumu iespējas uz saimniecībām. Uzņēmums veido sadarbību ar lauksaimnieku organizācijām. Pie¬mē¬ram, šā gada maijā sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Rēzeknes biroju īstenota lauksaimniecības iepakojuma nodošanas akcija Latgales reģionā, vienlaikus informējot par atbildīgu iepakojumu apsaimniekošanu.
Vaicāts par savāktā lauksaimniecības iepakojuma daudzumu, eksperts vērš uzmanību, ka tas ir atkarīgs no sezonalitātes, no piedāvātā pakalpojuma veida, kā arī no saimniecību informētības par iepakojuma apsaimniekošanu.
Gribētāju nodot iepakojumus esot daudz. Aizvien vairāk zemnieku nevēlas gaidīt rindā uz savākšanu no adreses un vedot lauksaimniecības iepakojumus uz šķirošanas filiālēm un šķirošanas laukumiem. “Lai arī reģionālo pieņemšanas punktu skaitu esam pēdējo gadu laikā palielinājuši, ne visiem saimniekiem ir vēlme vai iespēja šo piedāvājumu pilnvērtīgi izmantot. Tāpēc ļoti būtiski ir nodrošināt šo materiālu savākšanu arī no zemnieku saimniecībām,” uzsver J. Aizbalts.
Ko visvairāk nodod
SIA Clean R pieņem dažādu veidu plastmasu un citu lauksaimniecībā izmantoto plastmasas materiālu un iepakojumu, kā arī metāla, stikla, būvniecības un cita veida atkritumus. Šā uzņēmuma visbiežāk no lauksaimniekiem pieņemtie materiāli ir:
• palešu plēve (dažādu krāsu);
• agroplēve un rituļu plēve;
• dažādas HDPE kannas (arī IBC konteineri);
• atkritumu vai cita veida plastmasas konteineri;
• Big Bag maisi
• izlietotais papīra un kartona iepakojums.
“Aicinām klientus ņemt vērā, ka vēlāk šķirošanas centrā viss materiāls tiek pāršķirots ar rokām un ir būtiski, lai tas nesaturētu ķīmiskas, kodīgas vai citādi cilvēka veselībai bīstamas vielas,” teic Clean R pārstāve Zane Auziņa.
Lauksaimniecībā izmantoto plastmasas materiālu un iepakojuma pieņemšanu uzņēmums galvenokārt organizē divos šķirošanas centros Rīgā, bet esot iespējami arī individuāli savākšanas risinājumi, kad organizē savākšanu šķiroto atkritumu rašanās vietā. Par šādu darbu organizāciju ar katru atsevišķo lauksaimnieku vienošanās notiek individuālās pārrunās.
Latvijā pārstrādā piekto daļu
Eco Baltia grupas uzņēmumu no zemnieku saimniecībām savāktais lauksaimniecības iepakojums sākotnēji nonāk šķirošanas rūpnīcā, kur to sašķiro pa materiālu veidiem. Pēc tam atbilstoši materiālam tas tiek virzīts uz pārstrādi. Piemēram, HDPE kannas un lielmaisi jeb Big Bag nonāk pārstrādē AS Eco Baltia grupas uzņēmumā SIA Nordic Plast, kas atrodas tepat Latvijā, Olainē. Savukārt agroplēves tiek virzītas pārstrādei Eiropas valstīs.
Procentuāli Latvijā pārstrādā aptuveni 20% savākto lauksaimniecības iepakojumu, savukārt 80% nonāk citās valstīs.
“Atšķirībā no cita veida iepakojumiem lauksaimniecības iepakojums būtībā viss ir pārstrādājams. Problēmas var rasties ar to materiālu, kas ir nepareizi uzglabāts, piemēram, to sastāvā ir sadzīves vai būvniecības atkritumi, striķi, smiltis, dubļi un citi piejaukumi, kas ietekmē pārstrādes iespējas. Šāds materiāls nonāk atkritumu poligonā,” tā J. Aizbalts.
Tāpat kā SIA ZAAO, Eco Baltia grupas vides apsaimniekošanas uzņēmumi izlietoto lauksaimniecības iepakojumu no klientiem pieņem bez maksas – gan savācot no saimniecībām, gan pieņemot šķirošanas filiālēs un laukumos. “Vienlaikus aktīvi sekojam līdzi tirgus situācijai, izvērtējot iespējas jau patlaban veikt samaksu zemniekiem par liela apjoma atbilstošas kvalitātes iepakojuma nodošanu,” teic J. Aizbalts.
Secinājumi pēc pārbaudēm
VVD pārbaudes lielākoties veic lielajās cūku un vistu fermās, kas ir saņēmušas A un B kategorijas piesārņojošās atļaujas, saimniecībās, kur ir dzīvnieku novietnes ar 10 un vairāk dzīvnieku vienībām (nitrātu jutīgajās teritorijās ar 5 dzīvnieku vienībām), kā arī saimniecībās, kas noteiktā apjomā veic piena vai gaļas pārstrādi un kurām ir izsniegta C kategorijas reģistrācija.
2020. gadā VVD veica 24 pārbaudes pie lauksaimniecības uzņēmumiem, kas ir saņēmuši A un B kategorijas piesārņojošās darbības atļaujas, un 204 – pie lauksaimniecības uzņēmumiem, ka ir saņēmuši C kategorijas piesārņojošās darbības atļaujas. Vērtējot veiktās pārbaudes lauksaimniecības uzņēmumos (tostarp par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu), VVD secina, ka gandrīz visi ir noslēguši līgumus ar atkritumu apsaimniekošanas operatoriem par ražošanas atkritumu apsaimniekošanu – skābbarības rituļu plēvēm, siena rituļu tīkliem, lielmaisiem (Big Bag maisi) un citu izlietoto lauksaimniecības iepakojumu.
Gadījumā, ja līgums nav noslēgts ar atkritumu apsaimniekošanas operatoru par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, VVD pieprasa informāciju, kādā veidā un apjomā iepakojums tiek apsaimniekots. Sākotnēji VVD piemēro principu konsultē vispirms un komersantam izskaidro iepakojuma apsaimniekošanas prasības un norāda par nepieciešamajiem līgumiem.
Nereti VVD saņem sūdzības par lauksaimniecības uzņēmumu radīto smaku un neatbilstoši apsaimniekotiem lauksaimniecības atkritumiem, tostarp vides piesārņošanu ar vieglās frakcijas atkritumiem – skābbarības rituļu plēvēm un siena rituļu tīkliem. Šādos gadījumos VVD nosaka par pienākumu lauksaimniecības uzņēmumam veikt teritorijas sakopšanu un atkritumu nodošanu attiecīgam atkritumu apsaimniekotājam.
“Sadzīves un arī lauksaimniecības atkritumu dedzināšana negatīvi ietekmē cilvēku veselību, apkārtējo vidi un ir administratīvi sodāma rīcība. Neatbilstoša atkritumu apsaimniekošana ir administratīvs pārkāpums, par ko var tikt piemērots naudas sods – fiziskai personai no 70 līdz 1000 eiro, bet juridiskai personai no 250 līdz 2800 eiro,” teic VVD sabiedrisko attiecību eksperte Daina Vārpiņa.
Viņa piebilst – lauksaimniekiem kā atkritumu radītājiem ir jāapzinās pienākumi atkritumu apsaimniekošanas jomā, proti, jānodrošina atkritumu nodošana apsaimniekotājam, kuram ir atbilstoša atļauja. Par atkritumu nodošanas iespējām var interesēties gan pie tā atkritumu apsaimniekotāja, kurš pašvaldībā nodrošina sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, gan izvēlēties citu apsaimniekotāju, kas, piemēram, organizē un specializējas lauksaimniecībā radīto atkritumu apsaimniekošanā un izbrauc pie saviem klientiem. Lauksaimniecībā izmantotais iepakojums, īpaši kannas un plēves, ir vērtīgs resurss, ko var pārstrādāt arī Latvijā.
Kā pareizi sagatavot izlietoto lauksaimniecības iepakojumu nodošanai
• Plastmasas kannas (HDPE):
1) jāizskalo vismaz vienu reizi,
2) jānoskrūvē korķi,
3) jāievieto lielmaisā vai citā atbilstošā iepakojumā,
4) jānovieto savākšanas vietā.
• Polipropilēna jeb big bag maisi (lielmaisi):
1) jāattīra no pildījuma,
2) jāievieto maisus vienu otrā,
3) jānovieto savākšanas vietā.
• Skābbarības rituļu plēve:
1) jāatdala no barības vielām,
2) jāsaliek kaudzē,
3) jāatdala no sietiem un auklām,
4) jānovieto kaudzē savākšanas vietā.
• Sieti un auklas:
1) jāievieto atsevišķā maisā nodošanai pēc cita cenrāža,
2) jāievieto savā sadzīves atkritumu konteinerā.
• Pārklājamās plēves skābbarības bedrēm:
1) jāattīra no piemaisījumiem – no riepām, dēļiem, salmiem un citiem piemaisījumiem,
2) jāsaliek kaudzē,
3) kaudze jānovieto savākšanas vietā.
Kā veidot savākšanas vietu:
• tai jābūt viegli pieejamai specializētajam transportam;
• vietai jābūt iespējami sausai;
• neierīkot zem koku zariem un zem elektrības vadiem;
• ne tālāk kā divu metru attālumā no iecerētās specializētā transporta kraušanas vietas. ‘
Avots: SIA ZAAO
Eksperta komentārs
Valters Zelčs, biedrības Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību
un lauku vidi valdes priekšsēdētājs: “Patlaban lauksaimnieki kopumā ir apmierināti ar plastmasas atkritumu nodošanu, ar to saprotot izejvielu kannas, maisus, skābbarības plēves un citu lauksaimniecības iepakojumu. Jāatzīst, ka agrāk, īpaši pērn, bija problēmas.
Tās galvenokārt bija saistītas ar globālo tirgu – bija būtiski kritusies otrreiz lietojamās plastmasas cena, tādējādi vietējie uzņēmēji, kuri iepakojumu savāc, pilnīgi loģiski nebija ieinteresēti braukt pakaļ plastmasas iepakojumam uz mazajām saimniecībām pēc neliela daudzuma. Rezultātā par iepakojumu savākšanu vajadzēja piemaksāt vai atsevišķos gadījumos tos arī neilgi uzkrāt.
Samezglojumu salīdzinoši operatīvi atrisināja, atļaujot lauksaimniecības uzņēmumiem un kooperatīviem šos iepakojumus no mazajām saimniecībām savākt vienkopus lielākos plačos. Patlaban cena ir atkopusies un īstu problēmu ar iepakojumu nodošanu nav, atsevišķos gadījumos pat ir simboliska piemaksa par nodoto apmēru. Iespējams, nedaudz lielāka problēma ir skābbarības plēves, tās ir grūtāk attīrīt no sulām un barības atliekām, tomēr pieņem arī tās.
Gana droši varam teikt, ka aina ar degošiem plastmasas iepakojumiem, ko varēja novērot deviņdesmitajos gados, vairs nepastāv. Pat ja tiešām redzam kādu individuālu slikto piemēru, to nekādā mērā nevar attiecināt uz visu lauksaimniecību. Lauksaimniekam pat arī īsti nav pamata kaut kādā citādā veidā šos plastmasas atkritumus utilizēt, jo to savākšana notiek ātri un profesionāli, turklāt tiek saņemta arī izziņa par nodotajiem apmēriem, ko nepieciešamības gadījumā var uzrādīt Valsts vides dienestam.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
